Harkivas apgabalā, braucot caur teritorijām, kas vēl nesen bija Krievijas okupētas, redzama Ukrainas spēku pretuzbrukuma ofensīvā iznīcinātā Krievijas militārā tehnika.

Tie mēdz būt gan tanki, gan bruņutransportieri, gan cits aprīkojums. Ukraina ir atguvusi kontroli pār gandrīz visu Harkivas apgabalu, un kaujas turpinās.

Viens no karstajiem punktiem, ap kuru turpinās aktīva karadarība, ir Kupjanskas pilsēta. Uzraksts jau atkal nokrāsots Ukrainas krāsās.

Pie iebraukšanas pilsētā sastopam cilvēkus, kas vēlas evakuēties uz salīdzinoši mazāk bīstamu vietu, Harkivu. Frontes tuvums ir pastāvīgi dzirdams.

Oksana ar dēlu Iļju brauks uz Harkivu. Sākoties Krievijas iebrukumam, viņi mitinājās Kupjanskā, kur dzīvo Oksanas tēvs, un pilsētā pavadīja visu okupācijas laiku.

"Dzīves apstākļi te cilvēkiem bija dažādi. Te ir arī daudz Krievijas atbalstītāju. Un daudz mūsu Ukrainas patriotu, adekvātu cilvēku – viņiem bija ļoti grūti.

Šiem cilvēkiem bija jāizdara izvēle – sadarboties vai nesadarboties ar okupantiem," stāsta Oksana.

"Ļoti grūti bija puišiem, kas dienējuši bruņotajos spēkos. Viņus spīdzināja. Viņi paši par to stāstīja. Bija morāli grūti. Bija komandantstunda – ja par piecām, desmit minūtēm pārkāpi, cilvēkus savāca uz pagrabiem."

"No skolām aizveda prom visu ukraiņu literatūru un mācību grāmatas. Skolās norāva visu Ukrainas simboliku. Bija paredzēts, ka būs viņu mācību programma krievu valodā."

"Mēs esam no upes otras puses. Tas labais krasts, tur jau ir ukraiņi, mūsu puiši. Bet tur daudz šauj. Vakar bija ļoti smagi. Bail. Sēdējām pagrabā. Tagad pilsētā nav ne ūdens, ne elektrības. Bet nav tik traki – ir aka. Taču morāli smagi. Bet jūs jau esat šeit, un tad jau kļūst vieglāk."

Atbrauc Oksanas brālis Dmitro Prasolovs, lai ģimeni vestu prom. Viņš strādā kā brīvprātīgais.

"Es no Harkivas atskrēju paņemt savus tuviniekus – mammu, tanti, māsu, radinieku, un tagad vedīšu viņus uz Harkivu," stāsta Dmitro.

"Ceļš ir bīstams, arī bedrains. Biju piestājis palīdzēt mūsu puišiem no Ukrainas bruņotajiem spēkiem, viņi bedrē bija sasituši riepu. To vajadzēja salabot, likt atpakaļ. Palīdzēju viņiem, tādēļ aizkavējos. Ceļmalās sasistas mašīnas mētājas, vēl šur tur atlūzas, tādēļ centos uzmanīgi braukt."

Dmitro un Oksanas tēvs paliek Kupjanskā. Kamēr tiek piekrāmēts auto un notiek atvadīšanās, no Krievijas puses atlido un blakus nokrīt divi lādiņi.

"Tikko bijām atbraukuši pie Kupjanskas, taču, tā kā šī ir piefrontes pilsēta, divi lādiņi nokrita pavisam netālu. Tādēļ tagad mums jādodas prom," skaidro LTV žurnālists Gints Amoliņš.

Pusstundas brauciena attālumā tālāk sastopam bēgļus, kas dodas dziļāk Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Tagad ziemeļaustrumu fronte Harkivas apgabalā ieņēmusi jaunas aprises, un tas nozīmē jaunus aktīvas karadarbības punktus. Sastājušies rindā, cilvēki gaida, kad viņus pārbaudīs un dos atļauju doties tālāk.

Oleksandrs ir no Dvoričnas ciema uz ziemeļiem no Kupjanskas, un tas tāpat šobrīd ir uz frontes līnijas. Šorīt nolēmuši izbraukt pēc tam, kad pēc trieciena nodega vietējais lielveikals.

"Vieni gruveši. Aizbēgām ar to, kas mugurā. Tur apšaudes ik minūti. Mājlopus izlaidām ārā, kur viņi paliks, nezinām. Dzīvība ir visdārgākā," atzīst Oleksandrs.

"Lādiņš atlidoja, trāpīja pa garāžu. Motora pārsegu sasita, vējstiklu. Te viens caurums, te otrs, un trešais tur – uz vējstikla. Tur pa jumtu vienkārši rikošetā aizlidoja."

"Tas bija pirms trim dienām. Tad vēl bija ciešami. Bet, kad šodien uzspridzināja veikalu...

Man ir sieva, viņai ir slimība... Un pēc šī viņai pavisam smagi. Man viņa pēc tam uz rokām būs jānēsā, uz tualeti un visur. Tādēļ nācās izvēlēties starp sievas veselību un saimniecību. Labāk sievas veselību.

Un vēl – savus mazdēlus satikt, kad viņi atbrauks. Viņi tagad ir ārzemēs. Mūsu bērni aizbrauca, tiesa, caur Krieviju, jo krievi uz šejieni nevienu nelaida."

Rindā arī sievietes un bērni. Vovčanskas rajona iedzīvotāja Olena ar meitiņu Milanu stāsta:

"Bērniem ļoti bail. Bijuši brīži, kad no gultiņas ceļas, raud. Viņa vēl maziņa, lai tādas lietas pārdzīvotu. Bērni ir nobijušies."

Olena ar vīru Oleksandru kopā meitiņu pagaidām dosies uz Harkivu – cerībā, ka drīz atkal varēs atgriezties mājās.