ĪSUMĀ:
- Maskava notiekošo pareizticīgo baznīcā sauc par šķelšanos;
- Ukrainā autokefālija gaidīta kopš deviņdesmitajiem gadiem;
- Latvijas pareizticīgo baznīca uz šķelšanos nav aktīvi reaģējusi, ieturot neitrālu pozīciju;
- Citas baznīcas augsti vērtē pasaules pareizticīgo vienotību;
- Tomēr eksperts uzskata, ka process aizsāks plašāku pareizticīgo fragmentāciju.
Autokefāliju Ukraina gaidījusi ilgi
Stambulā bāzētā pareizticīgo baznīca ir senākā starp pareizticīgo baznīcām, bet Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs tradicionāli tiek uzskatīts par „pirmo starp vienlīdzīgajiem”. Oktobrī Konstantinopole paziņoja, ka atzīst neatkarīgu Kijevas patriarhātu.
Ukrainā līdz šim pastāvējušas trīs pareizticīgo baznīcas, bet tikai viena atzīta - Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas ietilpst Krievijas Pareizticīgajā baznīcā. Otra lielākā ir Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, ko vada patriarhs Filarets. Līdz šim viņš nav bijis atzīts, bet tagad Konstantinopole to izdarījusi, paverot durvis neatkarīgas Ukrainas baznīcas izveidei. Trešā ir mazā Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kas joprojām nav atzīta.
Maskava, kuras pārziņā vairāk nekā 300 gadus bijusi Kijevas metropolija, notiekošo sauc par baznīcas šķelšanos un ir sarāvusi saites ar Konstantinopoli. Oktobra sanāksmē Stambulā, kur Konstantinopoles patriarhāts lēma par neatkarīgas jeb autokefālas Ukrainas baznīcas atzīšanu, klāt bija arī Ukrainas ziņu aģentūras "Ukrininform" žurnāliste Jaroslava Miščenko. Viņa pati ir ir ticīga pareizticīgā, līdz šim piederējusi Maskavas patriarhāta Ukainas baznīcai, taču Latvijas Radio norādīja, ka pilnībā iestājas par neatkarīgu Kijevas patriarhātu.
"Mūsu baznīca taču ir tik sena. No mums sākās Krievzemes kristīšana. Mēs jau sen tam esam nobrieduši. Kamēr Krievijas pareizticīgo baznīcu vēl nevadīja patriarhs Kirils, mums šeit Ukrainā pie Maskavas patriarhāta piederošos iedrošināja, ka viss attīstās un jūs jebkurā gadījumā dabūsiet autokefāliju. Kāpēc gan mums to nevar piešķirt?" sacīja Miščenko. Žurnāliste stāstīja, ka autokefālija ir tikusi ilgi gaidīta un Ukrainas iedzīvotāji cerējuši, ka Krievija ļaus tam notikt mierīgā ceļā.
"Taču 2014.gada karš parādīja tās zvērīgo seju. Ka tā mūs nekad negrib palaist vaļā. Es negribu kritizēt visu Krievijas pareizticīgo baznīcu. Es ticu, ka tur labi garīdznieki, ka tur ir ļoti daudz ticīgu cilvēku. Es ticu, ka baznīca ar tik spēcīgu pareizticības tradīciju, kas iegulda mākslā, ka tai ir nākotne. Taču tas, kā tā attiecas pret Ukrainu – tas nav mātišķi,” norādīja "Ukrininform" žurnāliste.
Miščenko arī pauž nožēlu par Maskavas rīcību, taču ir pārliecināta, ka pareizticīgās baznīcas vienotība stāv pāri ģeopolitiskām interesēm.
„Ir ļoti žēl. Neviens nevēlas, lai Krievijas pareizticīgo baznīca atšķeltos. Arī es negribētu, lai tā notiek. Pa pusei esmu etniskā krieviete, esmu daudzējādā ziņā Krievijas kultūras produkts, mīlu krievu literatūru. Es neesmu ukraiņu nacionāliste, esmu ukraiņu patriote. Taču lieta tāda, ka Maskava šantažē visu pareizticīgo baznīcu. Maskava saka – jūs laižat vaļā Ukrainu, tātad jūs atšķeļaties. Maskavas runas par sašķelšanos – tas ir ļoti sāpīgi. Shizma baznīcai ir vēl viena brūce Kristus miesā. Taču, neskatoties uz to, ka Maskava sludina šķelšanos, praktiski tā nenotiek. Vietējās baznīcas kopumā klusē un uzvedas piezemēti. Neviens neuzdrošināsies graut pareizticības vienotību. Viņiem var patikt, viņiem var nepatikt. Viņi var būt Krievijas draugi, viņi var uzklausīt dažādus argumentus. Taču viņiem visaugstākajā vērtībā ir baznīcas vienotība," teica Miščenko.
Žurnāliste stāsta, ka tagad Maskavas patriarhāts aizliedzis garīdzniekiem kalpot kopā ar Kijevas patriarhāta pārstāvjiem, tādā veidā savu baznīcu vedot uz atšķelšanos. Tomēr Miščenko vēlas ticēt, ka šāda nostāja ir tikai uz laiku - vispārpieņemta tradīcija ir tāda, ka Konstantinopoles patriarhāta misija ir būt līderim, izrādīt iniciatīvu un koordinēt. Konstantinopoles patriarhātam ir tiesības sasaukt sanāksmes un lemt apelāciju jautājumus, kas tiek darīts, konsultējoties ar visām pārējām baznīcām.
"Tādēļ Krievijas pareizticīgo baznīcas reakcija ir neadekvāta. Izņemot pāris viņas satelītbaznīcas, domāju, ka pārējās iepauzēs, piemēram, Rumānijas, Grieķijas, Bulgārijas baznīcas. Taču neviens neies pret pareizticības vienotību, jo tā stāv augstāk nekā Kremļa intereses Ukrainā,” pieļāva žurnāliste.
Latvijas pareizticīgo baznīca ietur klusu un neitrālu pozīciju
Savu skatījumu uz notiekošo klāsta teologs Ņikita Andrejevs - Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents. Viņš uzskata, ka pareizticīgo pasaulē sašķelšanās turpināsies un Kijevas piemēram varētu sekot Melnkalnes un Maķedonijas baznīcas.
"Atbilstoša metafora tam, kas notiek, ir tāds "Rubika kubs". Situācija bija sarežģīta jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad Kijevas patriarhāts izveidojās un "de facto" no Maskavas kļuva neatkarīgs, taču Konstantinopoles patriarhāts nebija to atzinis. Savā ziņā noticis kaut kāds pagrieziens, notikusi baznīcas atzīšana par autokefālu baznīcu. No vienas puses, var teikt, ka tas kaut ko atrisina. Taču tas izveido arī jaunas problēmas - šis "Rubika kubs" nav salikts līdz galam. Saišu saraušana starp Maskavu un Konstantinopoli patiesībā ietekmē gan baznīcu attiecības, gan vienkāršu ticīgo dzīvi. Cilvēkiem rodas problēmas, kad viņiem blakus bijusi Konstantinopoles patriarhāta baznīca, kur varēja iet un saņemt vakarēdienu, bet tagad jāiet uz attālu dievnamu, kas "pieder Maskavai". Attiecību saraušana nozīmē, ka viena baznīca pasaka otrai, ka mēs vairs neesam vienlīdzīgi, jo neatzīstam jūsu galvenāko, dziļāko sakramentu - svēto vakarēdienu," teica Andrejevs.
Viņš arī pauda, ka Ukrainā veidojas kaut kas līdzīgs Krievijas spoguļattēlam - notiek samērā liela saplūšana starp Kijevas patriarhātu un Ukrainas valdību. "Notiek savstarpēja slavēšana, un prezidents Petro Porošenko autokefāliju pasniedz kā tādu lielu sasniegumu un izmanto kā sviru pirms gaidāmajām vēlēšanām," norādīja Andrejevs.
Latvijas pareizticīgo baznīca, kas saistīta ar Maskavas patriarhātu, bet ir autonoma, līdz šim vairījusies komentēt notiekošo. "Lielākoties baznīcu vadības izsaka komentārus. No Latvijas [pareizticīgo] baznīcas puses reakcija nav bijusi. Tas ir Latvijas pareizticīgo baznīcas stils, jo viņa atrodas sarežģītā situācijā - no vienas puses, tā ir Latvijas baznīca, no otras - Maskavas patriarhāta daļa. Latvijas pareizticīgā baznīca cenšas ieturēt tādu kluso, neitrālo pozīciju, lai neuzsvērtu savu saistību ar Maskavu. Daudzi citu baznīcu vadītāji ir izteikuši savu sāpi par to, ka notikusi šī šķelšanās," sacīja Andrejevs.
Oficiāli Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca tiks atzīta novembra nogalē, kad Konstantinopole tai piešķirs augstāko pilnvaras dokumentu no patriarha, kas apliecina autokefāliju. Šis dokuments tiek saukts arī par Tomosu. „Konstantinopoles sinodē pieņems lēmumu par Tomosa piešķiršanu Ukrainas pareizticīgo baznīcai, kas ir dokuments, kas apliecina, ka tai tiek piešķirta vieta starp pareizticīgo baznīcām. Pēc tam Tomosu atvedīs uz Kijevu, lai nodotu jaunajai baznīcas galvai," skaidroja Miščenko.
Pareizticīgo baznīcā šķelšanās varētu turpināties
Visvairāk - 12 tūkstoši draudžu - Ukrainā pieder Maskavas patriarhātam. Tikmēr Kijevas patriarhātam pieder pieci tūkstoši draudžu. To, cik daudzas draudzes pāries no Maskavas pie Kijevas un cik ilgu laiku šis periods aizņems, ir grūti prognozēt. „Sākumā būs runa par simtiem, pēc tam par tūkstošiem draudžu. Domāju, ka dažu gadu laikā puse draudžu noteikti pāries. Tagad ir simts draudžu, kas grib pāriet. Vienkārši iepriekš nebija kanoniskas alternatīvas. Tagad baznīca būs atzīta. Domāju, puse draudžu pāries, bet ne uzreiz – baznīca ir ļoti konservatīva struktūra,” pauda Miščenko.
Miščenko noraida Kremļa izteikumus un brīdinājumus par to, ka Kijevas patriarhāta atzīšana Ukrainā var novest pie jauniem konfliktiem. „Nav pamata uztraukumam. Mēs visi līdz pēdējam esam ieinteresēti, lai viss būtu ļoti miermīlīgi un mierīgi. Lai mūsu jaunā baznīca piedzimtu bez kaut kādām problēmām, lai neviens tai netraucētu ar kaut kādām provokācijām. Mēs darīsim visu, lai viss būtu mierīgi, bez jebkādām problēmām,” teica Miščenko.
Baznīcas vēstures eksperts, teologs Andrejevs atzīst, ka esošā situācija nav unikāla un jauni patriarhāti ir veidojušies arī iepriekš. "Pasaulē ir vairākas nacionālas pareizticīgās baznīcas. Ir vēl vismaz divas baznīcas, kas atradās līdzīgā situācijā kā Ukrainā - Maķedonija un Melnkalne. Arī šīs baznīcas faktiski ir atšķēlušās no Serbijas baznīcas. Jautājums ir, vai viņas kļūs ekumēniski atzītas no Konstantinopoles patriarhāta puses," sacīja Andrejevs.
Ņemot vērā, ka Konstantinopoles patriarhs tiek uzskatīts par pirmo starp līdzīgajiem, bet, no otras puses, tieši Krievijas pareizticīgo baznīcai ir visvairāk sekotāju, kā šī situācija varētu ietekmēt pareizticīgo baznīcas nākotni? Andrejevs stāsta, ka tas varētu turpināt baznīcas fragmentāciju. Maskavas un Konstantinopoles baznīcu attiecības ir bijušas saspīlētas jau ilgākā laikposmā. Igaunijas baznīcas atdalīšanās savulaik bija liels sitiens Maskavas patriarha autoritātei. "Varētu būt tā, ka kaut kādas baznīcas, kas nepiekrīt Maskavas patriarhātam, varētu pievienoties Konstantinopolei," skaidroja Andrejevs.
