Ar Irānā valdošo teokrātiju neapmierinātie cilvēki pēc 2009. gada vēlēšanām sarīkoja lielākos protestus kopš Islāmiskās Republikas dibināšanas 1979. gadā. Taču pēc tikko notikušajām vēlēšanām Teherānas ielās bija vērojama cita aina – kareivīgos zaļos toņus un prasības pēc vēlēšanu rezultātu anulēšanas nomainījuši uzvarējušā kandidāta atbalstītāju violetie karogi un salīdzinoši piezemētāki aicinājumi veikt reformas.
Valsts garīgais līderis ajatolla Ali Homenei iedzīvotājus aicināja iet un balsot arī tos iedzīvotājus, kas ir neapmierināti ar teokrātisko režīmu, bet mīl savu valsti, un acīmredzot, viņa aicinājums tika uzklausīts.
Pēc visa spriežot, neapmierinātie cilvēki vairāk cer uz reformām nevis revolūciju. Arī jaunievēlētais prezidents Hasans Rohani jau norādījis, ka radīta jauna cerība brīvam dialogam, jo vēlēšanās uzvarējusi racionalitāte un mērenība. Viens no galvenajiem jaunā prezidenta solījumiem ir darbs pie starptautisko sankciju mazināšanas Irānas kodolprogrammas dēļ, taču politikas vērotāji ir skeptiski par viņa izredzēm ko mainīt, jo Irānā galvenā vara pieder garīgajam līderim un prezidentam vēlēšanās deleģētā vara ir salīdzinoši ierobežota.
"Mēs vēlēšanas Irānā varētu salīdzināt ar premjerministra vēlēšanām, vai ja tā pavisam vienkārši vecāka gadagājuma ļaudīm – kolhoza priekšsēdētāja vēlēšanām. Tas ir cilvēks, kuram nav rīcības brīvības attiecībā uz ārpolitiku, militārajiem un drošības jautājumiem, toties ir salīdzinoši plaša rīcības brīvība ekonomiskajos jautājumos," uzskata Irānas politikas vērotājs Andis Sedlenieks.
Ņemot vērā to, ka Irānas ekonomikas lielākā problēma pašlaik ir starptautiskās sankcijas un šo jautājumu var risināt tikai ārpolitiski, arī valsts ekonomisko kursu jaunais prezidents diez vai spēs ietekmēt. Līdz ar to arī šī nozare, visticamāk, paliks pasaulē ietekmīgākā šiītu garīdznieka pārziņā.
Vai iespējams karš ar Irānu tās kodolprogrammas dēļ?
Karš ar Irānu pēdējos gados ticis piesaukts vairakkārt. Visticamāk, tas varētu būt vienpusējs Izraēlas gaisa spēku uzlidojums ar mērķi iznīcināt ar Irānas kodolprogrammu saistīto infrastruktūru. Tādējādi daļēji tiktu atkārtots 1981.gada scenārijs, kad Izraēlas gaisa spēki vienpusēji uzlidojumā iznīcināja kodolreaktoru, kuru netālu no Bagdādes tolaik bija pavēlējis uzcelt Sadams Huseins. Tomēr Sedlenieks šaubās par šāda scenārija ticamību.
"Es nedomāju, ka vismaz tuvākajā laikā tādai valstij kā Izraēla, kas atrodas turpat blakus un ir cieši ar to visu saistīta, būtu vēlēšanās vēl vairāk uzkurināt situāciju un atklāti iesaistīt visā šajā pretrunu un domstarpību mezglā arī reģiona spēcīgāko valsti, kuras rīcībā ir raķetes, kas var aizsniegt Izraēlu," saka eksperts.
Ja Izraēla lemtu par vienpusēju uzlidojuma veikšanu, tai būtu jārēķinās gan ar Irānas raķetēm, gan raķetēm no tai sabiedrotajiem kaujinieku grupējumiem tieši pie Izraēlas robežas – gan no palestīniešu kaujiniekiem Gazā, gan "Hezbollah" kaujiniekiem Libānā, gan, iespējams, Bašaram al Asadam lojālajiem grupējumiem Sīrijā.
„Mani māc šaubas un pesimisms par to, ka mēs šo lietu varēsim atrisināt, kādam nepielejot kaut kāda veida kinētisku rīcību pret irāņiem," norādījis Maikls Heidens - atvaļināts ASV Gaisa spēku ģenerālis, bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors un bijušais ASV Nacionālās drošības aģentūras direktors.
Vai gatavas iesaistīties Savienotās Valstis?
Maz ticams arī, ka Izraēla šajā situācijā varētu izšķirties par militāru rīcību bez Savienoto Valstu atbalsta. Kareivīgāk noskaņotie politiķi, it īpaši no republikāņu vidus, jeb tā sauktie vanagi – gana daudz runājuši par nepieciešamību pārtraukt kodolprogrammu ar spēku. Tādā gadījumā runa būtu par vismodernāko pasaules ieroču pielietošanu - jaunākās paaudzes fugasa aviobumbām un speciāliem bunkuru iznīcināšanai paredzētiem lādiņiem, kurus varētu izšaut gan no Persijas līča, kur izvietota ASV kara flote, tostarp divi aviācijas bāzes kuģi, gan Arābijas jūras. Turklāt Irānas kaimiņvalstīs esošo ASV militāro bāzu skaits ir ļoti ievērojams. Tomēr eksperti apšauba, vai ASV šādai plaša mēroga operācijai tuvākajā laikā būtu gatava augstās politiskās un ekonomiskās cenas dēļ.
„Mēs redzam, kas notika Lībijā, kas tur tagad notiek. It kā gribas, lai Sīrijā būtu tā, kā viņiem ērtāk. Un viņu tuvākajiem sabiedrotajiem Izraēlai. Bet viņi tomēr izturas rezervēti pret šiem pasākumiem. Mēs redzam, ka amerikāņi, teiksim tā, ja ne gluži dezertē, tad ar cieņu mēģina atkāpties no Irākas, no Afganistānas. Un es nedomāju, ka Amerikas sabiedrība šodien sapratīs vēl vienu karu. Un tikai ar uzlidojumiem mainīt kaut ko Irānā nav īsti reāli. Var iznīcināt kādus atsevišķus objektus, tai skaitā arī kodolobjektus, taču bez sauszemes operācijas šajos gadījumos ir praktiski neiespējami iztikt, ja tu vēlies panākt reālas pārmaiņas," saka Sedlenieks.
Jāņem vērā arī fakts, ka kodolieroču eksperti apšauba Irānas tehnoloģisko kapacitāti reālai kodolgalviņu izveidei un, pat ja eksperti kļūdītos un Irāna iegūtu kodolieročus, – diez vai tas būtiski ko mainītu.
„Tas ir ļoti grūti ietekmējami, gandrīz vai neiespējami, jo Irāna ir ļoti stingri ieciklējusies, vismaz pagaidām. Nekas neliecina, ka viņi grasītos mainīt savu nostāju. Kaut gan nav arī reālu pierādījumu, ka viņi tiešām izgatavotu kodolieročus. Tie visi ir pieņēmumi un minējumi. Un es domāju, ja viņu rīcībā tādi arī nonāktu – kodolieroči ir Izraēlai, Pakistānai, Indijai un arī Ziemeļkorejai. Pasaules gals nav pienācis," norāda eksperts.
Līdz ar to ir maz iespēju, ka tuvākajā laikā varētu tikt pielietota bijušā CIP vadītāja piesauktā kinētiskā rīcība, lai apturētu Irānas kodolprogrammu. Karstā kara vietā vismaz pašlaik tiek realizētas aukstajam karam raksturīgākas metodes – diplomātisks spiediens, sankcijas un pat tādas lietas kā Izraēlas specdienestu veikta Irānas zinātnieku nogalināšana. Šķiet, ka vismaz pagaidām pēc šiem spēles noteikumiem gatavas spēlēt visas iesaistītās puses.
