Panamu mēdz saukt par tiltu starp kontinentiem un okeāniem, tā savieno Ziemeļameriku un Dienvidameriku, tāpat valsti šķērso mākslīgi veidotais Panamas kanāls, kurš savieno Atlantijas okeānu ar Kluso. Panama robežojas tikai ar divām valstīm: Ziemeļamerikas kontinentā ar Kostariku, bet Dienvidamerikā ar Kolumbiju, kas visbiežāk piesaukta saistībā ar mafiju, noziedzību un kokaīna kontrabandu.
Panama ir attīstīta valsts. No septiņām Centrālamerikas valstīm tai ir trešā lielākā ekonomika, bet pēc iekšzemes kopprodukta tā tiek pieskaitīta pie valstīm ar augstu ienākumu līmeni. Taču, neskatoties uz to, Panamā valda liela nabadzība. Pēc Pasaules Bankas 2013. gada datiem, ceturtā daļa valsts iedzīvotāju tiek uzskatīti par nabadzīgiem, bet trīs procentiem ienākumu līmenis ir ļoti zems.
Ja atgriežamies pie iepriekšminētajiem tiltiem,
Panama ir arī tilts, pa kuru bagātu cilvēku kontos nonāk arī nelegālā nauda. Ofšori jeb ārzonas gan nav nekas nelegāls, tomēr ir izdevīgi naudas atmazgāšanai. Panamu bieži bieži sauc par nodokļu paradīzi - tā dēvē valstis ar ļoti izdevīgu nodokļu politiku un banku slepenību.
Necaurspīdīgo valstu topā, kur valstis iedala pēc finansu slepenības indeksa, Panama gan nav pirmajās rindās. Tur pirmās trīs ir Šveice, Honkonga un ASV
Tomēr, kā raksta Norvēģijas nodokļu iekasēšanas centrs, pirmsākumi Panamas ofšoru praksei jāmeklē teju 100 gadus tālā pagātnē.
Jau 1919. gadā Panama esot piedāvājusi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kravas kuģiem reģistrēties pie viņiem, lai varētu apiet ASV nodokļu sistēmu. Tāpat vēlāk, kad ASV valdīja tā sauktais sausais likums, pasažieru kuģi reģistrējās Panamā, lai uz viņu klāja varētu pārdot un lietot alkoholu.
Vēlāk Panama sāka piedāvāt beznodokļu biznesu ikvienam, un turklāt — garantēja anonimitāti. Tā tas turpinājās gadu desmitiem, un Panamā ofšoru firmas bija nelielā skaitā, bet viss mainījās 70. gados, kad strauji pieauga naftas cena.
Jau pieminētajā Norvēģijas publikācijā skaidro, ka tieši tad Panama pieņēma stingrus slepenības likumus, tajā skaitā to, ka nav jānorāda reģistrētā uzņēmuma īpašnieks.
Vēlāk Panama sāka sargāt arī ofšoru firmu bankas kontus un to īpašniekus. Informāciju par tiem tiesībsargājošās institūcijas var saņemt tikai dažos izņēmuma gadījumos, piemēram, lietās, kas saistītas ar terorismu vai narkotiku biznesu. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas nebūs pietiekams iemesls atklātībai.
Valstī nav arī naudas maiņas kontroles mehānisma, tas nozīmē, ka nav jāatskaitās par naudas pārskaitījumiem, un tiem nav arī limitu.
Tā simt gadu laikā Panama kļuvusi par apspriestāko ofšoru uzņēmumu mājvietu. Taču Panama ir tikai aisberga redzamā daļa, ir vēl daudz citu valstu, kuru likumi nevis ierobežo, bet tieši palīdz apiet savas valsts nodokļu politiku.
