Siltumnīcas efektu radošās gāzes nāk ne tikai no rūpnīcām un automašīnām, bet arī no lauksaimniecības. Taču samazināt izmešu apjomu te ir daudz grūtāk nekā rūpniecībā vai transporta nozarē.
"Lauksaimnieki noteikti var kaut ko darīt un ir jādara, bet tam ir limiti. Strīds būs starp tiem, kas grib zemniekiem likt darīt pāri šiem limitiem, un tiem no mums, kas mēģina izskaidrot – tas nav iespējams, ja saskaraties ar dabas procesiem," norāda Eiropas Parlamenta viceprezidente Mairīda Makginesa.
Piemēram, ierobežot metāna gāzi, ko rada govis, nav lauksaimnieku spēkos atšķirībā no automašīnu ražotājiem, kas spēj samazināt CO2 izmešu apjomu. Tāpēc lauksaimnieki prasa Briselei īpašu pieeju.
"Tikai tīra matemātika vai grāmatveža pieeja, mūsuprāt, nav iespējama, jo ir daudz atšķirību – daba ir dzīva. Mēs uzskatam, ka ir jāņem vērā šie atšķirīgie faktori, kas katrai valstij," saka Slovēnijas Vides ministrijas valsts sekretāre Tanja Bogataja.
Par to īpaši uztraukušies arī Latvijas zemnieki, jo Latvijā lauksaimniecība rada apmēram 22% no visām emisijām – tā ir ievērojami lielāka proporcija nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Bet Briselē šobrīd gatavojas izstrādāt sadalījumu – kam un par cik jāsamazina izmeši. Tāpēc Latvijas lauksaimnieki Eiropas Parlamentā kopā ar slovēņiem un īriem ir uzsākuši lobisma kampaņu – lai nepieļautu, ka tiek izmantota automātiska, pilnīgi vienāda pieeja visām valstīm. Jo tādā gadījumā pēc 15 gadiem Latvijas zemnieki par to samaksās ļoti dārgi. Un par šo pieeju būs jāpārliecina gan Eiropas Parlamenta deputāti, gan Eiropas Komisija.
"Mēs nekad nepanāksim, ka lēmums ir taisīts Latvijai, bet vismaz, lai tas kompromiss ir tāds, kas mums būtiski neierobežo attīstības iespējas. Es negribētu saukt tās sliktākās [lietas], bet tīri ar plakanu pieeju tas varētu nozīmēt, ka ir mehāniski jāierobežo ražošanas apjoms. Kaut gan tajā pašā laikā mēs saucam pēc pārtikas drošības, pēc pārtikas nodrošinājuma – pasaulei vajag pārtiku; un tajā pašā laikā mēs pasakām - nē, vairāk nevar ražot, tāpēc ka emisijas būs pa lielu. Un no šādas situācijas mēs gribētu izvairīties," norāda Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols.
Viens no risinājumiem – skatīties uz pienesumu klimatam plašāk. Piemēram, Latvija ir lielākais kokskaidu granulu eksportētājs Eiropā un tādējādi palīdz citām valstīm sasniegt viņu atjaunojamās enerģētikas mērķus. Bet Latvijai tas zemes sektorā rada emisiju. Tāpat to radīs arī topošais "Rail Baltic" dzelzceļš, jo nāksies izcirst mežus, bet tas lauksaimniekiem nozīmēs sliktākus emisijas rādītājus.
"Es negribētu, ka tie, kas pārstāv mežu nozari, to pretnostatī - šos infrastruktūras ieguvumus arī vides kontekstā. Jo skairds, ka "Rail Baltic" pārceļ daļu no piesārņojuma no ceļiem, (..) daudz vairāk iegūsim to, ka būs mazāks piesārņojums," spriež Eiroparlamenta Transporta komitejas loceklis Roberts Zīle (Nacionālā apvienība).
Pagaidām lauksaimnieki sākuši cīņu, bruņoti ar pētījumiem un skaitļiem. Tam būtu jāizšķir – vai Latvijas zemniekiem draudēs piespiedu ražošanas samazinājums vai ne.
"Latvijai vispirms jāizmanto iekšējais pilns zemes lietošanas potenciāls, un Latvijai tas ir; būtu ļoti muļķīgi to uztaisīt tādu, kad vienā valstī – Latvijā - ir neizmantota lauksiamniecības zeme bet citi, lai šo pārtikas izejvielu tukšumu aizpildītu, – pārceļ ražošanu uz Āfriku vai varbūt uz Ukrainu, bet kas nav Eiropas Savienībā," norāda Ozols.
