Palestīnā un tās galvaspilsētā Rāmallā ir iespējams ierasties no Izraēlas otrās lielākās pilsētas Telavivas, kur ir starptautiskā lidosta. Maģistrāles ir plašas un ātri izbraucamas. Ar automašīnu tas prasa nedaudz mazāk par stundu, bet jau pa ceļam ir redzams, ka tur ir strikti uzraudzīta teritorija, jo arī uz galvenajām šosejām ir jāšķērso vairāki Izraēlas armijas pārvaldīti kontrolpunkti.
Šoreiz Latvijas Televīzijai dokumentus neprasa, taču šeit katrā vietā var būt citādi. Visā teritorijā ir izkaisīti vairāki simti kontrolpunktu, un tie ir dažādas stingrības, kā arī vienas prasības ir ārzemniekiem, bet gluži citas – vietējiem. Pa ceļam bieži redzami drāšu žogi vai betona mūri, tās ir sienas, ko jau ir sacēlusi Izraēla, lai norobežotos no Palestīnas.
Izraēla to dēvē to par aizsardzību no terorisma, kamēr palestīnieši to mēdz salīdzināt ar segregācijas un aparteīda izpausmēm, jo šī siena bieži iestiepjas dziļi Palestīnas teritorijā un mēdz pārdalīt arī pagalmus.
Politiskās sarunas ir absolūti iestrēgušas. Arī ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par miera plānu ir iesaldēta. Palestīnā uzskata, ka situācija ir pasliktinājusies pēc tam, kad Vašingtona nolēma pārvietot savu vēstniecību no Telavivas uz Jeruzalemi, tādejādi apliecinot, ka tā ir Izraēlas galvaspilsēta, bet tieši Jeruzaleme ir lielākais strīdu ābols, jo tās austrumu daļu par savu iespējamās valsts galvaspilsētu velētos redzēt arī palestīnieši.
Palestīnas galvaspilsētā Rāmallā situācija ir nepastāvīgi mierīga. Ik pa laikam te mēdz ierasties Izraēlas armija, un vēl pirms dažām nedēļām tā nojaukusi kādas palestīniešu ģimenes māju, jo tās pārstāvis bija nogalinājis izraēliešu karavīru.
Bet nerimstošas, asiņainas sadursmes notiek aptuveni 100 kilometrus no šejienes Gazas joslā, kas ir šaura zemes strēle Vidusjūras piekrastē un kur dzīvo pusotrs miljons palestīniešu. Katru piektdienu, pieprasot Palestīnas valsts izveidošanu, tur notiek demonstrācijas, kas allaž beidzas ar upuriem.
ANO šajās dienās ir paziņojusi, ka Izraēlas un Palestīnas konflikts ir traģēdija, no kuras cieš daudzas paaudzes un ko nav spējusi risināt arī starptautiskā sabiedrība, bet valstis, atbalstot vienu vai otru pusi, to izmanto arī savām interesēm.
