Nemieri Stokholmā liek meklēt vardarbības cēloņus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Nedēļu ilgie nemieri Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā ir atstājuši pēdas ne tikai sadedzinātu automašīnu izskatā. Diskusijas par vardarbības cēloņiem un risinājumiem notiek vairākās frontēs vienlaicīgi. Par to runā gan politiķi, gan žurnālisti - un savā valodā - arī mūziķi.

Uz nemieriem galvaspilsētā Stokholmā un dažās citās pilsētās zviedri reaģē dažādi. Populārais hiphopa mākslinieks Timbuktu šo notikumu sakarā ar savdabīgu muzikālu vēstuli ir vērsies pie paša Zviedrijas premjera Fredrika Reinfelda: „Fredrik, puis, dari kaut ko, pēc privatizācijas īre debesīs uzlido, darba vietu vairs nav, jo industrijai esam pateikuši čau, un par skolu ir jāsmejas, kad visi savu mācībvietu paši izvēlas. Kā domā, kāda šķiet jauniešiem nākotne, bez cerības valsts ir kā mirone.” Tā Reinfeldu uzrunā reperis, kurš pats ir dzimis un uzaudzis imigrantu ģimenē.

Daudzi, tāpat kā Timbuktu, nedēļu ilgos nemierus cenšas skatīt un analizēt caur sociālo prizmu. Un tomēr - pirmajā brīdī notikumi lielāko daļu zviedru pārsteidza pilnīgi nesagatavotus.

20.maijs, pirmdienas rīts pēc jaukas nedēļas nogales ar Eirovīzijas festivālu Malmē un Zviedrijas uzvaru pār Šveici hokejā atnesa ziņas par degošām mašīnām un jauniešu sadursmēm ar policiju. Tepat Hūsbijā. Tas ir vien 19 minūšu ilgs brauciens ar metro no Stokholmas centra. Vairākas naktis nemieri izpletās uz citiem rajoniem, kuros pārsvarā dzīvo imigranti: Šistu, Akallu, Rinkebiju... Pēc tam vandālisms parādījās arī Malmē un Upsalā.

Kopumā nedēļas laikā tika aizturēti 40 cilvēku. Un ne vienmēr tie bija vietējie iedzīvotāji. Kā skaidro policija, protestējošo vietējo jauniešu vidū ir saņemti ciet arī pazīstami recidīvisti, kā arī tā saucamie profesionālie aktīvisti.

No Hūsbijas jauniešu un vietējo NVO komentāriem kļūst skaidrs, ka par sērkociņu, kurš izraisa ugunsgrēku, šoreiz kalpojusi policijas rīcība. Maija vidū Hūsbijā policisti kratīšanas laikā, it kā aizstāvoties, nošāva kādu 69 gadus vecu vīrieti. Daļa vietējo iedzīvotāju to uztvēra kā tiešu un nepamatotu uzbrukumu Hūsbijai kā kopienai. Kāds anonīms puisis intervijā Zviedrijas radio skaidro, ka esot atbalstījis nemierus to pirmajā stadijā: „Man ir trīsdesmit gadu, un, cik vien es atceros, menti vienmēr ir lietojuši pārāk lielu vardarbību un čekojuši cilvēkus. Ja tu neesi pats to piedzīvojis - ja tev nav atkārtoti nav vilkuši nost bikses un pārbaudījuši apakšbikses, ja pie jums mājās nav veiktas kratīšanas... Tad tu neko nesaproti!”

Taču vēlāk nemieriem pievienojās arī tie, kas izmanto katru iespēju vērsties pret viņuprāt nelietīgo policiju un ļauno valsti. Un tas nu gan nav pieņemami, atzīst Hūsbijas iedzīvotājs: „Tas viss izgāja no kontroles, viņi sāka dedzināt skolas un tamlīdzīgi, tas ir galīgi garām. Tie, kuri grib vērsties pret mentiem, met akmeņus pret mentiem, nevis svilina skolas, kur mācās mazi bērni.”

Pirmā, spontānā reakcija arī daļai Stokholmas iedzīvotāju ietvēra sevī vēlmi pēc plašākām un stingrākām policijas operācijām. Taču valdība un valsts institūcijas neatbalstīja galēji labējo radikāļu partijas „Sverigedemokrater” ieteikumu lietot ūdensmetējus un nemierīgajos rajonos ieviest komandantstundu. Tā vietā lielu ieguldījumu situācijas normalizēšanai sniedza vietējo iedzīvotāju grupu nakts pastaigas. Cilvēki paši runāja ar jauniešiem, aicināja viņus doties mājās - un jau ar savu klātbūtni vien nereti panāca mieru un kārtību savu dzīvesvietu tuvumā.

„Mūsu mērķis ir, lai cilvēki šeit, Šistā, justos droši. Tāpat mēs vēlamies labāk iepazīt savus kaimiņus šajā rajonā, lai mums būtu vairāk atpazīstamu seju, kurām uzticēties,” stāsta viena šādas akcijas dalībniece.

Taču ko darīt ar šādiem grautiņiem ilgtermiņā? Laikraksta „Aftonbladet” redaktors Jāns Helīns savā blogā uzskaita visus dažādo pušu piesauktos vainīgos: tie, kas dedzina mašīnas, uzskata, ka vainīga ir policija. Hūsbijas iedzīvotāji vaino sociālo noslāņotību un bezdarbu. Valdība norāda, ka trūkst policistu. Galēji labējie radikāļi „Sverigedemokrater” - ak kāds pārsteigums - vaino multikulturālismu. Bet kāds Zviedrijas Televīzijas žurnālists pie lielā zvana labprāt kārtu masu medijus.

Savukārt sociāldemokrātiskais žurnālists Jorans Greiders notikušos nemierus vēlas skatīt plašākā kontekstā: „Tāda vienkārši ir situācija sabiedrībā, kura ir aizgājusi tik tālu liberālā tirgus doktrīnas ieviešanā. Astoņdesmitajos gados šādas lietas notika Francijā, un tad tas viss laikam arī sākās. Emocijas priekšpilsētās uzmutuļoja, un tā tas ir turpinājies. Visa sākums ir tas lūzuma punkts, kad rietumvalstu sabiedrības pāriet uz neoliberālo politiku - sabiedriskais sektors kļūst arvien mazāks, un līdztiesība vairs neko daudz nenozīmē.”

Visi atzīst, ka ir jāmeklē risinājumi. Un tas, ka, piemēram, Hūsbijā ir krietni lielāks bezdarbs un skolēnu sekmes ir nesalīdzināmi sliktākas iepretim prestižākiem Stokholmas rajoniem, ir fakts.

Lenarts Fenstroms no laikraksta „Fria Tidningen” norāda uz godīgākas resursu pārdales nepieciešamību: „Ne jau cilvēku vairākums šajās atsevišķajās vietās kaut ko nosaka. Tas ir jautājums par resursu pārdali. Mūsu politika ir tāda, ka mēs atsakāmies dalīties ar darba vietām. Tā vietā mēs samazinām visus sociālās drošības pasākumus tiem, kuri ir ārpus darba tirgus. Un tad nav nekāds brīnums, ka tādos rajonos kā Hūsbijā, kur daudzi ir bez darba, rodas problēmas.”

Citi savukārt uzsver ģimenes atbildību par saviem bērniem, kā arī izglītības nozīmi. Tā uzskata liberālā žurnāliste Sakīne Madona no laikraksta „Norran”: „Nav šaubu, ka risinājums slēpjas labākās skolās. Es tieši par to esmu rakstījusi, un esmu arī paudusi kritiku. Brīvajai skolu izvēlei ir negatīva ietekme, un to var skaidri redzēt šajās priekšpilsētās. Mūsu pilsēta kļūst arvien sašķeltāka. Manā skatījumā tā ir problēma attiecībā uz bērniem, jo bērniem ir jāsatiek atšķirīgi bērni, nevis jāpaliek mājās uz pabalstu rēķina.”

Nemieri Stokholmā gluži vai spiež vilkt paralēles ar pēdējos gados notikušajiem grautiņiem Atēnās un Londonā. Taču patiesībā piemēri nav jāmeklē svešās zemēs. Vēsturnieki norāda uz Stokholmas un citu Zviedrijas pilsētu nemieru caurvīto pieredzi. 1719. gadā Stokholmas dienvidu rajonā nabadzīgie cilvēki izraisa grautiņus. 1848. gadā Stokholmas vecpilsētā cilvēki buntojas tik agresīvi, ka iesaistītie armijas spēki 18 nemierniekus nošauj. 1931. gadā arodbiedrību protestu laikā Odālenā izceļas grautiņi un vairāki cilvēki iet bojā. 1987. gadā teju pašā Stokholmas centrā ālējas neapmierinātu jauniešu bari, no policijas stekiem nākas glābties arī pazīstamajai sociāldemokrātu politiķei Monai Sālinai. Tie ir tikai daži piemēri no urbanizētās vides ikdienas, kurā nemieri ir gluži vai cikliska parādība.

Andress Loko, žurnālists, kura vecāki Zviedrijā ieceļojuši no Igaunijas, savās pārdomās par šodienas nemieriem citē Mārtinu Luteru Kingu - “Grautiņi ir neuzklausīto cilvēku valoda”. Andress Loko skaidro, ka šī, viņa vārdiem - “mazā revolūcija ne tik bagātās priekšpilsētās” - ir skaidrojama ar komunikācijas trūkumu. Kaut kas tāds notiek tikai tad, kad neviens nav gatavs uzklausīt cilvēku domas, vēlmes un cerības.

Un visbeidzot vēl kāds jautājums no imigranta, kurš ir bijis veiksmīgāks par daudziem citiem. Mūziķis Dogge Doggelito vaicā, kāpēc mediji šoreiz pievērš tik lielu uzmanību nemieriem - arī viņš dzīvo vienā no Stokholmas priekšpilsētām, un sadedzinātas automašīnas tur neesot retums jau desmit, piecpadsmit gadus.

Jā, iespējams, arī medijiem jāuzņemas daļa atbildības - par savu selektīvo pieeju Stokholmas priekšpilsētu atspoguļošanā. Kā pozitīvs solis jāvērtē laikraksta „Aftonbladet” lēmumu nemieru iespaidā ļaut debašu lapā izpausties visiem, kuriem ir ko teikt par pagājušās nedēļas notikumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti