Pasaulē vienīgā Gulaga soda nometņu muzeja dibinātāji: Mūs padzina ar Kremļa ziņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Pasaulē vienīgā Gulaga soda nometņu muzeja “Perma-36” dibinātāji - Tajana Kursina un Viktors Šmirovs - intervijās Latvijas Televīzijas raidījumam "Dzimtaskoks" atklāj savu redzējumu par muzeja uzturēšanas aizkulisēm. 

Politieslodzīto nometnes “Perma-36” muzeja bijusī vadītāja Tajana Kursina atklāj kādi bija muzeja iekļaušanas “ārvalstu aģentu” sarakstos apstākļi.

Piedāvājam šīs sarunas atšifrējumu latviešu valodā: 

“Visās Maskavas tikšanās reizēs, un sarunas bija Mihaila Fedotova līmenī vai prezidenta administrācijā, tādas bija vairākas, - visās šajās sarunās piedalījās ierēdņi, kas pārstāvēja gubernatoru. Tie bija apgabala līmeņa ierēdņi, kuri sniedza tādas rekomendācijas, ka muzejs “Perma-36” zaudēja visas savas perspektīvas. Visos Maskavas līmeņos mums solīja, ka tas ir pārpratums, ka tā nevar būt. Savukārt Vladimira Putina līmenī, kurš zināja, ka Viktors Šmerovs atrodas slimnīcā, viņš viņam novēlēja veselību un uzrakstīja rezolūciju uz vēstules, ar kuru Fedotova kungs aizdevās pie Vladmira Vladimiroviča un kurā bija izstāstīta “Perma-36” vēsture un visi viņa secinājumi. Valsts prezidents uzrakstīja - muzeju saglabāt! Mēs sapratām, ka valsts galvas griba, prezidenta administrācijas griba un arī Permas apgabala gubernatora administrācijas griba ir, ka situācija tiks atrisināta un tas tiks darīts civilizēti. 

Patiesībā solīja dažādus variantus. Bet, no vienas puses, Valsts prezidenta un gubernatora administrācijas runāja par to, kā visu atrisināt. No otras puses - Permā turpinājās tiesas un tika gatavots viss, lai sabiedrisko muzeju “Perma-36” varētu apsūdzēt, ka gan pati organizācija, gan tās vadītāji ir “ārvalstu aģenti”. Un palīgā mūsu “draugiem” devās kāds “modrs pilsonis”, kurš kārtējo reizi uzrakstīja iesniegumu, sauksim lietas īstajos vārdos, ziņojumi bija neskaitāmi, un šo sūdzību uzrakstīja ne jau Permas apgabala administrācijai, bet gan Krievijas Federācijas Tieslietu ministrijai. Un sūdzība bija par to, ka “Perma-36” nodarbojas ar mazgadīgo musināšanu un savās “Piloramās”nodarbojas ar ekstrēmismu, un vispār dzīvo uz ārvalstu naudas rēķina, lai gan tobrīd jau vairāk nekā gadu mēs vispār nekādus līdzekļus nesaņēmām.

Un es arī gribu piebilst, ka visu mūsu fondā, ar kuru ir bagāts muzejs “Perma-36”, mēs ieguvām Kolimā, “Mirušajā ceļā”, arheoloģiskajos izrakumos. Bet tas viss bija par ārvalstu labdarības fondu līdzekļiem. Saprotiet, šos nozīmīgos līdzekļus Maskavas, Krasnojarskas un Permas memoriālā muzeja komandām mēs nekad neatrastu, lai kaut vai mēnesi varētu vākt arheoloģiskos materiālus, piemēram, Kolimā vai “Mirušajā ceļā”. Mēs noteikti nebūtu varējuši veikt arheoloģiskos izrakumus. 

Tas ir ļoti dārgi un prasa lielus izdevumus.

Bet tolaik, kad mūs apvainoja, ka mūsu organizācija ir “ārvalstu aģents”, un apbēra ar sodiem, tobrīd mums jau vismaz gadu nebija pieejami nekādi ārvalstu līdzekļi. Turklāt, pat ja kaut kad izmantots – ja vismaz gadu šie līdzekļi nav lietoti, tad pēc likuma šis arguments vairs nedarbojas, taču mūsu gadījumā – nostrādāja! [Festivālu] “Pilorama” organizējām 2012. gada jūnijā, bet mūs apsūdzēja tikai novembrī, 2012. gadā. Trīs mēnešus vēlāk. Tad tika pieņemts likums, bet pats notikums bija jūlija beigās. Proti, notikums bija vēl krietni pirms paša likuma pieņemšanas. Jūsu priekšā sēž “ārvlastu aģents”. Kāpēc? To es nesaprotu! Man kā vadītājai bija jāmaksā sodi, arī pašai organizācijai bija jāmaksā. Kopsavelkot – no vienas puses bija iejūtīgas sarunas par to, kā uzlabot, kā saglabāt, kā atjaunot taisnīgumu. Tā bija gubernatora un prezidenta administrācija. Bet no otras puses – neskaitāmi tiesas procesi, kas gan nesasniedza savus mērķus, neizdevās mūs apsūdzēt kaut kādās netīrās lietās. Un tad izeja bija tikai viena - apsūdzēt mūs par “ārvalstu aģentiem”. Un to arī izdarīja!

 

Intervija ar Viktoru Šmirovu

Muzeja “Perma-36” izveidotājs, vēsturnieks Viktors Šmirovs intervijā Latvijas Televīzijai stāsta, kāpēc padomju represiju vēsture Krievijā ir neērts temats un kāpēc vienīgā saglabājusies Staļina gulagu sistēmas nometne Krievijā «Perma-36» un tās muzeja ideja tika mainīta vai arī muzejs varētu tikt slēgts pavisam.

Piedāvājam interviju krievu valodā (skat.video) vai lasīt sarunas atšifrējumu. 

Viktors Šmirovs: Viņi atteicās no idejas mainīt muzeja profilu, bet represiju vēsturi viņi tik un tā nezina. Saprotiet, viņi ir saglabājuši visu to, ko mēs savulaik izveidojām. Un pats galvenais, ko mēs izdarījām - mēs saglabājām bijušo nometni, unikālu vēstures pieminekli. 

Kārlis Būmeisters: Tas taču tāds ir vienīgais?

- Jā, tas ir palicis vienīgais muzejs–nometne, bet ne tikai vienkārši muzejs-nometne, bet būtiski ir tas, ka muzeja teritorijā ir palikusi staļiniskā Gulaga nometnes ēkas, un tās ir pasaulē vienīgās palikušās Staļina laika Gulaga ēkas. 

- Bet bija taču ideja to visu vispār slēgt?

- Nu, tāda ideja bija ortodoksālajiem komunistiem, bija, jā, bet tā nebija populāra, iestādes to neatbalstīja. Viņi saprata, ka muzeja slēgšana izsauktu milzīgu muzeja atbalsta vilni..

- Krievijas sabiedrībā?

- ...gan Krievijas sabiedrībā, gan starptautiski, tāpēc viņi …

- Un tad nolēma vienkārši nerunāt par represijām?

- Viņi šobrīd runā par represijām, jūs aizbrauksiet, jums parādīs mūsu izveidoto ekspozīciju par Gulaga vēsturi, mums tur galvenā izstāde bija “Gulags, vēsture,...”, viņa tur ir. Bet

vienīgais, ko viņi tur ir novākuši, laikam viņus satrauca, Staļina portretu novāca.

Mēs ilgu laiku uzskatījām, ka viņi ir iznīcinājuši mūsu veidotās ekspozīcijas par 70., 80. gadu nometnes vēsturi, kad tā jau bija politnometne, un kad jūsu vectēvs tur atradās. Bet izrādās, ka tā nav. Šogad tur bija aizbraucis Natans Šaranskis, un jūs zināt, viņš trīs reizes bija ministrs Izraēlas valdībā, tātad nozīmīga oficiālā seja, un viņam šo ekspozīcijas daļu viņi parādīja. Tas nozīmē, ka tā joprojām tur ir, tikai citiem apmeklētājiem šo muzeja sadaļu viņi nerāda. Bet tas vismaz ir saglabāts un kaut kādiem īpašiem cilvēkiem viņi to vēl izrāda. Bet, ja jūs viņiem kaut ko mēģināsiet prasīt par savu vectētiņu, tad - ja mums vismaz ir kaut kāda informācija, ko es jums iedevu, - tad viņi par to nezinās neko, jo viņi nenodarbojas ar politisko represiju vēsturi. 

- Bet kāds ir jūsu skatījums, kā šeit cilvēki dzīvo, zinot, ka daļa ir tādu, kuri bija ieslodzītie un arī tie, kuri viņus apsargāja?

- Anna Ahmatova savulaik teikusi, ka Krievija dalās divās daļās - tie, kuri atradās ieslodzījumā, un tie, kuri viņus apsargāja. Plašākā nozīmē, ne tikai tie, kuri bija apsargi nometnēs, bet tie, kuri zināja par šo sistēmu un turpināja tajā eksistēt. Tā ir mūsu vēstures realitāte. Es to nesauktu par sāpi, jo tā nav sāpe - nevienam tas īpaši nesāp, varbūt ar retiem izņēmumiem - tiem, kuri pēta vēsturi profesionāli. Un tie ir cilvēki, kas lielākoties saistīti ar muzeju “Memoriāls”. Akadēmiskā vide, ja arī pēta represiju vēsturi, tad tikai ar statistiku – proti, cik bija ieslodzīto, kādās kategorijās, kurš un kāpēc. Bet cilvēku likteņus pēta tikai aktīvisti no “Memoriāla”, un nevienu citu šajā valstī tas diemžēl neinteresē. Tāpēc refleksijas par to, ka kādam priekšgājēji ir bijuši represēti, vai arī ka citiem priekšgājēji bijuši saistīti ar represiju organizēšanu un īstenošanu... tādas problēmas sabiedrības apziņā pie mums nav!

- Šobrīd jau pretēji - jo vairāk nekā 80% iedzīvotāju aptaujās izsakās pozitīvi par Padomju Savienību?

- Jā, un tā ir tāda pēdējā laika tendence, pēdējo 10 – 15 gadu laika tendence, kas saistīta ar pašreizējo varu. Jo, ja aplūko aptauju rezultātos deviņdesmitajos, “Levada” centra dati arī vēl par divtūkstošajiem, tad tur aina ir pretēja. Bet tagad visi - televizors, visi valstij piederošie masu informācijas līdzekļi pūš tikai vienā virzienā. Krievijai ir jābūt dižai valstij, un šo cilvēku izpratnē valstij ir jābūt ne tikai tādai, kuru ciena, bet ar kuru arī rēķinās. Baidītos un rēķinātos. Tāpēc šī padomju pagātnes nostaļģija dažādos sabiedrības līmeņos gan ir dažādu iemeslu dēļ, bet mūsdienu varai tā ir nepieciešama tieši autoritātes aspektā. Putinam ir nepieciešams, lai viņu ciena. Viņam vajag, lai no viņa baidās. Lai viņš būtu viens no vadošajiem pasaules līderiem. Valstī nav būtiska ekonomika, nav svarīga sociālā politika, lepoties šeit nav ar ko, bet toties mums ir atomieroči un mēs esam vieni no vadošajiem modernu ieroču ražotājiem...

- bet jūs baidāties?

- No kā?

- Vārda brīvības...

- Nē, mēs ne no kā nebaidāmies...

- No kādām represijām?

- Represijas var būt, Krievija ļoti viegli var atgriezties uz represiju ceļa. Pagaidām varasiestādēm pilsonisko sabiedrību izdodas apspiest arī bez kādām īpašam represijām. Bet spiež, protams, ar represīvām metodēm. Viņi vienkārši radīja tādus apstākļus, ka lielākā daļa pilsoniskās sabiedrības organizāciju bija spiestas pašlikvidēties. Dažādas metodes. Bet galvenā, protams, ir likumdošana par tā sauktajiem “ārvalstu aģentiem”.

- Gadījumos, ja saņem kādus līdzekļus no ārvalstīm?

- Jā. Un tad arī kampaņas presē, masu informācijas līdzekļos. Tādu organizāciju uzkūdīšana, kā Kurginjana “Sutj Vremeņi” ir aktīva mūsdienu Krievijā.

- Un šī organizācija, kā ir redzams, viņa sasniedz savus mērķus, piemēram, attiecībā uz “Perma-36”?

- Tur tas aizgāja līdz izsmieklam. Viņi, protams, panāca muzeja “Perma-36” likvidāciju un aktīvi tajā piedalījās. Tieši “Sutj Vremeņi” panāca to, ka mūsu darbību sāka pastiprināti vērtēt. Viņi panāca, ka pie mums atbrauca grupa no telekanāla “NTV” un nofilmēja klipiņu, ka muzejā tiek slavēti banderovieši, bezmaz vai arī esesieši. Ļoti daudz muļķību toreiz sarunāja...

- Bet jūs domājat, ka viņi vienkārši tā paši izdomāja, ka “Perma-36'' ir problēma, vai tur tomēr kāds no varas?

- Sākās tas viss visnotaļ civilizēti. Lieta tāda, ka “Sutj Vremeņi” Permas nodaļā ietilpst jaunatnes diskusiju klubs, kuru veidoja Permas apgabala pasniedzēji, jauni pasniedzēji, daži arī zinātniskie kandidāti, un tur sāka veidoties diskusijas par to, ka ne viss bija tik slikts Padomju Savienībā, kā pieņemts uzskatīt. Viņi bija tādi nacionālpatrioti, ar zināmu komunistisku ievirzi, lai gan viņi nebija Komunistiskās partijas biedri. Un tas viss sākās tieši ar šādām sarunām, diskusijām. Bet jau tad, kad izveidojās kustība “Sutj Vremeņi”, kā tieši viņi tajā iekļāvās, to mēs nezinām. Vai nu viņus uzaicināja, vai viņi paši pievienojās. Bet tad, kad viņi iekļāvās pie līdera Kurginjana, protams, viņu stāvoklis būtiski mainījās. Viņiem parādījās nauda. No sākuma nedaudz, bet tad aizvien vairāk un vairāk, izveidoja Permas ofisu, ieguva tehniku, sāka izdot savu avīzi, brauca uz konferencēm Maskavā. Viņus finansēja caur Kurginjana organizāciju. Bet tas, ka Kurginjana organizācija finansējumu gūst no Kremļa, par to neviens nešaubās. Neviens aiz rokas jau nav pieķēris, bet mēs esam 100% pārliecināti, ka šī organizācija tiek finansēta no Kremļa administrācijas. Un ir skaidrs, kāpēc tas tiek darīts. Un tad jau bija skaidrs, ka viņi darbojas ar Maskavas svētību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti