Pa tālruni vīnu nepagaršosi – pieredzes stāsti par karantīnas ikdienu Vācijas laukos

“Nē, nē, mēs taču esam laukos, te jau tik traki nebūs,” spriedām savā ciemā pie Ķeizarkrēsla vīna pakalniem Vācijā vēl pirms divām nedēļām, bažīgi sekojot ziņām. Pilsētās skaidrs, tur jābūt striktiem ierobežojumiem, bet mēs taču laukos, te dzīvo vīndari un zemnieki, uz ielām ļaudis viens otram uz galvas nekāpj, vietas pietiek, zeme jākopj, vīnogulāji jāapčubina… Nekā nebija! Nu ir jauna pieredze, vietējie lauksaimnieki izmisīgi meklē palīgus, vīna degustāciju telpas slēgtas, pēckara paaudzei pirmo reizi nākas saskarties ar iepirkšanās ierobežojumiem,  un mierīgajās ieliņās neparasti bieži redzami policijas auto.

Skarbie ierobežojumi nu jau nedēļu attiecas arī uz mazajiem lauku miestiņiem Bādenes-Virtembergas pavalstī. Te ir Vācijā visaugstākais inficēto skaits uz 100 000 cilvēkiem – apmēram 48 (skaits, protams, mainās ik brīdi). Mūsu reģiona lielākajā pilsētā Freiburgā, kas no ciema ir vien 20 kilometru attālumā – vairāk nekā 100 uz 100 000.

Tas visus dara nedaudz nervozus, vēl jo vairāk tāpēc, ka daži vietējie apriņķi ziņo, tieši kuros ciemos vai pilsētiņās ir saslimušie, citi – slēpj.

Piecu lappušu garajā, ciema mēra pašrocīgi parakstītajā paziņojumā visi ierobežojumi izklāstīti raksturīgi sīki un smalki, ar atsaucēm uz paragrāfiem un noteikumiem. Tiesa, dažbrīd vīd pretrunas – it kā aizliegts atrasties “sabiedriskās vietās, tostarp uz ielām, gājēju ceļiem, zaļajās zonās”, bet tai pašā laikā “drīkst pastaigāties”. Protams, ne vairāk kā divi cilvēki vai arī tie, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā. Pirmās divas dienas visi aiz bailēm par to, ko drīkst un ko ne, vispār ārā nerādījās (par noteikumu neievērošanu – sods līdz 25 000 eiro).

Tad aprada, un nu viss nosacīti rit normālu gaitu. Ielas ir nedaudz tukšākas, bet te tās nekad nav pilnas, tāpēc redzeslokā ir, piemēram, nevis pieci, bet divi cilvēki, kas īpašu atšķirību nerada. Automašīnu satiksme nav kļuvusi mazāk jūtama, traktori rūc, zirgi zviedz.

Tiek galā pašu spēkiem

Saglabāju mieru un, izrādot labo gribu piedalīties vispasaules glābšanas akcijā, uzrakstīju e-pastu rātei, ka strādāju no mājām un varu kādam grūtdienim vai senioram, vai karantīnā esošam palīdzēt, piemēram, iepirkties vai nosūtīt vēstules.

Jā, te vēl aizvien ļoti daudz kas notiek caur vēstuļu formātu, piemēram, saziņa ar oficiālām iestādēm, tāpēc tas ir svarīgi.

Rātes pārstāve izteica pateicību, bet šobrīd neviens pēc palīdzības vērsies vēl neesot.

Arī reģionālais laikraksts “Badische Zeitung” izveidojis savstarpējās palīdzības platformu, kur parādījās mans sludinājums.

E-pastā iekrita viena vienīga vēstule no kādas sievietes, kas rakstīja, ka “jūsu ideja ir super, esmu mundra pensionāre, ja netiekat galā, iešu jums palīgā”.  

Kā svinēt vīna svētkus internetā?

Ķeizarkrēsls ir gleznaina ieapaļas formas senu vulkānu grēda, kur, pateicoties auglīgajai vulkāniskajai augsnei, nogāzēs zaļo vīnogulāji, piekājē plešas zemeņu un sparģeļu lauki, ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju dārzi.

Ik pēc dažiem kilometriem ierušinājies mūžsens vīndaru ciematiņš, reti kuram ir mazāk par 1000 gadu. Tāda mierīga, laucinieciska ikdiena. Bādene ir arī viens no konservatīvākajiem Vācijas reģioniem, te spēkā sīksti ieradumi un sava ciema patriotisms.

Tepat sešu kilometru attālumā ir Reina, kas ir dabiskā robeža ar Franciju, Elzasas apgabalu, 20 kilometrus uz otru pusi skaistā Freiburga piesaka Švarcvaldi.

Freiburga šogad grasījās krāšņi svinēt savu 900. jubileju. Vienīgais, kas ir skaidrs, ir pilnīga neskaidrība, jo, kas būs tālāk, uz cik ilgu laiku atlikt ieplānotos pasākumus, nav zināms nevienam.

Nu par galveno svinību vietu kļūs nevis pilsētas kultūras iestādes, ielas un laukumi, bet interneta platforma…

Savukārt Īringenas ciems ir slavens visā apgabalā ar saviem četru dienu ilgajiem grandiozajiem vīna svētkiem, kad viss ciems pilns ar tūkstošiem viesu, visi pagalmi vaļā, skan mūzika, līst vīns, čurkst cepeši un griežas karuseļi ar spiedzošiem bērneļiem.

Nākamnedēļ pašvaldībā tiks spriests, vai tiem būs būt jūnija vidū, kā plānots, bet vīndari sarunās vien nogroza galvas un saka – izskatās, ka nenotiks.

Vīndariem neklājas viegli

Īringena, kā jau vairums ciemu ap Ķeizarkrēslu, ir tradicionāls vīndaru ciemats, vīns te ir lepnums un dzīvesveids. Īringenas vīndaru kooperatīva pagrabi ir milzīgi, tajos glabājas un briest apmēram 13 miljoni litru vīna, un tur ir ne tikai tērauda tvertnes, bet joprojām vairāk nekā 100 gadus vecas iespaidīgas koka mucas, kurās gatavinās vīns.

Īringenas vīndaru kooperatīvs lepojas ar vienu no lielākajiem koka mucu pagrabiem Vācijā.

Starp citu, blakusesošajā mazpilsētiņā Braizahā ar nieka 11 000 iedzīvotāju atrodas visā Eiropā lielākie vīna pagrabi.

Sezonas laikā katru piektdienu pa Īringenas vīna pagrabiem aizraujošās ekskursijās varēja doties ikviens gribētājs. Nu nav ne ekskursiju, ne degustāciju, ne vinotēkas, vien tiešsaistes veikals. Tiesa, tiek piedāvātas konsultācijas pa tālruni, bet vīnu pa telefonu gan nepagaršosi…

Jo te vīnu neiet vienkārši nopirkt. Arī visās ģimeņu darītavās ir omulīgi iekārtots degustāciju stūrītis vai telpa. Te nopirkt vīnu nozīmē atnākt, papļāpāt ar saimniekiem, lēni un ar baudu pagaršot, vēl papļāpāt, vēl pagaršot, vēl papļāpāt… Tikai ne tagad, protams. Šobrīd vīndari pārgājuši tikai uz sūtīšanu un piegādāšanu.

Anželas vīna pagrabs, kas ir senākais autentiskais ciemā (no 17. gadsimta) nu apmeklētājiem slēgts, un ciet arī mazītiņais vietējo gardumu veikaliņš.

Arī Anžela Foslere turpina mātes dzimtas tradīciju un ar ģimenes palīdzību uztur pie dzīvības nelielu vīna darītavu, viņas pagalmā ir arī mazītiņš vietējo labumu veikaliņš.

“Tas skaitās kā pārtikas veikals, jo tur ir ne tikai alkohols, bet arī ievārījumi, eļļas, sinepes… Tad nu es drīkstu to turēt atvērtu, bet neviens jau tāpat nenāk, un kompensāciju arī nevaru pieprasīt, jo skaitās, ka viss notiek,” pirms dažām dienām bēdīgi stāstīja Anžela.

Vakar tomēr uzzinājusi, ka, stingri ņemot, tā tomēr vairāk esot grādīgo dzērienu, nevis našķu bodīte, un nu ir ciet gan vīna pagrabs, gan veikaliņš.

Vīnogulāju apkopšanā viņa cer iztikt ar nelielās ģimenes palīdzību. Ģimenei pieder vairākas telpas, kas tiek izīrētas, taču drogērija jau palūgusi atlikt īres maksu, tāpēc vienīgie ienākumi šobrīd ir no telpām, kas izīrētas ārsta praksei.

Diemžēl arī lielāki pasūtījumi vairs nepienāk, daudzi ir bez darba, citi pietur naudiņu un desmit kastes vīna neuzskata par svarīgāko pirkumu šobrīd.

Cīņa pret “kāmjiem”

Runājot par iepirkšanos, jāatzīst, tomēr esmu nedaudz vīlusies konservatīvajos Bādenes zemniekos. Pirms trim nedēļām, iepērkoties vietējā mazajā lielveikalā, ar lepnumu  nodomāju, ka veselīgais zemnieka saprāts dara savu, panikas nav, veikalu plaukti pilni un rindu, kā parasti, praktiski nav.

Taču tieši tajā vakarā prese kaut kā īpaši sašūmējās, un otrā dienā jau gaidīja pārsteigums.

Domīgi stāvēju pie kastēm, kurās reiz vienmēr bija burkāni. Neviena paša. Arī pieci plaukti ar tomātiem savā sulā – pilnīgi tukši. Nekas tāds te nav pieredzēts.

“Burkāni un tomāti, saki? Varbūt vācieši zina ko tādu, ko mēs nezinām?” draudzene Latvijā novilka. Es tomēr sliecos šo produktu izvēli  norakstīt uz ēdienkartes atšķirībām. Arī to, ka konservu un sauso zupu plaukti ir palikuši teju pilni – deviņdesmit procenti no ciema dzīvo lielās privātmājās ar milzīgiem pagrabiem, kas ir pilni ar bundžām un burkām, un vismaz divās saldētavās ir viss pārējais.

Nu gan, vismaz šeit, pēc pirmās panikas lielākie “Hamsterkäufe” rimušies, tāpēc  veikalā, kur, protams, ievēroti piesardzības pasākumi, var justies karaliski izolēti. Par “Hamsterkauf” vācieši dēvē histērisku, pārspīlētu iepirkšanos – “iepērkas kā tāds kāmis”.  

Tomēr tagad veikalā ir liela lapa, kur uzskaitīti iepirkšanās ierobežojumi – viens tualetes papīra iepakojums, divi konservi, viena miltu paka un tā tālāk. Pēckara paaudzes vācietim šādi uzraksti ir diezgan šokējoši.

Šobrīd plaukti tukšojas lēkmjveidīgi. Manī kāmisms nav izteikts nemaz, pērku nedaudz un katru reizi pabrīnos – vienu dienu, piemēram, bija pazudis viss sāls, palicis tikai rozā no Pakistānas. Citudien, šķiet, visi atcerējušies, ka pagrabā nav pietiekami daudz konservētās kukurūzas. 

Vācijas valdība mierina, ka produktu nepietrūks.

Patvērumu meklē dārzos

Protams, visi veikali, kuros nepārdod pirmās nepieciešamības preces, ir ciet. Daudzi pārgājuši uz piegādi vai atsevišķām konsultācijām drošā attālumā ar klientu pēc iepriekšējas norunas.

Uz visiem mazajiem veikaliņiem un ēdināšanas iestādēm nu balto uzraksti, kuriem, kaut dažādi pateikts, saturs ir viens – esam slēgti.

Viss kā citur, tikai te ir jūtams vairāk rosības, jo lauki ir jāapstrādā, sēja klāt.

Daudziem ir savi dārzi un nekur tāpat nav, kur iet, tāpēc jau agros rītos aiz loga skan krūmgriežu, zāles pļāvēju, motorzāģu un traktoru orķestris, pārmācot putnu riesta saucienus.

Daba gan kā sazvērējusies – visu nedēļu, kopš ierobežojumi stājušies spēkā, laiks ir draņķīgs – pūš stindzinošs ziemelis.  Apkārt ciematam ir lauki un mazdārziņu strēmelītes, arī mums izdevies tādu iznomāt, bet tādā aukstumā nav lustes. Arī dārza būdiņas talku atcēlām līdz labākiem laikiem. Kaut esam vienas ģimenes pārstāvji un tur ir gana vietas, lai ieturētu krietnu distanci, ej nu skaidrojies ar  “Polizei”, ja kāds garlaikots un apzinīgs seniors izdomā ziņot par aizdomīgu pulcēšanos.

Nedrošība rada neadekvātas izpausmes

“Jūs! Jūs esat vainīgi pie visa! Jūsu dēļ tas viss notiek, jūsu dēļ mūs visus iespundē!” kāda sieviete sāk kliegt uz diviem garāmejošiem pusaudžiem, kas iet pa ielu, pa laikam iedzerdami no stikla pudeles. Savās neadekvātajās dusmās viņa nespēj saskatīt, ka tā ir tikai limonāde: “Es zinu! Jums arī mugursomas ir pilnas ar alu, un jūs ejat uz “Corona-Party”! Tas viss jūsu dēļ!”

Pusaudži apmulsuši taisnojas, piesteidzas sievietes vīrs un mēģina viņu nomierināt, taču sieviete kā aptumsumā liecas pēc akmeņiem, lai ar tiem burtiskā veidā nomētātu jauniešus…

Šis nav ierasts gadījums, taču pieļauju – kas līdzīgs notiek arī citviet. Ir vieglāk cīnīties nevis pret neredzamu ienaidnieku – vīrusu, bet pret kaut ko, kas ir redzams un reāls un ko var vainot. “Corona-Party” jeb “Koronas burziņi” vecākās paaudzes vidū kļuvis par teju lamuvārdu. Tās ir ballītes, kurās jaunieši (kas vecākos, protams, īpaši neklausās), par spīti vai Covid-19 ēras ierobežojumu dēļ pulcējas ballītēs klubos, mājās vai dabā un… svin. Iemesls jau nav īsti svarīgs, svarīga ir aizliegtā augļa garša.

Policija pieliek daudz pūļu, lai šīs ballītes izklīdinātu, savukārt daža laba seniora acīs jaunieši kļuvuši par galvenajiem vainīgajiem pie visas šīs sajukušās pasaules likstām.

Nerra cepuri nomaina pret darba zābakiem

Vēl jau ir tikai sākums, depresīva noskaņa ir ne tik daudz ierobežojumu dēļ, cik neziņas dēļ. Tikmēr Vācijas kanclere no televizoru ekrāniem un avīžu lappusēm saka – viss būs labi! Jā, Vācija, protams, ir bagāta un izcili sociāla valsts, un 40 miljardi eiro jau ir novirzīti palīdzībai pašnodarbinātajiem un mazajiem uzņēmumiem. Tiesa, vēl ir neskaidrs, kas, kā un kad varēs ko dabūt.

Atbildīgās valsts iestādes burtiskā nozīmē slīkst pieprasījumu un jautājumu jūrā.

Birokrātiskā mašīna Vācijā ir labi noregulēta, tā griežas droši, lai gan – ļoti lēni, bet šis ir brīdis, kad visu vajag ātri. Katrā pavalstī turklāt ir savas atšķirības, ziņas mainās burtiski ik pa stundai, cirkulē baumas un spekulācijas: “teica, ka došot katram 1600 eiro”, “nē, var pieprasīt par katru bērnu piemaksu”, “mazie uzņēmēji varot dabūt 5000 eiro”, “nē, tikai tad, ja tev ir darbinieki” utt. Vai atbalstīs visus un kad reāli kas notiks – atkal neziņa.

Margrita ir aktrise un klauns, un ļoti mīl savu darbu. Nu viņa velk zābakus un dodas palīgā zemniekiem, jo pašai darba nav, pasākumi nenotiek.

Vāciete Margrita Vārere ir no tiem, kas šobrīd “karājas gaisā”. Viņa ir brīvmāksliniece ar pašnodarbinātās statusu, strādā par klaunu, vada teatralizētas ekskursijas, apciemo un izklaidē vecos ļaudis pansionātos, darbojas biedrībā “Klauni bez robežām”, kas dodas uz ārvalstīm iepriecināt tos, kam to vajag visvairāk – bērnus kara bēgļu nometnēs un bāriņu namos, nabagos un pamestos.

Šobrīd tam visam strīpa pāri.

“Visi pasākumi, kur biju aicināta strādāt, atteikti vismaz līdz jūnijam. Tagad man vēl ir nelieli iekrājumi, bet ilgam laikam nepietiks. Paldies dievam, īri es maksāju niecīgu, jo dzīvoju komūnā,” Margrita stāsta.

 Viņa jau šobrīd meklē izeju un piepelnīšanās veidus, jo no darba nebaidās. Un nu klauna ietērps nomainīts pret darba biksēm un zābakiem – viņa trīsreiz nedēļā dodas pie kāda vīnkopja palīdzēt pavasara darbos vīnogulāju apkopšanā.

Tieši lauksaimniecības jomā šobrīd darba roku trūkst visvairāk. Nu tikai kļūst redzams, cik ļoti šī joma atkarīga no sezonas strādniekiem, kas uz vajadzīgo laiku, mēnesi, diviem, ieceļo no Austrumeiropas – apmēram 300 000 katru sezonu… Tagad sākas pavasara darbi un mūsu reģionā – arī sparģeļu novākšanas sezona. Zemnieki izmisīgi sauc pēc darba rokām. “Kas zemē nav iesēts, to pēc tam no zemes laukā dabūt nevar,” viņi prātīgi saka.

Vācijas Lauksaimniecības ministrija atbalsta īpašu tiešsaistes palīdzības platformu, kurā var meklēt izpalīgus un piedāvāt palīdzību, piedāvā savervēt tos, kas uz laiku palikuši bez darba, bet viegli nav. Iespējams, daļa sparģeļu paliks uz lauka, un nezinu, kā vietējie to pārdzīvos, jo sparģeļi te ir kulta dārzeņa godā un sezonā tiek ēsti tikai tie. Vēl traģiskāk, ka to var nepārdzīvot lielās zemnieku saimniecības, un tad arī nākamgad būs slikti. 

“Biju pie kāda vietējā zemnieka, viņš gan atteicās no palīdzības, teica, tomēr gaidīšot rumāņus, ja nu pēkšņi atļaušot iebraukt,” Margrita parausta plecus. Acīs, kas parasti ir smieklu krunciņu ieskautas, vīd nedrošība un neziņa.

Latviešu ģimenes mēģina saskatīt pozitīvo

Latviešiem te iet tieši tāpat kā vietējiem – kā nu kuram. Trīs bērnu mamma, latviete Ketija atzīst – tieši bērniem ir vistrakāk, jo spēļu laukumi, baseini, pilnīgi visas izklaides iespējas ciet, un vienīgā opcija ārpus mājas – iet pastaigāties vai izbraukt ar riteni. Arī draugus satikt nevar.

Ketija ikdienā strādā viesnīcā uz nepilnu slodzi un nu darba, protams, nav: “Lasīju, ka ir lēmums piešķirt 180 eiro par bērnu. Gaidām, kad parādīsies attiecīgās veidlapas internetā. Jostas nākas savilkt cieši.” Vīrs, kā jau daudzi, pārgājis uz tā saukto “Kurzarbeit”. Tas ir izņēmuma stāvoklis, kad darba stundas tiek krasi samazinātas vai, kā šajā gadījumā, daudziem vispār nav jāiet uz darbu. Tādā gadījumā tiek (līdz pat gadam) ieslēgts šis režīms, un tas nozīmē, ka darba aģentūra maksā 60% no algas (plus vēl septiņus, ja ir bērns/-i) plus darba devējs piemaksā 10 procentus. Nianses atšķiras.

Latviete Liene ir nodaļas vadītāja lielā veļas mazgātavā, kuras klientu vidū daudz restorānu, viesnīcu, veikalu: 

"Daudzus no klientiem diemžēl gaida bankrots, un mums ieiešana sliedēs pēc šī visa būs ļoti sāpīga, lēna un grūta. Šobrīd firma apvieno filiāles, nepagarina līgumus, lai ekonomētu, jo darba ir maz.”

Lienei ir sastrādātas daudzas virsstundas un pienākas vēl atvaļinājuma nauda, vīrs strādā ar  samazināto likmi, tāpēc vismaz mēnesi vēl viss solās būt kārtībā. Šobrīd viņa uz darbu brauc tikai izņēmuma kārtā, jo tā ir maz. Paliek mājās ar pirmklasnieku un atpūšas no saspringtā darba. Mācības tiešsaistē te nenotiek. Bijis jāpaņem uz mājām visas mācību grāmatas, un šobrīd skolotāji uzraksta vecāku valdei, kuri uzdevumi jāpilda, valde pārsūta visiem uz e-pastu un čatā. Vai un kā viss izdarīts, neviens nepārbauda, tas paliek pašu ziņā…

Jūlijai nepaveicās – tikai nupat viņa piepildīja ilgi loloto sapni un atvēra savu skaistumkopšanas salonu, kuram marta beigās bija paredzēti oficiālās atklāšanas svētki. Tā kā uzņēmums tikko sācis darbību, nav nodotas vēl nekādas nodokļu atskaites, tāpēc nav zināms, vai būs iespēja saņemt jelkādu kompensāciju par uzņēmuma dīkstāvi.

Tomēr viņa teic, ka tik traki neesot – nav lielu kredītu, vīrs strādā kurjerpastā, vecākā meita – slimnīcā, abās vietās darbs iet uz pilnu klapi, tā ka trīs bērnu ģimenei iztikšana ir.

Pati bijusi tādā ritenī, ka nav bijis laika pat māju sakārtot, beidzot varēšot izdarīt, bet sākumā bijis traki: “Es biju sapratusi, ka mēs vispār nedrīkstēsim iziet no mājas, un man uznāca reāla panikas lēkme. Netikt ārā – tas man ir pats briesmīgākais, ceru, ka tik tālu neaizies. Labā ziņa – jaunākajam puikam, kurš sēž mājās un netiek arī uz hokeja treniņiem, kļuvis tik garlaicīgi, ka sācis savā nodabā mācīties spēlēt klavieres, un man par to, protams, prieks, jo citādi tas nekad nebūtu noticis.”

**

Tā ka dzīve, kā vienmēr, turpinās arī ārkārtas apstākļos. Vienalga, pilsētās vai laukos, Latvijā vai Vācijā. Cilvēki pielāgojas, sakož zobus, savelk jostas, un, kaut arī ar bailēm un nedrošību sirdī, bet dzīvo, priecājas, mīl un ēd joprojām, neatkarīgi no dzīvesvietas un tautības.

P. S. Jaunākā labā, kaut ļoti piesardzīgā stilā rakstītā ziņa šodienas vietējā avīzē – saslimušo skaits turpinot pieaugt, bet, kā šķiet, lēnāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti