- Pirmā reakcija - politiskā slepkavība
- Apšaubāmā izmeklēšana
- Kadirovs noraida saistību ar Ņemcova nāvi
- Opozicionāri Krievijā - drosmīgi, taču vientuļi
- Kasjanovs draudus sev uztver nopietni
Pirmā reakcija - politiskā slepkavībā
„Galvenais jautājums, kuru mums uzdod, ir tāds: Kungi, jūs ejat uz maršu, un mēs arī atnāksim. Bet kas mainīsies? Atbilde – ja atnāks ļoti daudz cilvēku, tad izmainīsies. Es negribu melot. Šis maršs var izmainīt situāciju par labu mieram, šis maršs var apskaidrot Kremli, un pakāpeniski mēs varam panākt politiskā kursa izmaiņas. Pakāpeniski!” šis ir fragments no pēdējās pazīstamā krievu politiķa un opozīcijas aktīvista Borisa Ņemcova intervijas radiostacijā „Eho Moskvi”, kas izskanēja pagājušā gada 27. februāra vakarā, tikai dažas dienas pirms 1. martā plānotā opozīcijas gājiena, kura mērķis bija protestēt pret valstī pastāvošo krīzi, kā arī karadarbību Ukrainā, vienlaicīgi paužot atbalstu arī apcietinātajai ukraiņu lidotājai Nadeždai Savčenko. Tikai nepilnas trīs stundas pēc šīs intervijas Boriss Ņemcovs tika nošauts uz lielā Moskvoreckas tilta, tieši Kremļa pakājē.
Tūlīt pēc uzbrukuma viņa politiskie līdzgaitnieki, žurnālisti un arī ārvalstu pārstāvji pauda pārliecību, ka šī ir politiski motivēta pasūtījuma slepkavība, cenšoties apklusināt vienu no atpazīstamākajiem Kremļa kritiķiem.
Šādu pārliecību, ierodoties slepkavības vietā pauda arī viens no nacionālās brīvības partijas PARNAS līderiem Mihails Kasjanovs.
„Tā ir izrēķināšanās. Citu versiju man nav. Tā ir atmaksa par to, ka Boriss ilgu gadu garumā cīnījās par to, lai Krievija būtu brīva un demokrātiska valsts. Par to, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības un politiskās brīvības. Viņš atmaskoja korupciju, visatļautību un visu slikto, kas notiek apkārt. Viņš to darīja nelokāmi. Tas, ka 21. gadsimtā opozīcijas līderis tiek demonstratīvi nogalināts pie pašām kremļa sienām, ir ārpus jebkādas saprašanas. Valsts tuvojas bezdibenim,” norādīja Kasjanovs.
Apšaubāmā izmeklēšana
Ņemcova slepkavības izmeklēšanas uzraudzību personīgi uzņēmās Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Pavisam īsā laikā tika noskaidroti uzbrukuma īstenotāji.
Par tieši slepkavības izpildītāju nosaukts bijušais iekšlietu spēku bataljona „Sever” kaujinieks Zaurs Dadajevs, kurš tika aizturēts un apcietināts.
Nopratināšanas laikā Dadajevs atzinās, ka slepkavību pastrādājis, paužot neapmierinātību ar Ņemcova izteikto atbalstu Francijas satīriskā izdevuma „Charlie Hebdo” karikatūrai par pravieti Muhamedu. Nedēļu vēlāk viņš savu atzīšanos atsauca, paziņojot, ka izmeklēšanas izolatorā viņš ir spīdzināts. Pagājušā gada augustā tiesa Dadajeva sūdzību noraidīja.
Kopumā lietā figurē vēl četras personas, kuras sniegušas Dadajevam palīdzību izsekošanā, atvešanā un aizvešanā līdz notikuma vietai.
Daudz neskaidrāka ir lieta ar iespējamo slepkavības pasūtītāju.
Visbiežāk izskan pulka „Severnij” bataljona komandiera Ruslana Geremejeva un viņa šofera Ruslana Muhutdinova vārdi; šoferis izsludināts starptautiskā meklēšanā. Žurnālisti gan norāda, ka Muhutdinova kā slepkavības pasūtītāja loma ir maz ticama. Turklāt iespēju, ka šīs personas jebkad varētu tikt tiesātas, samazina arī fakts, ka abus minētos vīrus kā lieliskus karavīrus un Krievijas patriotus raksturojis Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs.
Vēl dīvaināku šīs lietas izmeklēšanu padara fakts, ka Krievijas Izmeklēšanas komisijas vadītājs Aleksandrs Bastrikins paziņojis, ka Ņemcova lieta ir atklāta, lai arī apsūdzībās norādīts, ka slepkavību pasūtījis Muhutdinovs un „citas nenoskaidrotas personas”. Turklāt nekur arī neparādās tas, kādi tad tieši ir bijuši slepkavības motīvi, jo pagājušā gada vasarā tiesa atzina, ka tie nav politiski. Turklāt arī decembra beigās publiskotajās oficiālajās apsūdzībās netiek minēts „Charlie Hebdo" un reliģiskie motīvi.
Kadirovs noraida saistību ar Ņemcova nāvi
Visas šīs izmeklēšanas neskaidrības ir pamudinājušas Ņemcova advokātus un viņa ģimeni aktīvi strādāt pie tā, lai izmeklēšana tiktu veikta atkārtoti. Šī procesa virzīšanu ir uzņēmusies Ņemcova meita Žanna, kura drošības apsvērumu dēļ pagājušajā gadā pameta Krieviju.
Žanna Ņemcova uzskata, ka galvenais uzdevums būtu nopratināt visus aizdomās turamos, norādot uz to, ka šajā lietā saistība ar Čečenijas politisko vadību ir acīmredzama.
„Es vēlos, lai izmeklēšana būtu kvalitatīva un tiktu nopratinātas visas iespējamās iesaistītās personas un tās personas, kurām varētu būt kāda informācija. Pašlaik ir svarīgi nopratināt arī Kadirovu, jo bataljons „Sever”, kura kaujinieks, pēc izmeklētāju domām, ir tiešais nozieguma izpildītājs, ir tiešā Čečenijas republikas prezidenta pakļautībā,” saka Ņemcova. „Kā es saprotu, Čečenijā bez Ramzana Kadirova klusējošas piekrišanas vai vienkārši piekrišanas nekas nenotiek. Man liekas, šīs lietas ir jāizpēta un izmeklēšanai ir jānonāk pie kaut kādiem secinājumiem. Taču tas ir laika jautājums,” viņa vērtē.
Pagājušajā mēnesī Ņemcova šajā jautājumā uzrunāja arī Eiropas Padomes Parlamentāro Asambleju. Asamblejas deputāti ir savākuši nepieciešamos parakstus, lai ierosinātu īpaša ziņojuma sastādīšanu par Ņemcova slepkavību. Šo iniciatīvu ierosinājusi Eiropas liberāldemokrātu alianse, kuras sadarbības partnere ir arī Ņemcova savulaik vadītā partija PARNAS. Grupas viceprezidente Kerstina Lundgrēna paudusi pārliecību, ka īpašais ziņojums ļautu iegūt skaidrāku priekšstatu par slepkavības patiesajiem apstākļiem.
Savukārt Ņemcova norādījusi, ka galvenais mērķis ir panākt to, lai politiskās slepkavības vairs neturpinātos, uzsverot, ka Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja ir tikai viens veids, kā izdarīt spiedienu uz Krievijas vadību. „Šajos apstākļos var izdarīt ļoti maz, taču neko nedarīt ir vēl sliktāk. Ir ļoti maz starptautisku mehānismu, lai kaut ko izmainītu. Parlamentārās Asamblejas mehānismu es nenosauktu par starptautisku izmeklēšanas, bet gan par starptautiskas izmeklēšanas kontroles mehānismu,” saka Ņemcova. „Jebkurā gadījumā Krievijai kā asamblejas loceklei uz šo iniciatīvu būs jāreaģē. Oficiālajām amatpersonām būs jāatbild uz asamblejas prasībām, lai arī daži deputāti jau ir piedraudējuši to nedarīt. Lai cik ciniski tas neskanētu, liekas, ka viņi nav ieinteresēti Krievijas pilsoņa slepkavības atklāšanā. Otrkārt, šajā situācijā izmeklēšana būs spiesta visu laiku virzīties uz priekšu, jo to visu laiku veicinās gan sabiedrības uzmanība, gan starptautisks spiediens. Savas uzstāšanās laikā es arī uzsvēru, ka ir nepieciešams apturēt turpmākus noziegumus. Ja nekas netiks darīts, slepkavošana turpināsies,” sacīja nogalinātā politiķa meita.
Runājot par Kadirovu, viņš savu iespējamo saistību ar Borisa Ņemcova slepkavību vienmēr ir kategoriski noliedzis.
Šī gada sākumā viņš arī paziņoja, ka ārpussistēmas opozīcija būtu jāuzskata par valsts ienaidniekiem un nodevējiem, kuri sarežģīto ekonomisko situāciju cenšoties izmantot politiskās situācijas šūpošanai.
Kadirovs arī izteicies, ka opozīcija spēlē ārvalstu specdienestu izdomātu spēli, par ko viņi paši būtu jātiesā un jāapsūdz režīma graušanā.
Kā intervijā Latvijas Radio norāda bijušais televīzijas kanāla „Dožģ” galvenais redaktors Mihails Zigars, kurš izdevis grāmatu "Visi Kremļa vīri", faktiski Kadirova izteikumi atspoguļo pavisam citu cilvēku viedokli. „Ramzana Kadirova retorika mani neiepriecina tāpēc, ka tā nav gluži viņa paša retorika un ne viņa paša domas. Man liekas, ka tās ir tās domas, kuras pagājušā gada beigās izskanēja Kremlī, tikai nevis skaļi, bet gan aiz slēgtām durvīm. Tas, ka pirmais cilvēks, kuram šīs domas bija jāizsaka skaļi, izrādījās Kadirovs, var būt arī sagadīšanās. Taču tā ir tāda nepatīkama sagadīšanās un, manuprāt, tas ir kas vairāk, nekā nejauši izteikumi. Tā jau ir jauna tendence,” norādīja Zigars.
Opozicionāri Krievijā - drosmīgi, taču vientuļi
Pēc Ņemcova slepkavības, gan Krievijā, gan ārpus tās, aktualizējās diskusijas par to, kas ieņems viņa vietu un kas turpmāk vadīs Krievijas politisko opozīciju?
Taču Zigars savos izteikumos visai skarbi apgalvo, ka Ņemcovs, lai arī ārvalstīs ļoti atpazīts, patiesībā nemaz nav bijis Krievijas opozīcijas līderis.
„Boriss Ņemcovs bija apbrīnojams cilvēks un spēcīga personība ar apbrīnojamām dvēseliskām īpašībām. Taču runāsim atklāti – Boriss Ņemcovs nebija superpopulārs politiķis un viņš nebija Krievijas opozīcijas līderis. Viņa vēsturiskā loma bija ļoti svarīga, un viņa cilvēciskā loma bija ļoti svarīga. Taču politikā viņš nebija izšķiroša figūra. Tāpēc - kurš ieņēma viņa vietu? Neviens neieņēma,” norāda Zigars.
Viņš arī pauž pārliecību, ka Krievijā faktiski vispār nepastāv opozīcija. Tie politiskie spēki, kas formāli atrodas opozīcijā parlamentā, nekādi opozicionāri nav. Bet runāšana par kaut kādu ārpussistēmas opozīciju esot tikai mākslīgu birku piekarināšana:
„Ar opozīciju pašlaik ir ļoti grūti, jo tā nepastāv. Tā iemesla dēļ, ka tie cilvēki, kuri varētu nodarboties ar politiku, to nedara, jo gaida kaut kādus labākus laikus,” vērtē Zigars.
„Diemžēl, pašlaik ir tāds periods, kad nav iespējama politiska darbība bez sejas zaudēšanas. Vai nu tu pieslienies „Vienotajai Krievijai” vai kādai citai sistēmiskajai partijai un tu esi spiests stāstīt kaut kādas muļķības, kurām tu netici, vai arī tu zaudē seju, jo nespēj neko sasniegt. Tu tiec, labākajā gadījumā, marginalizēts. Sliktākajā gadījumā tu nonāc izmeklēšanas izolatorā - kā vairums reģionālo aktīvistu vai pat mēru,” saka žurnālists.
Zigara viedoklim piekrīt arī publicists un politologs Dmitrijs Oreškins, kurš norāda, ka nevar runāt par īstu opozīciju, jo visi opozicionāri faktiski ir padarīti par disidentiem, bet vara darbojas pēc padomju laika principiem, tādējādi vēl vairāk veicinot valsts lejupslīdi.
„Mums nav opozīcijas. Gandrīz nav, jo likumi to neaizsargā. Ja tu varai nepatīc, tevi noņems no distances, tev neļaus reģistrēties vēlēšanām. Tevi aizsūtīs startēt vēlēšanās uz turieni, kur tev ir minimāls atbalsts, jo viņi šīs vietas zina. Tā ir tāda hibrīda padomju Savienība un opozīcija ir hibrīda disidentūra. Viņi protestē un iziet ielās. Iziet un aiziet, iziet un aiziet,” saka Oreškins. „Bet vara turpina darboties kā iepriekš. Bet, ja tu gribi piedalīties vēlēšanās, esi tik laipns un ievēro tās neformālās, nerakstītās vienošanās ar Kremli vai arī labāk pat nemēģini neko darīt. Skatoties uz to visu, es saprotu, ka mana valsts, kas pirms 15 gadiem virzījās Eiropas virzienā, tagad virzās uz Centrālāziju uz kaut kādu čečenu, tadžiku vai uzbeku sultanātu,” pauž politologs.
Līdzīgu viedokli pauž arī cits krievu žurnālists Nikolajs Svanidze, kurš reālo opozicionāru skaitu mēra vien dažos desmitos cilvēku, vienlaicīgi uzsverot, ka šie cilvēki tomēr ir bezbailīgi un vienlaicīgi arī absolūti neaizsargāti.
„Šie cilvēki dara savu darbu.
Viņi iestājas pret milzīgu un spēcīgu valstisku monstru, riskējot ar ļoti daudz ko. Viņi ir bezbailīgi cilvēki, jo Krievijā opozicionārs vienmēr ir bezbailīgs.
Pretējā gadījumā viņš strādātu varas labā un būtu lojāls, taču viņš ir izvēlējies citu ceļu,” norāda Svanidze. „Taču par spīti savai bezbailībai šie cilvēki ir absolūti neaizsargāti un fiziski bezspēcīgi. Viņi ir tālu no varas svirām un viņiem nav nekādu iespēju izmantot kaut kādas militārās struktūras. Tāpēc visi šie draudi no tik apjomīga spēka centra, kāda ir Čečenijas vadība, no milzīga fiziska un militāra spēka, ir absolūti neadekvāti,” stāsts žurnālists.
Šādi Svanidze komentējis kārtējo Kadirova izgājienu, ievietojot internetā video, kurā snaipera tēmekļa centrā attēlots partijas PARNAS tagadējais līderis un bijušais premjerministrs Mihails Kasjanovs.
Kasjanovs draudus sev uztver nopietni
Pēc šī incidenta Kasjanovam uzbrukts jau vairākkārt, ja par nopietnu uzbrukumu var uzskatīt, piemēram, tortes sviešanu. Ar daudz nopietnāku uzbrukumu saskāries žurnālists un vēl viens no PARNAS līderiem Vladimirs Kara-Murza jaunākais, kura organismā konstatētas saindēšanas pazīmes.
Kā intervijā aģentūrai „Reuters” norādījis Kasjanovs, viņš pret sevi vērstos draudus uztver nopietni, taču valsti atstāt negatavojas, vienlaicīgi norādot, ka par spīti vājajām izredzēm galvenais mērķis ir veiksmīga partijas startēšana šī gada beigās gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.
„Es esmu gatavs izpildīt jebkuru misiju, ko no manis prasīs. Pašlaik partija un koalīcija ir izlēmuši, ka ir jāiet uz vēlēšanām un man ir jāvada saraksts.
Es esmu piekritis to darīt. Varbūt man ne visai patīk dzīvot šajos pastāvīgajos draudos, kad tieku uzskatīts par ienaidnieku numur viens – jā, tas nevienam nav noslēpums, ka tieši es tieku uzskatīts par ienaidnieku numur viens,” saka Kasjanovs. „Šeit nav jautājums par savu personīgo interešu apmierināšanu – es jau esmu bijis pašā augšgalā un zinu, ko tas nozīmē. Šeit ir runa par politiskā kursa mainīšanu un valsts glābšanu, un vara grib manu politisko darbību apturēt,” norāda bijušais Krievijas premjers.
Ņemcova slepkavības gadadienā 27. februārī Ņemcova atbalstītāji un līdzgaitnieki dosies piemiņas gājienā. Pēc ilgām diskusijām Maskavas varas iestādes ir saskaņojušas 50 000 cilvēku gājiena maršrutu, taču tajā nav iekļauts Moskvoreckas tilts. Tāpat varas iestādes nav atļāvušas izvietot uz tilta vismaz piemiņas plāksni Borisam Ņemcovam. Slepkavības vietā gan visu laiku tiek veidota simboliska piemiņas vieta, ko apsargā aktīvisti un kuru regulāri novāc pilsētas komunālie dienesti.
