Ceturtdien vakarā Ieva atgriezās Latvijā. Par situāciju Kabulā un evakuācijas apstākļiem Ievu Hertelu izvaicāja Latvijas Televīzijas žurnālists Gints Amoliņš.
Gints Amoliņš: Kā noritēja evakuācija no Afganistānas?
Ieva Hertela: Atgriezos vakar samērā vēlu, ap pulksten 10 vakarā. Sagaidīja brālis. Evakuācijas process bija ļoti haotisks. Tās pārmaiņas, kas notikušas nedēļas laikā, radīja sajūtu, ka patiesībā ir pagājis mēnesis.
Svētdien pulksten 11 no rīta saņēmu ziņu no kolēģes, no viņas draugiem pilsētā, ka caur pilsētas ielām soļo “Taliban” kaujinieki. Mierīgi iet cauri. Nekādas pretestības nebija. Bija skaidrs, ka tobrīd viss ļoti mainīsies. Tā arī bija. Pēc stundas, pusotras sākās masu panika.
Kā nokļuvāt līdz lidostai?
Mums ļoti paveicās. Blakus lidostai ir vairākas teritorijas, kur ir dzīvojamās mājās. Šajās mājās mitinās ārzemnieki, kas strādā projektos, žurnālisti, nevalstisko organizāciju darbinieki. Dzīvojām vienā no šīm mājām. Uzzinājām, ka blakus esošajā teritorijā uzturēsies britu armija, kas evakuēs britu tautiešus. Saņēmām ziņu, ka būtu labi, ja nokļūtu pie viņiem. Ne bez piedzīvojumiem, bet svētdienas naktī nokārtojām, ka pārcēlāmies no vienas mājas uz blakus esošo. Te jāsaka milzīgs paldies britu puišiem un meitenēm, viņi dara fantastisku darbu.
Situācija nav vienkārša. Ienāk reisi, un tajos paredzētas vietas konkrētiem cilvēkiem. Tur ir saraksts ar vārdiem. Bet tie cilvēki ne vienmēr spēj tikt laikā, lai paspētu uz šo reisu. Tas ir viens no iemesliem, kā es varēju tikt mājās. Bija kādi cilvēki, kas nebija paspējuši laikus nokļūt līdz lidostai. Man teica: ja gribat, mēs jūs varam aizvest. No sākuma bijām sarunājuši, ka vienkārši aizvedīs līdz lidostai. Kā taksometrs. Smējāmies, ka bruņots taksis.
Kādi bija apstākļi lidojuma laikā?
Man ļoti paveicās. Jo viņi jau nešķiro. Iesēdina autobusā, aizved uz militāro lidmašīnu. Kad nokļuvām pie savējās, mēs bijām pirmie. Pirmais autobuss, ko atveda. Smējos, ka man tika biznesa klases vieta, jo viņiem gar malām ir tādas kā tiešām sēdvietas, kas ir paceļamas un nolaižamas. Man bija sēdvieta, kur sēdēt. Pēc tam atveda vēl divus vai trīs autobusus, un visi šie cilvēki tā arī sēdēja uz grīdas. Tai pāri bija tādas kā troses, pie kurām cilvēki turējās. Viņus sasēdināja kā muciņā.
Talibi sola, ka negrasās nevienam atriebties un ierobežot sieviešu tiesības. Kā jūs saskatāt Afganistānas nākotni?
Man ļoti gribētos cerēt un ticēt, ka tas tā būs. To cilvēku dēļ, kuri tur ir, kuri ir mani draugi, man gribētos no visas sirds ticēt, ka tas ir iespējams. “Taliban” gaida ļoti sarežģīts uzdevums, jo cilvēki šo gadu laikā ir iemācījušies baidīties. Šobrīd lauzt stereotipu, ko cilvēki domā par viņiem, nebūs viegli. Un cilvēkiem ir jāredz, ka vārdiem seko darbi. Tas ir ļoti grūts, sarežģīts jautājums. Labākais, ko varam darīt, ir vērot, kas notiek.
Un starptautiskā sabiedrība var izdarīt ārējo spiedienu uz “Taliban”, ka viņi netiks atbalstīti, ja šīs lietas netiks ievērotas.
Kā tas jau notiek šobrīd. Ka viņiem skaidri pateikts, ja pie varas nāk militārā ceļā, mēs šo varu neatzīsim. Jūs neievērosiet cilvēktiesības, sieviešu tiesības, mēs jūs neatzīsim. Šim spiedienam ir jāpaliek, tam jāsaglabājas.
KONTEKSTS:
Talibu režīmu gāza 2001. gadā, kad pēc 11. septembra terora aktiem Afganistānā iebruka ASV vadītā starptautiskā koalīcija, lai likvidētu teroristu grupējuma "Al Qaeda" bāzes. Kopš tā laika "Taliban" regulāri veica uzbrukumus afgāņu un ārvalstu karavīriem, bet visvairāk šajā karā ir cietuši civiliedzīvotāji.
ASV prezidents Džo Baidens bija apņēmies pabeigt ASV karaspēka izvešanu no Afganistānas līdz 2021. gada 31. augustam. ASV vadīto starptautiskās koalīcijas spēku atkāpšanos savā labā izmantoja "Taliban", kas atguva kontroli pār arvien jauniem Afganistānas apgabaliem. 15. augustā "Taliban" bez cīņas ieņēma arī valsts galvaspilsētu Kabulu, tādējādi visa Afganistāna atkal nonākusi "Taliban" kontrolē.
