Uģis Lībietis: No sākuma es gribētu jums vaicāt par iepriekšējo Eiropas Savienības jūras misiju SOPHIA, kura tika apturēta vien pirms dažām dienām. Kādi bija šīs misijas galvenie mērķi, un vai jūs šo operāciju kopumā varētu raksturot kā veiksmīgu?
Īens Entonijs: Šīs operācijas mērķi laika gaitā mainījās. Sākotnēji uzdevums bija bloķēt cilvēku kontrabandistu darbību. Misija tika izveidota 2015. gadā, kad migrantu plūsma uz Eiropas Savienību bija sasniegusi augstāko līmeni. Taču laika gaitā šai misijai tika pievienoti papildu uzdevumi, piemēram, ieroču embargo ieviešana un Lībijas robežsardzes apmācība, palīdzot viņiem izmantot vietējos resursus to problēmu risināšanā, pie kurām strādāja arī Eiropas Savienība.
Manuprāt, joprojām ir daudz strīdu par to, cik šāda pieeja bija veiksmīga. Jau no paša sākuma bija daudz cilvēku, kuri teica, ka tas patiesībā nav militāro spēku uzdevums un militārā aprīkojuma izmantošana sākotnējam uzdevumam nav atbilstoša. Šie uzdevumi bija jāpiešķir tiesībsargājošajām aģentūrām. Taču situācija uz vietas bija ļoti dinamiska, un daudz kas bija atkarīgs no sadarbības ar Lībijas varas iestādēm.
Tas nozīmēja, ka bija jādomā par stabilas pārvaldes sistēmas izveidi Lībijā, jo iepriekšējā bija pilnīgi sabrukusi.
Ņemot vērā Lībijas iekšējās problēmas, to nevarēja uzskatīt par īpaši noderīgu partneri. Tāpēc arī sākotnēji paredzētās darbības Lībijas teritoriālajos ūdeņos un pašā Lībijā tā arī nekad netika īstenotas. Un kopējais secinājums ir tāds, ka operācijas ieguldījums migrantu plūsmas mazināšanā bija ļoti ierobežots. Šeit jāpatur prātā, ka Vidusjūras centrālā daļa nekad arī nav bijis galvenais maršruts, pa kuru migranti iekļuva Eiropā – šis maršruts bija vairāk uz austrumiem, caur Balkāniem. Tāpēc es teiktu, ka šīs operācijas veiksme bija visai ierobežota.
Jaunās misijas “Operācija IRINI”mērķis ir veicināt ieroču embargo ievērošanu, tādējādi veicinot ilgstošu pamieru un miera procesu Lībijā. Kāpēc Lībija ir tik svarīga Eiropas drošībai?
Daļēji tas ir ģeogrāfiskais tuvums. Tā nav visai tālu, tā ir bijusi viena no vietām, caur kuru migranti no dienvidiem ir iekļuvuši Eiropā. Lībijas varas iestāžu spējas kontrolēt situāciju savā valstī tiešā veidā ietekmē Eiropas Savienības spējas kontrolēt savas robežas. Vēsturiski tā, protams, ir bijusi nozīmīgs enerģētiskais partneris.
Tam, kas notiek Lībijā, var būt ietekme arī uz kaimiņos esošajām valstīm.
Nestabilitātei un konfliktiem Lībijā ir negatīva ietekme uz visu Ziemeļāfrikas reģionu. Tāpēc var teikt, ka no Eiropas Savienības skatu punta Lībija ir ļoti nozīmīga valsts.
Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības jautājumos Žuzeps Borels ir atzinis, ka operacija "Irini" patiesībā neradīs nekādu risinājumu ieroču plūsmas apturēšanai uz Lībiju, jo nav nekādu iespēju kontrolēt situāciju uz Ēģiptes un Lībijas robežas. Arī Lībijas Augstākā valsts padome ir apšaubījusi šī procesa patiesos motīvus, apsūdzot Eiropas Savienību dubulto standartu piemērošanā pret Lībiju
Šim komentāram var tikai piekrist, jo Eiropas Savienībai nav īsti instrumentu un kapacitātes ieviest dzīvē dažādus starptautiskus līgumus, kas aizliedz ieroču nogādāšanu Lībijā. Bet šeit ir nepieciešams paskatīties nedaudz dziļāk. Ja runā par misijas efektivitāti, būtu pilnīgi nereāli runāt par iespēju pilnībā izbeigt ieroču nogādāšanu Lībijā. Ir vairāk jārunā par ieguldījumu citos veidos. Pirmkārt, Eiropas Savienībai ir pašais savs ieroču embargo pret Lībiju un ir nepieciešams nodrošināt, lai tas tiktu ievērots un ieroči Lībijā nenonāktu no Eiropas Savienības valstīm.
Tātad jautājums ir par Eiropas Savienības iekšējo drošību un to, vai tā ir spējīga ievērot pati savas likumīgās saistības.
Otrkārt, ir jautājums par starptautisko līdzdalību, jo šī operācija notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju likumīgajā ietvarā. Arī iepriekšējās misijas mērķis bija ziņot par situāciju, lai ANO pati varētu darīt lielāku darbu savu rezolūciju ieviešanā. Līdz šim Ņujorkā ir trūcis tiešu pierādījumu par embargo pārkāpumiem, kurus varētu nodot atklātībai. Taču vienlaicīgi cilvēki Ņujorkā ļoti labi apzinās, ka embargo tiek pārkāpts. Ja šī misija spēs nodrošināt skaidrus pierādījumus par to, kas pārkāpj embargo, tas būtu nopietns ieguldījums daudz plašākos starptautiskos centienos.
Ko tieši Eiropas spēki uz militārajiem kuģiem darīs šīs operācijas laikā? Un kā tas atšķirsies no operācijas SOPHIA?
Šī misija jau bija daļa no misijas SOPHIA, tāpēc uzdevumi drīzāk tiek atņemti, nekā ieviesti jauni. Es līdz galam neesmu izpētījis dokumentus, bet misijas pilnvaras ir kā līdz šim – uzraudzīt kuģošanu un apturēt kuģus atklātajā jūrā, jo to nav iespējams darīt Lībijas teritoriālajos ūdeņos. Apturēt kuģus, ja ir aizdomas par embargo pārkāpšanu. Taču galvenais ir informācijas vākšana, tās nodošana varas iestādēm, kā arī embargo pārkāpjošo subjektu vārdu publiskošana.
Šī operācija gandrīz cieta neveiksmi, vēl īsti nesākusies, jo Eiropas Savienības dalībvalstu starpā valdīja nesaskaņas par to, ko darīt ar Vidusjūā izglābtajiem migrantiem. Itālija tos kategoriski atteicās uzņemt, bet beigās tomēr Grieķija paziņoja, ka ļaus tiem izkāpt savus krastos, nezinot gan, kur tos likt. Eiropas Savienība ir solījusi savu atbalstu. Taču vai mēs varam teikt, ka tomēr šī operācija atkal ir vairāk par migrantiem, nevis par ieroču embargo?
Jāskatās, kā lietas attīstīsies. Taču iepriekšējā operācijā problēma bija tajā, ka noziedznieki ļoti ātri pielāgojās apstākļiem. Tā kā operācijas kuģi nedrīkstēja iebraukt Lībijas teritoriālajos ūdeņos vai no kuģiem izkāpt uz Lībijas zemes, migrantu kontrabandisti nogādāja savus kuģus tuvu pie starptautuskajiem ūdeņiem un tos pameta. Operācijas kuģiem tad bija izvēle – vai nu pamest cilvēkus, lai tie noslīkst, vai arī viņus izglābt.
Tā patiesībā nav nekāda izvēle, jo pārliecinošs vairākums Eiropas Savienības valstu nepagriezīs muguru un nenoskatīsies, kā cilvēki slīkst.
Tāpec de facto kontrabandistiem izdevās manipulēt ar šo operāciju un padarīt to par glābšanas operāciju, vienlaicīgi šajā procesā samazinot riskus sev. Jaunā operācija arī nevarēs darboties Lībijas teritorālajos ūdeņos vai uz sauszemes, tāpēc kontrabantisti teorētiski var izmantot to pašu taktiku.
Vai drošības situācija Lībijā ir satraucošāka nekā, piemēram, situācija Sīrijā, no kurienes arī ir iespējamas bēgļu plūsmas un kur arī notiek ieroču piegādes? Varbūt Eiropas Savienībai būtu nepieciešams pavērst savu skatienu arī tajā virzienā?
Protams, pēc 2015. gada bija ļoti intensīvi centieni kontrolēt bēgļu plūsmu, sadarbojoties ar Turciju un Balkānu valstīm, jo tieši šis bija galvenais koridors migrantu ieplūšanai Eiropā. Taču probēma Eiropas Savienībai ir tāda, ka tai nav nekādu vērā ņemamu instrumentu, lai ietekmētu Sīrijā notiekošo. Un Eiropas Savienība patiesībā nav spēlētājs Sīrijas konfliktā.
