Notingemas “Daugavas vanagiem” savulaik ir bijis pašiem savs klubs, kas pagājušajā gadā pārdots, tādēļ valsts svētkus tagad nākas svinēt ukraiņu namā. Pasākumi nenotiek bieži, tādēļ šī svētku reize ir īpaša, ir gan 11 kilogramus smaga simtgades kūka, gan svētku runas un koncerts. Lielākā daļa apmeklētāju ir vecās emigrācijas pārstāvji, taču arī nesen atbraukušie laipni aicināti.
“Mēs gribētu jauniešus aicināt. Mēs gribētu varbūt uztaisīt kādu skoliņu, varbūt deju kolektīvu, bet grūti ir viņus savākt kopā,” stāstīja Notingemas Daugavas Vanagu fonda valdes locekle Sintija Makvīna.
“Varbūt viņi jūt, ka tad, kad atnāk, tad šeit cilvēki viens otru pazīst, bet mēs viņus ļoti labprāt gaidām, mēs viņus pieņemam, nav tā, ka ir tikai savējie un tiem svešajiem ir grūti iedzīvoties. Mēs tiešām visus gaidām, būtu priecīgi, ja atnāktu vairāk!” uzsver Sintija Makvīna.
Tie, kuri atnākuši kaut vienu reizi, labprāt nāk atkal.
“Var dzirdēt dzīvesstāstus, kā cilvēki atbraukuši, kā nokļuvuši Anglijā, var dzirdēt, ar ko viņi nodarbojas ne tikai darbadienās, bet arī brīvajā laikā. Un var iepazīties un atrast jaunus draugus,” stāsta apmeklētāja Iveta Grostiņa.
Valsts svētki ir brīdis, kad atcerēties traģiskas tautas vēstures lappuses.
Lielākā daļa trimdas latviešu ieradās Anglijā kā bēgļi vai karagūstekņi pēc 2. pasaules kara.
“Vāciešu uniforma bija, bet nebija nekādas nozīmes, jo es biju tikai kā amatnieks piesaistīts viņu divīzijai. Bet viņi neskatījās uz to, - tā kā es biju saistīts ar vācu bruņotajiem spēkiem, tad mani ielika gūstekņu nometnē. Nelaida laukā 18 mēnešus no gūsta. Tā ka tas bija pilnīgi zaudēts laiks,” atcerējās emeritētais profesors Reinhards Vītols.
Daudzi tā arī nesagaidīja brīdi, kad varēs pārcelties atpakaļ uz Latviju.
“Man žēl, ka mana mammīte un paps vairs nav šajā pasaulē, viņi būtu ļoti, ļoti priecīgi sagaidīt simtgadi Latvijai. It sevišķi mans paps vienmēr teica – mēs brauksim atpakaļ uz Latviju, uz Latviju mēs brauksim atpakaļ! Bet, protams, krievu laikā nekur nevarēja aizbraukt, tā bija; ļoti žēl, ļoti žēl...” stāsta bijusī Notingemas Daugavas vanadžu priekšniece Tamāra Kelka.
Izrādās, ka trimdas latvieši ar prieku klausījušies un dziedājuši tās pašas dziesmas, kas dziedātas Latvijā. Piemēram, par trim runčiem.
“Tā mums gāja, un to mēs parasti atkārtojām, jo visiem tā patīk. Bišķi tur pielikām tos papildus trokšņus klāt, tos ņaudienus, kas nebija oriģinālajā versijā,” atzist Māris Pulkstenis no Kotgreivas trio.
Viens no iecienītākajiem veidiem, kā vākt naudu labdarībai, ir pašu sagādātu lietu izsole. Šoreiz izsolītas tiek arī dzintara krelles, kas pirktas 80. gados Latvijā. Dzintara kreļļu ieguvējs Kārlis Kelks atklāja, ka tā būs Ziemassvētku dāvana viņa meitenei.
Un, kā jau katrā kārtīgā sanākšanā, beigās neiztikt arī bez kopdziedāšanas.
