Tuvojoties Doneckas apgabala pilsētai Avdijivkai jau redzamas debesīs ceļamies biezu dūmu strēles. Šīs apkaimes nopietnu karadarbību pieredzēja jau pirms astoņiem gadiem– līdz kontaktlīnijai, kas iezīmēja šķirtni starp Maskavas finansēto kaujinieku un Ukrainas valdības kontrolētajām teritorijām no Avdijivkas tikai aptuveni četri kilometri.
Tagad karš atkal, un kopš Maskava sāka atklātu iebrukumu, pilsētā grūti atrast namu, kas nebūtu cietis Krievijas artilērijas apšaudēs. Pret Avdijivku bijusi vērsta arī fosfora munīcija.
Avdijivka ir pilsēta, kas jau gadiem bijusi pie frontes līnijas, piedzīvojusi kaujas 2014., 2015.gadā. Tagad karš ar pilnu sparu ir atgriezies, šeit nodarot plašus postījumus, graujot mājas un aiznesot dzīvības.
No 30 tūkstošiem iedzīvotāju te joprojām dzīvo aptuveni trīs tūkstoši. Slēpjas pagrabos. Arī bērni.
"Pa astoņiem gadiem jau apnicis šitas karš. Un viss. Te visi cilvēki gluži vienkārši grib izdzīvot. Gluži vienkārši izdzīvot. Ir tāda dabas parādība – dzīvot. Dzīvība. Un viss," sacīja Avdijivkas iedzīvotājs.
Elektrība no saules baterijām – pilsētā nav ne tās, ne arī gāzes, ne ūdens padeves. Nepieciešamo cenšas sagādāt brīvprātīgie. Silta ēdiena gatavošana Avdijivkā uz ielas izmantojot paštaisītas krāsniņas turpat blakus pagrabiem – lai nepieciešamības gadījumā var ātri patverties.
"Zupu gatavojam. Ko gan vēl var gatavot. Ko dod, no tā arī gatavojam. No konserviem," stāstīja Avdijivkas iedzīvotāja Ļiļa. "Apšaudes katru dienu. Dienā un naktī, no rītiem, kad vien grib."
Katram šeit ir savi iemesli, kādēļ viņi nebrauc prom.
"Bet kur braukt? Es nebraucu vīra dēļ. Vīrs nebrauc mātes dēļ. Vienai virs 70, otrai virs 80 gadiem vecums. Bet dēls manis dēļ nebrauc. Tā mums arī sanāk, ka nebraucam," stāstīja Ļiļa.
Pēc viņas teiktā, ūdens ir pieejams, bet pagaidām to ved ar mašīnu.
Avdijivkā labdarības organizāciju un uzņēmumu sagādāto pārtiku tālāk cilvēkiem nodod brīvprātīgie. Sagādāti kartupeļu maisi, sakrauj bagāžniekā. Arī āboli. Maisiņos makaroni, gaļas konservi, cepumi, tēja, cukurs, milti. Cenšas sagādāt arī dzeramo ūdeni.
"Ūdens tehniskais, pilsētas administrācija sagādā. Par laimi dziļurbumi vēl funkcionē. Ejam, salejam, attīrām. Kaut kā izdzīvojam. Nav viegli, bet dzīvojam. Esam stipri," teica brīvprātīgais Igors.
Igors miera laikos strādāja vietējā rūpnīcā, remontu nodaļas vadītājs. Tagad ģimene drošā vietā Ukrainas rietumos, tādēļ sirds mierīga, bet pats palicis šeit. Viņa auto virsbūvē caurumi no kritušu lādiņu sprādzienu šķembām – palīdz cilvēkiem neskatoties uz nāves briesmām.
"No tā neviens nav apdrošināts. Var pēc minūtes nokrist, var pēc divām dienām. Viss Dieva rokās. Kamēr būšu dzīvs, tikmēr cik varēšu cilvēkiem palīdzēšu," piebilda Igors.
Komunālo pakalpojumu kā gāzes, elektrības Avdijivkā vairs nav arī tādēļ, ka bojājumu novēršana dzīvībai bīstama, stāstīja ukraiņu karavīrs ar segvārdu "Skarbais".
"Aizbrauc strādnieku grupa remontēt, un pa turieni zalve ar "gradiem". Viņi sāka speciāli apšaudīt cilvēkus, kas remontē. Paldies Dievam, bojā gājušo tur nebija. Bet bija skaidrs, ka pēc tā neviens vairs nebrauks elektrību pieslēgt, jo speciāli šauj. Tas arī ar ārkārtas dienestu. Tur, kur ugunsgrēki, tie netiek dzēsti. Kāpēc? Ārkārtas dienests piebrauc, sāk dzēst, trieciens. Ugunsdzēsēju dzīvība briesmās. Tad apšaudīja viņu ugunsdzēsēju depo. Viņus speciāli cenšas likvidēt," klāstīja karavīrs.
"Šī nav cīņa par kādiem morāliem principiem, šī ir cīņa par ukraiņu tautas izdzīvošanu. Mēs cīnīsimies līdz beigām."
Karstā Donbasa vasaras dienā uz soliņiem tiek kaltēta maize. Šie paši soliņi aprīkot arī ar saules baterijām – iespēja cilvēkiem uzlādēt mobilos telefonus. Sakari gan šeit ir ļoti apgrūtināti, stāstīja vietējie.
Ik dienu apšaudēm arvien turpinoties, bērnu laukumi Avdijivkā tagad tukši. Vēl palikušie cer, ka apšaudes pēc iespējas drīz beigsies. Bet kamēr tas nav noticis – katra diena nepārejošā Krievijas kara ēnā.
