Ļoti daudz cilvēku, musulmaņi, konflikts ar Indiju un patvērums teroristu vadonim Osamam bin Ladenam: šādas atbildes uz jautājumu, ar ko viņiem saistās Pakistāna, visbiežāk sniedza Rīgas ielās satiktie cilvēki. Un, protams, tika pieminēts arī kebabs, jo Rīgas ielās ir redzamas ēstuves, kurām dots nosaukums “Pakistānas kebabs”.
Pakistāna ar vairāk nekā 225 miljoniem iedzīvotāju ir piektā lielākā valsts pasaulē (pirmās četras ir Ķīna, Indija, ASV un Indonēzija). Tā ir viena no ietekmīgākajām un nozīmīgākajām Āzijas valstīm arī tādēļ, ka tās rīcībā ir kodolieroči.
Islāms kā vienojošais elements
Teritorijai, kurā izvietojusies mūsdienu Pakistāna, ir iespaidīga vēsture. Tā ir bijusi daudzu impēriju un civilizāciju sastāvā. Pakistāna bijusi gan daļa no Indas ielejas civilizācijas, gan Maķedonijas Aleksandra impērijas daļiņa, gan Ahemenīdu jeb Pirmās Persiešu impērijas sastāvdaļa, gan Sikhu impērijas daļa, gan, protams, piedzīvoja arābu kultūras uzplaukumu, kā arī vēl relatīvi nesen bija Britu impērijas sastāvdaļa.
Pakistāna neatkarību ieguva 1947. gadā līdz ar Indijas neatkarības atgūšanu, kad musulmaņu Pakistāna atšķēlās kā patstāvīga valsts. Kā jau daudzas valstis pēc Otrā pasaules kara un dekolonizācijas procesu rezultātā arī Pakistāna un Indija piedzīvoja milzīgas migrācijas plūsmas – cilvēku pārvietošanos, kas ne vienmēr iztika bez nelaimēm un daudzu cilvēku bojāejas.
Pakistānas sabiedrība un kultūra visu šo vēsturisko procesu rezultātā ir visnotaļ daudzveidīga. Apmēram 45 procenti iedzīvotāju ir etniski pandžabi, kamēr puštuni ir 15 procenti, sindi vēl 14 procenti un tā tālāk.
Pie šādas daudzveidības no politiskā viedokļa ir jābūt vienojošiem elementiem, kas valsti satur kopā. Pirmais vienojošais elements ir angļu valoda kā oficiālā valsts valoda. Pakistānā oficiālā valoda ir arī urdu valoda, kas pieder pie indoāriešu saimes un nereti tiek raksturota kā persiešu pārveidota hindu valoda.
Pakistānas sabiedrību vienojošais elements, protams, ir arī islāms. Ap 85% iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi, 10% ir šiītu musulmaņi, citas reliģiskās grupas veido atlikušos 5%.
Islāma ticība ir galvenais spēks, kas satur kopā un organizē Pakistānas sabiedrību. Pakistānā islāms ienāca ar iekarotājiem mūsu ēras 711. gadā. Arī modernās Pakistānas valdība šo gadu uzskata par Pakistānas izveidošanas gadu.
Jaunākā Nobela prēmijas laureāte
Vienlaikus pats vārds “Pakistāna” radies tikai 19. gadsimtā un mūsdienu Pakistānas izveidē lielu lomu, protams, spēlēja jau iepriekš pieminētā Britu impērija. Līdz pat 1839. gadam, kad ar ostas pilsētiņas Karači pilsētas iekarošanu sākās Pakistānas teritorijas pakļaušana, eiropieši nebija ieguvuši nozīmīgu un paliekošu ietekmi Pakistānas teritorijā.
Zīmīgi, ka mūsdienās Karači ir lielākā pilsēta Pakistānā un 12. lielākā pilsēta pasaulē ar vairāk nekā 15 miljoniem iedzīvotāju. Pakistānas galvaspilsēta gan ir Islāmābāda, kas ir vien 9. lielākā pilsēta valstī.
Pakistānas iekšpolitika un ārpolitika ir ļoti savijušās, jo valsts bieži tiek vainota teroristu netiešā atbalstīšanā vai bezdarbībā to apkarošanā. Runa ir arī par pasaulē bēdīgi slaveniem grupējumiem, kā “Al Qaeda” un kaimiņvalstī Afganistānā pie varas nākušais “Taliban”.
“Taliban” ekstrēmistu “nopelns” ir arī tas, ka Pakistāna var lepoties ar pasaulē jaunāko Nobela prēmijas ieguvēju. Malala Jusafzaja saņēma Nobela Miera prēmiju jau 17 gadu vecumā, viņa cīnījās par bērnu un konkrēti meiteņu tiesībām uz izglītību.
Sieviešu nīdēju grupējuma “Taliban” locekļi Malalu sašāva 2012. gadā, cenšoties meiteni nogalināt par viņas blogiem, ko Malala rakstīja kopš 11 gadu vecuma.
Kodolieroču arsenāls
Pakistānas drošībai lielākos draudus rada tās kaimiņvalsts Indija. Kopumā varētu teikt, ka Pakistānas ārējo un drošības politiku virza tieši konflikts ar Indiju. Abas valstis atrodas klasiskā starptautisko attiecību situācijā ar nosaukumu “drošības dilemma”.
Situācija ir visnotaļ vienkārša – viena valsts sāk bruņoties, lai aizsargātos no otras. Otra tikmēr to redz un sāk audzēt militāros muskuļus, lai neatpaliktu. Pirmā, savukārt, redzot otrās centienus neatpalikt, cenšas to pārspēt. Un tā šis cikls turpinās līdz karam vai arī naudas izsīkumam.
Pakistāna un Indija, protams, nav vienīgās, kas šādi rīkojas. Iespējams, ka viens no slavenākajiem piemēriem ir PSRS un ASV bruņošanās sacensība aukstā kara laikā. Pakistānas un Indijas sāncensība ir novedusi ne tikai pie divarpus kariem par musulmaņu apdzīvoto Kašmiras reģionu 1947., 1965. un 1999. gadā, bet arī pie 1971. gada kara, kura rezultātā tika atšķelta Pakistānas austrumu province, kas kļuva par Bangladešas valsti.
Pakistāna kopš 1970. gadiem ir attīstījusi kodolieročus, lai saglabātu spēku līdzsvaru ar krietni lielāko Indiju. Tā laika Pakistānas premjers Zulfikars Ali Buto izteicās, ka “mēs attīstīsim kodolieroču arsenālu, pat ja mums būs jāēd zāle”.
Pakistāna ir viena no deviņām kodolvalstīm pasaulē. Piecas tradicionālās kodolvalstis ir ASV, Krievija, Ķīna, Lielbritānija un Francija, bet ir skaidrs, ka kodolieroči ir arī Indijas, Pakistānas, Izraēlas un Ziemeļkorejas arsenālā.
Saražo pusi pasaules futbolbumbu
Apņemšanās par “zāles ēšanu” ir ar zināmu patiesuma devu. Kodolieroči ir dārgi, un Pakistānas ekonomika nav tik bagāta, lai tos viegli varētu atļauties. Pakistānas ekonomika pēc Pasaules Bankas datiem ir apmēram 225 miljardus eiro liela. Bet, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir ap 1000 eiro, kas ir 17,6 reizes mazāk nekā Latvijas rādītājs.
Pakistānas ekonomiku nestimulē milzīgi dabas resursi, un valsts lielākoties ir agrāra. Divas piektdaļas valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, bet lauksaimniecība saražo tikai apmēram vienu piekto daļu valsts ekonomikas produkcijas.
Vairāk nekā pusi Pakistānas eksporta veido tekstilizstrādājumi un apģērbi (ko varam bieži redzēt arī Eiropas valstu veikalos). Starp citu, Pakistāna saražo arī vairāk nekā pusi pasaules futbolbumbu!
Pakistānas ekonomika ir ilglaicīgi, desmitgadēm cietusi no politiskās nevienprātības, iekšējiem drošības draudiem, smagas un nemodernas izglītības sistēmas, kā arī energosistēmas problēmām un dabas katastrofām.
Ja praktiskie izaicinājumi vēl būtu risināmi, tad politiskie izaicinājumi un Pakistānas vadītāju un iedzīvotāju nevēlēšanās iesaistīties pasaules ekonomikā ir izšķirošs iemesls, kādēļ ārvalstu investori negrib riskēt ar savu naudu Pakistānā.
Pasakaini skaisti kalni
Bet ir arī jomas, kurās Pakistāna ir pasaules līdere. 8611 metrus augstā K2 virsotne ir otrs augstākais kalns pasaulē aiz Everesta. Alpīnisti zina, ka uzkāpt K2 ir daudz grūtāk nekā Everestā.
Hindukuša kalnu grēdā ir izveidota Pakistānas un Ķīnas draudzības vārdā kopīgi celtā Karakorama automaģistrāle, kas ir pasaulē viens no pašiem augstāk debesīs atrodamajiem autoceļiem.
Tas ir 1300 kilometrus garš, līkumots un pamatīgs tūristu magnēts, jo vēl pavisam nesen apmēram gandrīz divi miljoni tūristu apmeklēja Pakistānu, tostarp šī pasakaini skaistā kalnu ceļa dēļ. To pat nereti dēvē par astoto pasaules brīnumu. Pats savienojums starp valstīm tiltu un tuneļu formā, ko relatīvi nesen pabeidza, izmaksāja apmēram 250 miljonus eiro.
