- Kijevas centrā barikāžu vietā memoriāls.
- Cilvēki ielās: Situācija Ukrainā nenoliedzami ir mainījusies.
- Situāciju valstī paši ukraiņi apraksta neminstinoties: tas ir karš!
- Aleksandrs: Mūsu paaudzes galvenais uzdevums ir saglabāt Ukrainu kā valsti.
- Sergejs: Cilvēki ir sākuši saprast, ka viņi ir šīs valsts saimnieki.
- Premjers: 2014. gadā mēs saņēmām pilnīgi nabadzīgu valsti ar milzīgiem parādiem.
- Vēstnieks: Ukraina piecus gadus pēc vēlēšanām ir sevis meklējumos, un reformas iet “vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ”.
Barikāžu vietā memoriāls
Kijevas Neatkarības laukumā pirms pieciem gadiem visapkārt bija barikādes, daudz ziedu un visas ielas bija klātas ar sodrējiem, bet gaisā virmoja degušas malkas smarža. Piecus gadus vēlāk tur ir tīrs, sniega nav, bet daudzi cilvēki apmeklē piemiņas memoriālu, kas uzcelts pie Ukrainas neatkarībai veltītās stēlas, lai pieminētu tos simt bojā gājušos, kas zaudēja dzīvību notikumos 2014. gada februārī.
Ielu, kur no bruģakmeņiem ir izveidotas simboliskas piemiņas vietas katram no upuriem, tagad sauc par “Debesu sotņas” varoņu aleju. To no abām pusēm ieskauj celtniecības žogs, jo tur nākotnē būs daudz plašāks piemiņas memorāls. Uz žoga izvietoti bērnu zīmējumi, bet gandrīz pie katra blakus esošā koka ir kāda nošautā cilvēka attēls, ziedi, dažādas lentītes, un apkārt valda tāds visai dīvains, vien celtniecības darbu traucēts klusums.
Cilvēki ielās: Situācija mainījusies
Lai arī piecus gadus senie notikumi visiem vēl ir svaigā atmiņā, situācija Ukrainā nenoliedzami ir mainījusies. Un to apliecina arī sastaptie cilvēki:
“Šeit, Kijevā, agrāk cilvēki runāja tajā valodā, kādā gribēja. Tagad lielākā daļa jauniešu grib runāt tikai ukraiņu valodā. Un neviens viņiem to neaizliedz. Ja mēs paskatāmies uz šiem cilvēkiem, kas te gāja bojā, viņi cīnījās par mūsu neatkarīgo Ukrainu. Un gribas viņus atbalstīt, kaut vai iemācoties savu dzimto valodu. Ja par citām pārmaiņām, tad, manuprāt, ir mainījies ļoti daudz kas. Mēs esam kļuvuši tādi eiropeiskāki, tāpēc ir sajūta, ka viņi nav velti gājuši bojā. Protams, pieci gadi ir maz, lai pārmainītu to Ukrainu, kāda tā bija. Fundamentālas pārmaiņas piecos gados nav iespējams pabeigt, 15 gados – varbūt. Taču es esmu lepna, ka esmu ukrainiete, ka es dzīvoju Ukrainā. Es citu valsti negribu, uz citu valsti pārcelties arī negribu. Es gribu dzīvot savā dzimtajā zemē.”
“Ir mainījies ļoti daudz un ļoti pamatīgi. Galu galā mēs taču izvēlējāmies Eiropas virzienu. Protams, mums ir ļoti daudz kam vēl jāiziet cauri, un droši vien arī jūs tam esat gājuši cauri. Taču pareizais virziens ir, un mēs tajā ejam. Ja runājam par cilvēkiem, arī tie ir mainījušies. Vairs nav tādu baiļu.
Cilvēki ir sapratuši – ja kaut kas ir slikti vai nepareizi, ir jāiet un jāpieprasa labāki apstākļi. Tāpēc var teikt, ka kaut kāds lūzums cilvēku prātos ir noticis.”
“Es vairāk domāju par reliģiju, jo pati strādāju baznīcā. Un man ļoti patīk teikt taisnību, un uz to mudināja arī mans mācītājs. Tā kā es mīlu patiesību, es teikšu tā – es gribu, lai atgriežas padomju laiks, bet tas nekad nenotiks.”
Šī gados vecā kundze gan vēlāk paskaidroja, ka ar padomju laikiem domājot bezmaksas izglītību un medikamentus. Savulaik esot šādas prasības rakstījusi arī bijušajam prezidentam Viktoram Janukovičam, bet par to esot pat uz kādu brīdi aizvesta uz slimnīcu, lai iepūš trubiņā, paelpo skābekli un pārdomā savus vārdus.
Starp citu, pārmaiņas Ukrainas pareizticīgajā baznīcā ir atstājušas pat ļoti lielu iespaidu uz ukraiņu sabiedrību.
Neatkarības laukumā sastapts vīrs vārdā Jurijs, kurš pats ir no Doņeckas. Sākoties konfliktam Ukrainas austrumos, arī savu uzskatu dēļ ir zaudējis gan uzņēmumu, gan draugus. Pats tagad reizi pa reizei atgriežoties Doņeckā, kur joprojām mīt viņa māsa. Jurijs ir pārliecināts, ka karu Donbasā izdosies uzvarēt dažu gadu laikā. Ar Krimas atgūšanu gan būšot daudz sarežģītāk. Pēc Jurija vārdiem, pārmaiņas sabiedrībā notiek ļoti lēni, kaut vai attieksmē pret korupciju – tā joprojām ir dziļi iesakņojusies.
“Mēs cenšamies kā padomju laikā – roka roku mazgā, tu man, es tev.. kaut kā sarunāsim. Dzīvot vajag pēc noteikumiem, un jāsāk ar sevi. Nevajag pārkāpt likumus! Protams, kaut kur naudu izspiež un korupcija ir. Tauta spriež, ka kaut kas mainīsies, ja būs jauns prezidents. Lūk, Jūlija Timošenko bļauj, ka viņa nāks un visu mainīs. Neko viņi neizmainīs! Viņi karu nevar apturēt. Ja viņi mēģinās kaut ko mainīt uz citu pusi.. ziniet, cilvēki vairs pie vecās sistēmas neatgriezīsies. Vai tad šie visi upuri bija veltīgi? Es tam neticu! Un tad atkal sāksies pilsoņu karš. Pareizāk sakot, nevis atkal, bet sāksies. Jo tas, kas notiek tagad, nav pilsoņu karš.”
Situācija: karš
Lai arī par situāciju Ukrainas austrumos nākas ziņot visai bieži, žurnālisti ļoti bieži saminstinās, piemeklējot īstos vārdus, ar kuriem šo situāciju aprakstīt. Ukrainā šādas minstināšanās nav – tas ir karš! Ukraina ir iesaistīta karā ar Krieviju, un tas daudzus ir aizskāris līdz sirds dziļumam. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kurš šo piecu gadu laikā ir ņēmis rokās ieroci un devies karot.
Vienā no vakariem Latvijas Radio devās uz Kijevas Neatkarības laukumam tuvumā esošo picēriju “Veterano pizza”. Kā liecina jau šīs iestādes nosaukums, to ir izveidojuši bijušie pretterorisma operācijas veterāni. Tur strādā veterānu radinieki, arī jaunieši no pārvietoto personu ģimenēm. Picērijas sienas rotā dažādu kaujas vienību formu uzšuves, vienību karogi, karavīru fotogrāfijas. Un arī starp apmeklētājiem daudzi ir vai nu esošie, vai bijušie karavīri.
Interesanti, ka, gan runājot ar žurnālistiem, kas pazīstami ar militārām tēmām, gan klausoties bijušo militārpersonu sarunas, dzirdams, ka dažāda militārā terminoloģija, saīsinājumi, kaujas vienību numuri un bāzēšanās vietas ir kļuvuši par ikdienas sarunas neatņemamu sastāvdaļu. Un tas valstī, kurā joprojām risinās karš, ir tikai pašsaprotami. Tāpat kā visu sarunu biedru pārliecība – agri vai vēlu, bet mēs uzvarēsim!
“Dariet visu paši!”
Tur Latvijas Radio tikās ar Aleksandru Pogrebiski. Viņš 25 gadu vecumā, neilgi pēc Maidana notikumiem, kļuva par brīvprātīgo, nogādājot karadarbības zonā tur nepieciešamo palīdzību. Pēc tam pats pieteicās brīvprātīgo bataljonā, bijis gan karadarbības zonā pie Slavjanskas, gan astoņus mēnešus dienējis pie Krimas robežas. Tagad Aleksandrs Aizsardzības ministrijas pakļautībā vada kazarmu celtniecību dažādos reģionos. Pirmās no šīm kazarmām tapušas vietā, kur viņš vēl pavisam nesen dzīvoja armijas teltī.
Runājot par šo piecu gadu laikā notikušajām pārmaiņām, Aleksandrs uzsver, ka tās pat ir grūti aprakstīt, jo progress ir milzīgs. Kaut vai tīri materiālā ziņā. Par izmaiņām iedzīvotāju domāšanā esot nedaudz cits stāsts.
“Mūsu paaudzes galvenais uzdevums ir saglabāt Ukrainu kā valsti, tās garīgās vērtības un brīvības. Jo mums, ukraiņiem, pats galvenais ir brīvība. Mūsu uzdevums ir arī darīt visu iespējamo, lai pārveidotu valsti un padarītu to labāku. Taču šeit gan es gribētu mūsu sabiedrību sadalīt vairākās daļās. Joprojām ir daudz tādu, kuriem Maidans bija ienaidnieks – tā ir nozīmīga sabiedrības daļa, kas nekur nepazudīs. Tad ir tādi cilvēki, kuriem šī bija iespēja mainīties pašiem un mainīt valsti. Tā bija robežšķirtne, kuru tu pārkāpi, atpakaļceļa vairs nav, un jāvirzās tikai uz priekšu. Vēl kādiem tas ir dzīvesveids. Tas tāds bija arī iepriekš, taču
tagad ir radies vairāk iespēju mainīt valsti uz labo pusi – iet prom no Padomju Savienības, propagandas, totalitārisma un visa tā, ko mēs pašlaik redzam Krievijā,” saka Aleksandrs.
Kafejnīcā ir arī Aleksandra dienesta biedrs Sergejs Tanasovs. Viņš savulaik bijis profesionāls karavīrs, kurš piedalījies arī dažādās starptautiskās misijās, pēc tam karojis arī pretterorisma operācijas zonā un ir viens no nu jau leģendām apvītajiem Doņeckas kiborgiem – karavīriem, kuri aizstāvēja Doņeckas lidostu. Tur arī guvis ievainojumu un vēlāk no dienesta atvaļinājies. Tagad viņš ir Nikolajevas apgabala Berezanskas rajona administrācijas vadītājs, un pārmaiņas viņam ir iespējams novērtēt gan kā bijušajai militārpersonai, gan nu jau arī kā politiķim.
“Pārmaiņas ir sākušās visos virzienos, un tas ir lieliski. Medicīna, izglītība, decentralizācija…
Finanses ir sākušas nākt, radušās jaunas pilnvaras, cilvēki ir sākuši saprast, ka viņi ir šīs valsts saimnieki.
Nevis tā kā mums visu dzīvi ir mācījuši par dzimtbūšanu. Visi gribēja būt vergi, lai viens pateiktu, kas un kā jādara un pēc tam par viņu varētu sūdzēties. Nē, draugi! Ir pilnvaras, ir finansējums – dariet visu paši! Ir jāpamostas apziņai,” saka Sergejs.
Viņš stāsta arī par pārmaiņām armijā: “Bruņojumā esam spēruši soli uz priekšu, munīcija, ēdināšana, jaunas kazarmas. Mēs tuvojamies NATO standartiem. Es vienkārši ar NATO karavīriem kopā esmu dienējis un es varu salīdzināt, kāda ir NATO armijas sistēma, kas ir normāls uzdevums un kā notiek tā izpilde. Mēs līdz tam nonāksim. Ir atlicis pavisam maz, bet es domāju, ka nākamā piecu gadu termiņa laikā prezidents to paveiks.”
Ar Sergeju sanāk apspriest arī vēl kādu interesantu faktu – pirms pieciem gadiem 8. martā mājup no Ukrainas Latvijas Radio korespondents devās tieši no Doņeckas lidostas, kuras diemžēl vairs nav. Pēc šīs sarunas Aleksandrs un Sergejs satiek vēl dažus dienesta biedrus, ar kuriem nav tikušies pat trīs gadus.
Premjers: kolosāli izaicinājumi
Kā jau Sergejs teica, nākotnē daudz kas būs atkarīgs no valsts nākamā vadītāja. Galu galā Ukraina stāv vēl vienas lielas izvēles un, iespējams, arī lielu pārmaiņu priekšā – jau šomēnes Ukrainā gaidāmas prezidenta vēlēšanas.
Taču runāt par pārmaiņām Ukrainā, neatspoguļojot arī oficiālo varasiestāžu viedokli, nebūtu pareizi. Pēc Maidana vara Ukrainā pārgāja proeiropeisko spēku rokās, un tieši pārmaiņas valstī bija viena no galvenajām Maidana dalībnieku prasībām.
Kā tagad saka Ukrainas premjerministrs Volodimirs Groismans, tiek darīts ļoti daudz, turklāt ļoti sarežģītā situācijā: “2014. gadā mēs saņēmām pilnīgi nabadzīgu valsti ar milzīgiem parādiem.
Krievijas agresijas dēļ mēs zaudējām aptuveni piekto daļu no ekonomikas, tradicionālos ārvalstu tirgus un tikām pakļauti arī enerģētiskai agresijai.
Tie visi ir kolosāli izaicinājumi. Un tobrīd mūsu galvenais uzdevums bija izturēt. Pateicoties ukraiņu tautas gribasspēkam un mīlestībai pret savu valsti, un es to īpaši uzsveru, mēs noturējāmies. Reformas aizsākās 2015. gadā, un sāka mainīties absolūti visas dzīves sfēras. Protams, iedzīvotājiem ir grūti uzreiz sajust šo reformu rezultātus. Tāpēc, ka reformas netiek īstenotas šodien un rīt jau būs iespējams teikt, ka viss ir kārtībā. Es varbūt kļūdos, bet mūsdienu vēsturē es nezinu nevienu valsti, kas būtu gājuši šo pašu ceļu. Un tas viss militārās agresijas laikā.”
Vēstnieks: aizvien sevis meklējumos
Komentējot Ukrainā notiekošās pārmaiņas, Latvijas vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns norāda, ka Ukraina arī piecus gadus pēc vēlēšanām ir sevis meklējumos un bieži vien īstenotās reformas varētu raksturot kā vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ.
Par to liecina kaut vai Latvijas Radio vizītes laikā pieņemtais lēmums dekriminalizēt līdzekļu nelikumīgu iegūšanu. Taču ir noslēdzies arī kāds nozīmīgs pārmaiņu posms – virzība uz Eiropas Savienību un NATO tagad ir nostiprināta konstitūcijā, un to būs grūti izmainīt jebkuram nākamajam prezidentam vai parlamentam neatkarīgi no tā sastāva.
“Protams, piecos gados ir mainījies arī tas ceļš, ko mēs pabeidzām 90. gadu sākumā – ukraiņu valodas pozīcijas sabiedrībā nenoliedzami ir pieaugušas. Līdz ar to Ukrainas valstiskums, ukraiņu valodas pozīcijas un vēl arī ukraiņu baznīcas neatkarība – nu, tās ir tektoniskas pārmaiņas.
Bet lielākā vilšanās pilsoniskajā sabiedrībā – cilvēki sagaida daudz straujākas pārmaiņas sociālekonomiskajā situācijā.
Tā joprojām ir smaga. Cilvēki ir gatavi gaidīt, bet kaut kā iet, iet, iet uz priekšu, bet tur tā kaut kā par lēnu mainās. Un otra lieta – milzīgs darbs priekšā saistīts ar tiesu reformu. Tās ir godīgas tiesas, īpašuma tiesības. Tās ir tās lietas, kur, manuprāt, liela daļa pilsoniskās sabiedrības teiktu, ka viņu cerības vismaz šodien nav attaisnojušās. Tā kā ļoti raiba bilde tajā visā sanāk,” atklāj Poikāns.
Reportāžas noslēgumā stāsts par kaķiem. Ir tradīcija jaunā mājvietā pirmo ielaist iekšā kaķi, un tieši par vienu šādu notikumu pagājušajā nedēļā ziņoja ukraiņu mediji. Šis kaķis, klātesot pašam Ukrainas prezidentam Petro Porošenko, tika ielaists jaunajās karavīru kazarmās Žitomirā. Tajās pašās kazarmās, kuru celtniecību vadīja pieminētais Aleksandrs. Un par viņa darbu no prezidenta rokām viņš saņēma trešās pakāpes ordeni “Par nopelniem” valsts aizsardzības spēju stiprināšanā. Pats Aleksandrs par šo apbalvojumu vismaz sociālajos tīklos neko neminēja. Kāpēc tā? Viņš atbildēja – tāpēc, ka es esmu pieticīgs. Un jau pēc dažām dienām rakstīja – mums tuvākajā laikā jāielaiž vēl vairāki kaķi.
