Rumānijā netālu no Sučavas pilsētas atrodas dzīvnieku patversme "Patrokla māja". Tajā atrodas vairāki desmiti suņu, kuri ievainoti vai slimi nogādāti patversmē, lai dotu tiem otru iespēju dzīvot. Taču pēdējās nedēļās viņiem kompānijā ieradušies arī suņi no Ukrainas.

“Mums ir trīs suņi ar saimniekiem; tos paņems atpakaļ. Mums suņi ir jāpatur, līdz saimnieki sagatavo dokumentus, lai varētu viņus pārvietot. Tātad šādi ir trīs,” sacīja patversmes menedžere Alīna Gavriloja.

Par šiem suņiem saimnieki rūpējas, un tie drīz varēs doties prom. Taču lielāko daļu suņu, kas nonākuši šajā patversmē no Ukrainas, saimnieki nevar atļauties vest līdzi. “Viņi ir atstāti šeit. Un tas ir mūsu pienākums sagatavot un nodot viņus adopcijai. Bet mums ir vēl kāda suņu kategorija – tie, kuri ir paņemti no pārpildītām patversmēm Ukrainā. Kara laikā daudzi cilvēki devās prom un nezināja, ko darīt ar saviem suņiem, piemēram, tiem, kuri bijuši pie ķēdes,” pastāstīja Gavriloja.

Daudzi, bēgot no kara, savus dzīvniekus vienkārši atstājuši uz ielām cerībā, ka kāds par tiem parūpēsies. Citi aizved uz patversmēm Ukrainā un dodas prom.

Ienākot nojumē, kurā ir apmēram divdesmit palieli krātiņi, visi to iemītnieki sāk riet. Suņi no Ukrainas pagaidām atrodas tur, sadalīti mazās ģimenēs – kopā tie, kuri labi satiek.

Patversmes menedžere pastāstīja par katru no šiem suņiem: “Šie trīs puikas arī ir no Ukrainas. Saimnieki viņus atstāja. Viņi paliek ar mums, un drīz izliksim adopcijai. Viņi ir ļoti jauni. Citiem  trīs suņiem – trīs māsām – ir saimnieki, viņi brauks tiem pakaļ pēc trīs mēnešiem. Ļoti mierīgas, jau pieradušas pie šīs vietas. Mēs viņas sagatavojam ar vakcīnām, pasi un visu pārējo, kas nepieciešams, lai brauktu tālāk. Te ir suns, kuram bija saimnieks. Suni atstāja, un tas nonāca patversmē. Suns ir ļoti draudzīgs, kā redzat. Viņu atveda vakar.”

Alīna atzina, ka daļa no dzīvniekiem pēc nokļūšanas patversmē dzīvo lielā stresā, jo, pirmkārt, ir mainīta uzturēšanās vieta un, otrkārt, viņi jūtot, ka kaut kas nav labi.

Patversmes darbinieki palīdz arī ukraiņu kaķiem, bet tie līdz adopcijai dzīvo pie pagaidu saimniekiem, jo līdz karam bija pieraduši dzīvot mājās. Dzīve patversmē radītu pārāk lielu stresu, skaidroja Alīna.

Kā suņi no Ukrainas patversmēm nonāk Rumānijā? Tos atved patversmes darbinieki, arī Gabriela. “Mēs braucam uz patversmi. Tur ir 200 suņi bez ūdens, bez ēdiena Čerņivcos. Ir bailīgi, bet gribam doties arī uz Odesu, taču mums neļauj,” pastāstīja Gabriela.

Tāpat kā cilvēkiem arī dzīvniekiem ļoti trūkst izdzīvošanai svarīgu lietu. Līdzās ūdenim un ēdienam patversmes darbinieki ved arī segas un drēbes, ar kurām nodrošināt siltumu. Palīdzība vajadzīga ļoti daudzām patversmēm, zināja stāstīt Gabriela.

“Viņi zvana mums, raksta – lūdzu, mums vajag palīdzību. Sūta mums savu atrašanās vietu. Mana mamma ļoti baidās par mani, kad tur dodos. Saka man – lūdzu, nebrauc. Bet viņiem vajag ēdienu, medicīnisko aprūpi. Mēs nesen atvedām no turienes desmit suņus, viņiem vajadzēja ārstēšanu. Suņus ar epilepsiju, paralizētus,” pastāstīja Gabriela.

Par spīti mātes bailēm, Gabriela turpinās braukt palīgā patversmēm Ukrainā, kamēr vien tas būs iespējams.

Viņa arī ik dienu dodas uz Ukrainas–Rumānijas robežpunktu Siretā, kur sniedz palīdzību bēgļu mājdzīvniekiem. Tur esot gan suņi un kaķi, gan truši, papagaiļi un žurciņas. Visbiežāk uz robežas dzīvniekiem vajadzīgas vakcīnas un pases, lai tie varētu turpināt ceļu kopā ar saimniekiem.

Kopā ar saimniekiem bēgļu ceļu mērojošie dzīvnieki esot pārbijušies. “Viņi neēd, kaķi nečurā. Daudziem spalva sacēlusies stāvus. Viņi ir pārbijušies, nedzer ūdeni. Bet cilvēki raud,” pastāstīja Gabriela.

Līdzi paņemtais mājdzīvnieks nereti cilvēkam esot vienīgais tuvinieks. “Ir daudz tādu situāciju. Cilvēki, kuriem nav cita dārguma, tikai viņu mājdzīvnieks. Viņiem nav ģimenes, viņi ir pilnīgi vieni. Bez mašīnas, bez ģimenes, bez bērniem, bez vecākiem. Tikai ar mājdzīvnieku. Viņi saka – šī ir mana vienīgā ģimene, es viņu neatstāšu. Tas parāda, kāda ir šī nācija, kāda viņiem ir kultūra,” sacīja patversmes darbiniece Alīna Gavriloje.

Alīna skaidroja, ka pēdējās nedēļās piedzīvotais licis daudz saprast arī par rumāņu tautu. Viņa lepojas par to, kā cilvēki spēj palīdzēt tad, kad kādam citam tas nepieciešams.