Pēdējais Krievijas opozīcijas kustības vilnis aizsākās 2011. gada decembrī, kad pēc Krievijas valsts domes vēlēšanas izvērtās plaši protesti. Tieši tajā laikā dzima Alekseja Navaļnija kā esošās varas stingrāka pretinieka tēls un ielās izgāja nepieredzēti liels cilvēku skaits.
Karnegi centra pētniece Marija Lipmane stāsta, ka Krievijas protesta kustība auga pamazām, un 2011. gadā vienkārši tika sasniegta kritiskā masa. Viņasprāt, tās pamats ir cilvēki, kuri nolēmuši mainīt situāciju valstī pamazam, sākot no sava pagalma vai vēlēšanas iecirkņa. Kad devos uz Maskavu veidot materiālus par Krievijas opozīciju, satiku vairākus maskaviešus, kuri gandrīz vienlaicīgi kļuva par pilsoniskiem aktīvistiem, katrs atbilstoši savām spējām un interesēm.
Anatolijs – veido dizainu piketu un demonstrāciju plakātiem
Anatoliju Kravčenko satieku pie pazīstamāka Krievijas opozīcijas politiķa Alekseja Navaļnija priekšvēlēšanu štāba, kur viņš ir atnācis, lai pieteikties par brīvprātīgo. Anatolijs stāsta – par notiekošo valstī viņš sāka interesēties pēc lielām 2011. gada demonstrācijām. Tolaik jaunietis strādāja par vides dizaina konsultantu, bet zaudēja darbu, kad kļuva par liecinieku kriminālprocesā pret kustības „Kreisā fronte" līderi Sergeju Udaļcovu un piedzīvoja kratīšanas savā dzīvoklī. Anatolijs skaidro – kopā ar Udaļcovu ir piedalījies „Kreisās frontes” vasaras nometnēs, bet vienlaikus noliedz, ka tur būtu noticis kas nelikumīgs.
„Pēc kratīšanas gandrīz visi klienti atteicās ar mani strādāt un ko tik es nedarīju, lai izdzīvotu, piemēram, liku bruģi uz ietvēm… Tad es nolēmu, ka, ja protu zīmēt, tad labāk dzīvošu no ziedojumiem," stāsta dizaineris.
"Pamanīju, ka mītiņu afišas un plakātiem ir vajadzīgs dizains, jo tur nekā nav. Tagad man ir dizaina studija, kura bezmaksas veido maketus priekš aktīvistiem. Pat to nav jāmaksā, bet var atsūtīt kādu ziedojumu. Var to arī nedarīt” stāsta Anatolijs.
Romāns – pilsoniskais žurnālists
Turpat pie Navaļnija Štaba ir arī Romāns Pereverzevs, kurš sevi dēvē par pilsonisko žurnālistu – ar rokas kameru viņš dodas uz opozīcijas piketiem, demonstrācijām, akcijām un tiešraides režīmā veido nemontētas reportāžas. Turklāt ar šo darbību Romāns arī pelna iztikai.
„Pēc izglītības esmu datorspeciālists. Izvēlos atspoguļot notikumus, kad zinu – lielie televīzijas kanāli to vai nu nerādīs, vai nu sagrozīs. Pelnu ar līdzekļu piesaistīšanu – paziņoju savā blogā, ka taisos doties un filmēt kādu notikumu un skaidroju, kas tieši šim nolūkam ir vajadzīgs. Cilvēki parasti „samet” un iesūta man naudu gan pirms notikuma, gan tiešraides laikā," stāsta vīrietis.
"Pamanīju, ka, jo vairāk kadrā ir omoniešu, aizturēšanu un tamlīdzīgu lietu, jo vairāk cilvēki vēlas maksāt," novērojis Romāns.
Romāns stāsta, ka par populārāko viņa veidoto tiešraidi kļuva reportāža no 2012. gada 6.maija „Miljonu marša” notikumiem, kad pret Vladimira Putina inaugurāciju vērstais gājiens izvērtās opozīcijas un policistu sadursmēs. Toreiz viņa tiešraidi skatījās 12 tūkstoši cilvēku. „Lielos medijus, kur strādā vesela redakcija, tiešraidi vēroja kādi 30 tūkstoši. Man liekas, man ir labs rezultāts," saka Romāns.
Tiešraides laikā Romāns komentē notiekošo, intervē cilvēkus: „Mums, pilsoniskiem žurnālistiem, intervējamie uzticas pat vairāk nekā kolēģiem no parastajiem medijiem, jo zina, ka televīzijas žurnālistiem nāksies montēt, griezt ārā citātus, bet man viss iet gaisā bez jebkādas apstrādes”.
Jaunietis stāsta, ka par politiku sāka interesēties, kad sastapās ar nekvalificētiem ārstiem un tajā paša laikā izlasījis pazīstama Krievijas politiķa un rakstnieka Eduarda Limonova grāmatu. „Un tad aizgāja! Sāku meklēt informāciju internetā un pēkšņi sapratu, ka neesmu vienīgais, kam liekas, ka kaut kas nav kārtībā,” atklāj Romāns.
Ārste Olga – novērotāja vēlēšanās
Ārste Olga ir atnākusi uz „Bolotnajas prāvas” kārtējo tiesas sēdi atbalstīt apsūdzētos. Viņa saka, ka dara to, jo pati varētu būt šo jauniešu vietā – pati arī piedalījās „Miljonu maršā” pērnā gada 6.maijā.
Olga saka, ka par politiku ir interesējusies vienmēr, bet tieši 2011. gadā pirms valsts domes vēlēšanām sajūta, ka priekšvēlēšanu kampaņas gaita viņu nemaz neapmierina: „Neviena opozīcijas partija netika pie kandidēšanas. Protams, biļetenos iekļāva "Godīgo Krieviju", bet to uzskatu par "Vienotās Krievijas" atzaru. Tāpēc es pati gribēju aiziet un savām acīm ieraudzīt – kā tas šis vēlēšana notiek”.
Olga pieteicās par novērotāju tuvākajā iecirknī gan uz Krievijas valsts domes, gan uz Krievijas prezidenta vēlēšanām un, pašas vārdiem, domes vēlēšanas redzēja „tīras šausmas”.
„Sieviete no pašvaldības, kura strādāja iecirknī, vienkārši kliedza uz novērotājiem, lamājās. Bet viņa apklusa, kad es pamanīju, ka urnā tiek iemesti biļetenui ar balsīm par "Vienoto Krieviju"," atminas Olga.
Par novērotāju Olga plāno būt arī Maskavas mēra vēlēšanās, kas notiks 8. septembrī.
Kirils - opozīcijas dziesminieks
Tulks un atdzejotājs Kirils Medvedevs ir sastopams pašā Maskavas centrā tuvu Kremlim – Aleksandra laukumā. Te notiek brīvdabas lekcija, atnākuši ap desmit kreisi noskaņoto cilvēku, visticamāk – studenti. Kirila grupas nosaukums, "Arkadij Koc" ir Krievijas sociālistiskā dzejnieka un tulka vārds.
„Mēs sapratām, ka Krievijā ir pilnīgi zaudēta kreisā, darbaļaužu un arodbiedrību kultūra. Rietumos tā joprojām ir dzīva, un mēs nolēmām to pārnest uz Krievijas zemes, adaptēt," stāsta Kirils.
Pēc izglītības viņš ir tulks un atdzejotājs, tāpēc sācis tulkot un adaptēt dziesmas. "Piemēram, pārtulkojām katalaniešu anti-Franko dziesmu "L’Estaca", kura bija arī poļu kustības Solidaritātes himna”, atklāj dziesminieks.
Ar šo repertuāru mūziķi sāka spēlēt protesta akcijās un demonstrācijās, pat aizturēti, kad atnāca nospēlēt pāris dziesmas ārpus tiesas, kur notika Pussy Riot prāva. „Tur gribēja sarīkot tādu improvizēto festivālu. Lai atnāk mākslinieki, dzejnieki, mūziķi un atbalsta meitenes. Sākām dziedāt tiesas pagalmā, bet diezgan ātri mūs aizturēja un ieslodzīja policijas autobusā. Tur bija vēl vairāki cilvēki, kāds ar videokameru un mēs visi kopā sākām dziedāt to pašu "L’Estaca" atdzejojumu. Pēc tam šis video kļuva ļoti populārs internetā,"stāsta Kirils.
„Dažreiz ir grūti novilkt robežu starp aktīvismu, politiku un mākslu. Tomēr vēl no padomju laikiem Krievijā ir tradīcija, ka, ja esi opozicionārais mākslinieks, - vari vien rakstīt, gleznot un nekur nav jāiet, nav jāpiedalās protestos. Mums šķiet, ka tas nav pareizi. Ar politiku un aktīvismu var nodarboties ne tikai profesionālie politiķi, kuri citādi vienkārši neko neprot. Mūsu grupā ir mākslinieki, zinātnieki… Katrs no mums varētu mierīgi dzīvot arī bez politikas”, saka Kirils.
