Oļega Sencova runa Eiropas Parlamentā bija asa un kodolīga. Viņš aicināja deputātus nebūt naiviem un neticēt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, un pēc viņa kā pazīstamākā politieslodzītā atbrīvošanas neaizmirst par to, ka daudzi citi joprojām ir nebrīvē. Sencovs atzīst – tieši tādēļ viņš pašlaik izmanto katru iespēju tikt sadzirdētam Rietumos.
“Es par to runāju un turpināšu runāt tik ilgi, kamēr viņi visi tiks atbrīvoti. Jūtu morālu atbildību, ka ļoti daudz ir runāts tieši par mani, nevis par citiem. Gribu prožektoru pagriezt otrā virzienā, lai vairāk tiktu runāts par pārējiem,” uzsver Sencovs.
Sencova trīs dienu grafiks Strasbūrā ir tik pārpildīts, ka katras valsts žurnālistiem tiek tikai desmit minūtes. Mājās Kijevā novembrī viņš bijis vien četras dienas. Izskatās saguris, tomēr apņēmības pilns izmantot katru iespēju runāt par Krievijas netaisnībām Ukrainā. Sencovs pats ir krievu tautības, dzimis Krimā.
“Man ir krievu saknes, bet ar laiku es izaugu par ukraini. Ukrainas tauta neveidojas pēc nacionalitātes – kuram ir ukraiņu asinis, kuram ne –, bet pēc mentalitātes un sabiedriski politiskās piederības,” stāsta Sencovs. “Tie ir cilvēki, kuri vēlas veidot savu valsti pēc eiropeiskiem principiem, būt brīvi no Maskavas un tās uzstieptās postpadomju domāšanas. Līdz 2014. gadam es bieži braucu uz Krieviju – uz Maskavu, uz Pēterburgu. Līdz 2014. gadam tā bija viena Krievija, bet tad tā atmodās no snaudas un histēriski sāka īstenot savas impēriskās ambīcijas. Putins spēlē uz to, ka katrā Krievijas iedzīvotājā sēž mazs imperiālists. Tāpēc es domāju, ka Putins – tā ir visu Krievijas iedzīvotāju kolektīvā atbildība. Viņi viņam seko un atbalsta viņa rīcību. Protams, ne visi ir tādi, bet lielākā daļa. Iepazīstot šo sabiedrību no otras puses, es biju šausmās, jo ir notikusi liela degradācija. Krievijā ne tikai propagandas ietekmē, bet arī mentalitātes dēļ ir attīstījusies tāda verdziska padevība impērijai, un tas ir šausmīgi, bet diemžēl tādi ir Krievijas iedzīvotāji.”
Oļegs Sencovs Krievijā tika notiesāts uz 20 gadiem stingrā režīma kolonijā par terora aktu plānošanu. Lielu starptautiskās sabiedrības uzmanību izraisīja viņa pieteiktais badastreiks, kas ilga gandrīz piecus mēnešus. Tā laikā metru deviņdesmit garais vīrietis zaudēja 30 kilogramus svara. Kad badastreiku piespieda izbeigt, Sencovs mērķtiecīgi atkopās, lai varētu sākt nākamo. Preses konferencē Strasbūrā viņš atklāja, ka cietumā sarakstījis ne tikai trīs filmu scenārijus, bet arī biogrāfiskus stāstus par cietumu un badastreika dienasgrāmatas.
“Kopš trešās dienas aprakstīju šo procesu, savas domas, atmiņas. Tas man ļoti palīdzēja, jo laika bija daudz, stāvoklis bija smags, vajadzēja izturēt, turēties pie kāda iekšējā kodola. Rakstīju katru dienu, cik spēju. Daudz rakstīju arī par cietumu, un tās bija nepatīkamas lietas. Tāpēc ļoti baidījos, ka sargi man šos pierakstus atņems. Tur neoficiāli notiek daudz nežēlīgu lietu, par kurām viņi negrib, lai uzzina. Tomēr uzzinās, jo es neklusēšu.
Man ir ļoti slikts rokraksts, un es speciāli rakstīju vēl nesaprotamāk, lai neviens cits nevarētu izlasīt. Kad kratīšanās mēģināja to izdarīt, viņi neko nesaprata. Ļoti labi. Tā es varēju šīs dienasgrāmatas iznest brīvībā.
Mazas, plānas burtnīciņas, kurās aprakstītas 145 badastreika dienas.”
Drīzumā Sencovs cer atsākt uzņemt kino. Tieši viņa pirmā pilnmetrāžas filma “Geimeris”, kas iekļuva starptautiskos festivālos, bija iemesls, kādēļ Sencova apcietināšana izraisīja tik lielu rezonansi rietumos. Režisors gan atkal un atkal uzsver: politiku un kino jaukt negrasās.
“Es uzņemu filmas par cilvēkiem. Mani interesē cilvēku iekšējā pasaule. Pats esmu introverts cilvēks, un iekšējā pasaule man ir galvenais. To centos izdarīt jau “Geimerī”, varbūt ne pārāk veiksmīgi, bet šo formu es saglabāšu,” norāda Sencovs.
Uz portāla “Satori” kolēģa Aivara Madra jautājumu, vai tas nozīmē, ka Sencovu interesē reālistisks kino, režisors atbild: protams!
“No avangarda es neko nesaprotu. Es filmēju, kā redzu. Tā ir dzīve, un tādu es to gribu redzēt.”
Atgriežoties pie bažām, ka pēc Sencova atbrīvošanas interese par citiem ukraiņu politieslodzītajiem Rietumos varētu noplakt, Latvijas Radio uzdod šo jautājumu eiroparlamentārietei Sandrai Kalnietei. Viņa bija viena no Sencova virzītājiem Saharova balvai.
“Bažas, ka uzmanība uz to varētu mazināties, ir saprotamas. Līdzīgi kā Nadjas Savčenko gadījumā, viņš it kā izgaismo visu šo cilvēku kopumu. Viņš to apzinās un pašlaik strādā, sevi nežēlodams.
Es to redzēju šīs trīs dienas Eiropas Parlamentā. Viņš parādīja savu darba kārtību līdz Ziemassvētkiem – katra diena ir tāda. Jo viņš ļoti labi apzinās, ka pašlaik ir uzmanības viļņa augstākais punkts, kas kritīsies, jo nāks citas aktualitātes,” uzsver Kalniete.
Kalniete atzīst, ka Sencova tiešā un skarbā runa Eiropas Parlamentā pārsteigusi daudzus pie diplomātiski gludas valodas pieradušos kolēģus. Taču starpvalstu attiecības izšķir nevis Eiropas Parlaments, bet valstu valdības.
“Protams, arī valdības nav neatkarīgas. Uz tām nemitīgi tiek izdarīts spiediens gan no dažādām lauksaimniecības, gan rūpniecības un enerģētikas lobiju grupām. Tas ir diezgan sarežģīti – atrast pareizāko lēmumu. Bet, jo vairāk par Ukrainu runās un jo spēcīgāk skanēs to balsis, kas saprot Ukrainu un tās lomu Eiropas drošības sistēmā, jo grūtāk šo roku Putinam būs sniegt,” pauž Kalniete.
Decembrī Oļegs Sencovs un reizē ar viņu cietumnieku apmaiņā atbrīvotie ukraiņu jūrnieki uzaicināti iziet rehabilitāciju Vaivaros. Latvijas valsts tam piešķīrusi 34 tūkstošus eiro. Sencovs gan atzīst, ka saspringtā grafika dēļ šī vizīte viņam vēl ir uz jautājuma zīmes.
“Es gribētu atbraukt, lai gan nezinu, kā jums tur, Jūrmalā, decembrī ir – laikam ļoti auksts," Sencovs bilst smejoties.
"Bet tas katrā ziņā ir patīkams atbalsts. Kā saka cietumā, uzmanība ir dārga. Nav tik svarīgi, kāda būs viesnīca un ko tur darīs, bet ir svarīgi, ka par tevi atceras un rūpējas. Atbalsts mūs saliedē.”
