Pandēmija komplektā ar sankcijām: kā klājas valstīm, kas iekļuvušas pasaules izstumto sarakstā

Īpaši stingrām sankcijām pakļautas tādas valstis kā Irāna, Ziemeļkoreja, Kuba, Sīrija un Venecuēla. Sankcijas liedz citām valstīm tirgoties ar šo valstu uzņēmumiem, investēt tajos, kā arī virkni citu darbību. Bet šoreiz stāsts nav par sankcijām, bet gan par cilvēkiem.

Saņem vakcīnas no Krievijas un Ķīnas

Irāna bija viena no pirmajām valstīm aiz Ķīnas, kur strauji uzliesmoja Covid-19. Lielākais saslimušo un upuru skaita pieaugums bija pagājušā gada rudenī, bet arī tagad situācija nav stabila. Pēc oficiālajiem datiem tagad Irānā ik dienu reģistrē ap 8000 jaunu saslimšanas gadījumu.

Teherāna līdz šim importējusi vakcīnas no Krievijas, Ķīnas, Indijas un Kubas. Tāpat daļu vakcīnu devu Irānai jāsaņem no globālā vakcīnu sadales mehānisma “Covax”. Irāna plāno izstrādāt arī vairākas savas vakcīnas. Taču pagaidām 80 miljonu valstī vakcinēts mazāk par vienu procentu iedzīvotāju.

Irāna no dažādām sankcijām cieš jau vairākus gadu desmitus. Galvenokārt tāpēc, ka tā attīsta savu kodolprogrammu, atbalsta dažādus teroristu grupējumus, kā arī cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. 1979. gadā pēc Irānas revolūcijas sankcijas izvērsa ASV. Liels trieciens bija 2006. gadā, kad pret Teherānu sankcijas ieviesa Apvienoto Nāciju Organizācija. Gadu vēlāk papildus sankcijas ieviesa arī Eiropas Savienība. Sankcijas liedz tirgoties ar Irānas uzņēmumiem, investēt tajos un virkni citu darbību.

Pirms sešiem gadiem sankcijas mīkstināja. Tad valstī uzplauka ekonomika, ieplūda ārzemju investīcijas un dzīves līmenis uzlabojās. Viss atkal mainījās, kad toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps nolēma izpildīt priekšvēlēšanu laikā doto solījumu izstāties no kodollīguma.

Bet, protams, ne visas valstis ir nedraudzīgas Irānai. Piemēram, no aprīļa Irānā plāno sākt ražot Krievijas vakcīnu “Sputņik V”. Šo vakcīnu lietošanai Teherāna apstiprināja jau janvārī. No diviem miljoniem apsolīto devu valsts saņēmusi 400 000.

Paši ražo plaušu ventilācijas aparātus

Irānas situāciju LTV raidījumam “Pasaules panorāma” skaidro vietējais žurnālists Roholla Fagihi, kurš rakstījis vairākiem Irānas, kā arī starptautiskajiem medijiem, tai skaitā “Foreign Policy”.

“Kad pandēmija sākās, mums nebija pietiekamu krājumu, līdz ar to mūsu slimnīcām klājās slikti, pacientiem ne vienmēr pietika vietas. Visu pagājušo gadu, kamēr esam bijuši pakļauti sankcijām, neviena valsts, es uzsvēršu, neviena, mums nav palīdzējusi tikt galā ar pandēmiju,” vēsta žurnālists.

“Slimnīcās pirmajos mēnešos bija reālas problēmas. Piemēram, nepietika plaušu ventilācijas aparātu. Tāpēc Irāna izveidoja rūpnīcas, kur sāka tos ražot. Tagad Irāna tos arī eksportē,” lepojas Fagihi.

“Irāņiem šis ir bijis grūts gads. Protams, visai pasaulei, bet jo īpaši irāņiem, jo esam pakļauti stingrām ASV sankcijām,” atzīst irāņu žurnālists.

“Situācija tagad ir daudz labāka nekā pirmajos mēnešos. Pirmkārt, tagad cilvēki pieraduši ievērot veselības protokolu. Otrkārt, arī slimnīcas ir sapratušas, kā rīkoties, un var uzņemt pietiekami daudz pacientu. Pietiek arī zāļu.”

“Cilvēki ir uztraukušies un vienlaikus noguruši no šīs situācijas. Bet katru reizi, kad kāds nozīmīgs, slavens cilvēks, piemēram, aktieris vai futbola spēlētājs, mirst ar Covid, cilvēki to uztver ļoti jūtīgi un kļūst piesardzīgāki.”

Valdība reaģēja ātri

Savukārt Latīņamerikas valstī Venecuēlā tagad ir sācies otrais Covid uzliesmojuma vilnis. Pirmoreiz kritiska situācija tika sasniegta pagājušā gada vasaras mēnešos. Tā kā Venecuēla atrodas ilgstošā sociālekonomiskā un politiskā krīzē, valstī trūkst dažādu pirmās nepieciešamības preču, tai skaitā arī medicīnā.

Kā venecuēliešiem klājiem pandēmijas laikā, stāsta Anna Osipova, kura dzīvo galvaspilsētā Karakasā, strādā par gidi un fotogrāfi.

“Venecuēlā vīruss nokļuva ar diviem cilvēkiem. Viņi atlidoja no Madrides, Spānijas. Tā sanāca, ka tieši tad, 2020. gada martā, mūsu opozīcijas līderis Huans Gvaido organizēja mītiņu. Protams, arī valdība noorganizēja savējo. Un tie divi cilvēki no Madrides nokļuva šo notikumu vidū, padeva vīrusu tālāk,” Anna skaidro, kā Venecuēlu sasniedza Covid-19 pandēmija.

“Venecuēla bija pirmā no Dienvidamerikas valstīm, kas aizvēra savas robežas. Tas bija, kad sākās pirmais pandēmijas vilnis. Toreiz Meksika, Brazīlija – tās palika atvērtas.”

“Es cenšos nelīst politikā un nekomentēt šos procesus, bet šajā gadījumā jāuzteic Venecuēlas valdība, jo viņi toreiz ātri un operatīvi reaģēja,” secina Anna.

Dzīve iemācījusi neatslābināties

“Tagad pie mums parādījies vīrusa Brazīlijas paveids, kas ir spēcīgāks un lipīgāks. Tādēļ valsts nolēma liegt jebkādu pārvietošanos pa Venecuēlu uz brīvdienu laiku. Protams, tā ir katra cilvēka izvēle – ievērot vai nē. Vienmēr jau atradīsies arī tādi, kuriem uzspļaut uz ierobežojumiem,” atzīst Anna.

“Karakasā ir spēkā komandantstunda. Pa pilsētu tad var pārvietoties tikai darba vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ. Protams, cilvēki meklē veidus, kā to apiet, bet oficiāli mums spēkā ir lokdauns. Un tas, ko redzu, ir, ka lielākā daļa ielās ir maskās un ievēro noteikumus.”

“Pandēmija gan nav krasi izmainījusi ikdienas dzīvi, jo Venecuēla kopš 2014. gada atrodas milzīgā krīzē un tā iemācījusi vietējiem izdzīvot. Iemācījusi neatslābināties.”

“Situācija valsts slimnīcās ir tiešām grūta. Iemeslu tam ir daudz un tos var ilgi pārrunāt. Tas saistīts ar politiku, sankcijām un vēl visu ko.”

Anna skaidro, ka Venecuēlā darbojas, kā viņa saka, “amerikāņu sistēma”, ka par naudu visu var iegādāties. Ja nepieciešams ārstēties, privātajās klīnikās ir gan medikamenti un iekārtas, gan personāls, kas palīdzēs. Bet tas ir dārgi, un lielākā daļa valsts iedzīvotāju to nemaz nevar atļauties.

Kubieši lepojas ar savu medicīnu

Kubā oficiāli vīruss sācis uzliesmot tikai šogad. Iepriekš reģistrēts salīdzinoši maz saslimušo un vīrusa upuru.

Atrast cilvēkus Irānā un Venecuēlā, kuri varētu pastāstīt par situāciju uz vietas, nebija viegli. Bet vēl grūtāk gāja ar Kubu. Kaut arī ar mums piekrita sarunāties gan kāds mediķis, gan vietējais profesors, šiem cilvēkiem bija jāiegūst īpaša valsts atļauja, lai sarunātos ar ārzemju mediju. Galu galā, satikāmies ar kubiešu profesora meitu Elīnu Geidu, kuri regulāri komunicē ar savu ģimeni tālajā valstī.

“Kubā sistēma ir tāda, ka nav tik daudz to televīzijas kanālu vai mediju, kur izlasīt ziņas, tad ir vieglāk cilvēkus operatīvi informēt par visu. Cik saprotu no tēta, viņš arī ļoti lepojas ar to, ka Kubā ir tik maz Covid gadījumu. Kubieši lepojas, ka viņu veselības sistēma ir ļoti laba.”

Sākumā inficēšanās gadījumu bijis ļoti maz, bet vēlāk vīruss sācis izplatīties arī Kubā. “Tas laikam bija novembris, kad viņi atvēra robežas. Iepriekš tās bija slēgtas. Tad daudzi radinieki, gan no ASV, gan no citurienes, atbrauca ciemos, daudzi neievēroja karantīnu, cilvēki sāka vaļīgāk uzvesties, iet uz ballītēm, un tad viss sāka iet uz ne visai labo pusi.”

Nevar aiziet uz "Rimi" pēc vistas

“Tēvs pazīst dažus ārstus, kuri saka, ka tagad situācija ir daudz grūtāka. Sāk pietrūkt resursu.”

“Kubā jau pirms Covid ikdienā bija diezgan grūti, tagad ir daudz, daudz grūtāk. Resursi tiešām sāk izsīkt, to var redzēt. Mans tētis arī pats raksta, cik traģiska ir situācija, ka viņi tiešām reizēm jūtas, ka ir uz izdzīvošanas robežas.

Kubiešiem nākas domāt: vai rītdien man būs ko ēst, vai nebūs? Tas tiešām ir traki, jo es, piemēram, gribētu aizsūtīt viņam naudu vai ko tādu, bet sankciju dēļ arī tas ir sarežģīti.”

“Kubieši, līdzīgi kā mēs, ja ir iespēja, strādā no mājām. Ja runājam par resursiem, pirmās nepieciešamības precēm, pārtiku, tās ir ļoti grūti dabūt. Cilvēki stāv garās rindās pēc vistas, viņi nevar kā mēs vienkārši aiziet uz “Rimi” un to nopirkt.”

“Ir dažādi pakalpojumi, ar ko es varētu pārskaitīt tētim naudu, bet ierobežojumu dēļ, tieši no ASV puses, tas vairs nav tik vienkārši. Man tētis ir profesors, visu dzīvi viņš ir strādājis, viņam ir 78 gadi. Es neredzu loģiku tajā, kāpēc viņam tagad tā vajadzētu ciest.”