Šie ir 11 gadus seni arhīva kadri, bet atmiņa par Annu Poļitkovsku daļā Krievijas ir tik dzīva, it kā viņas slepkavība, kas izraisīja rezonansi visā pasaulē, notikusi vakar.
“Kad tāds Kadirovs nemelo? To es neņemos spriest. Viņš protas laizīt lielā baltā cara roku, bet vienlaikus protas tajā pašā dienā, nemaz nekautrējoties, saviem ļaudīm čečenu valodā vietējā televīzijā par šo pašu balto caru teikt, ka ierādīs viņam vietu,” toreiz, 2006. gadā, sacīja Poļitkovska.
Viņas darba vieta vienā no laikraksta “Novaja Gazeta” redakcijas kabinetiem arvien tukša. Šajā improvizētajā muzejā sēd viņas dators. Tikmēr Poļitkovskas temati – terorisms, karš, korupcija un notikumi Čečenijā – rosina viņas kolēģu, lasītāju un nenoliedzami arī Krievijas varas uzmanību. Galvenā persona valstī gan tad, kad pazīstamās žurnālistes un rakstnieces ceļš aprāvās, gan tagad ir arvien tā pati – prezidents Vladimirs Putins.
“Es vēl arvien turpinu uzskatīt, ka ir visai nopietni draudi gan mūsu redakcijas, gan citu laikrakstu līdzstrādniekiem, kas turpina strādāt ar Čečenijas problēmu.
(..) Šie draudi ir nenoteikti. Ikviens trakais var saklausīties runās teikto, kaut ko secināt un uzsākt žurnālistu medības,” par pašreizējo situāciju saka laikraksta “Novaja Gazeta” galvenā redaktora vietnieks Sergejs Sokolovs.
Poļitkovsku nošāva 2006. gada oktobrī savas mājas liftā. Slepkavības pasūtītāji paliek nezināmi. Noziegumā sodīti tikai tā izpildītāj. Trīs gadus vēlāk nolaupīja un noslepkavoja Poļitkovskas ideju turpinātāju un vēl vienu laikraksta “Novaja Gazeta” žurnālisti Natāliju Estemirovu. Viņas slepkavība palikusi neatklāta.
“Mums ir savas versijas. Es neteiktu, ka tā ir tikai viena. Jebkurā gadījumā tās ir čečenu pēdas. Ņemot vērā izpildītājus, domājam, ka pasūtītājs ir saistīts ar Čečeniju.
Tāpat kā tas noticis ar Natāliju Estemirovu un Borisu Ņemcovu,” saka Sokolovs.
Jūlija vidū ASV cilvēktiesību aizstāvju organizācija “Human Rights Watch” nākusi klajā ar jaunā pētījuma rezultātiem par vārda brīvību. Secinājumi Krievijai nav glaimojoši.
Eksperti uzskata, ka vārda brīvība Putina vadītajā valstī nokritusi līdz zemākajam punktam kopš Padomju Savienības sabrukuma.
Taču, kā atgādina Aleksejs Simonovs, arī paši jēdzieni “vārda brīvība” un “atklātība” ir jauni pēcpadomju Krievijai.
Kopš 1991. gada Simonovs vada fondu “Atklātību”, ko mūsdienu Krievijā uzskata par “ārvalstu aģentu”. Vārds “atklātība” nonāca Krievijas iedzīvotāju vārdu krājumā tikai tā dēvētās pārkārtošanās jeb “perestroikas” laikā. Iegāja, bet tālāk netika, - saka Simonovs. “Vārda brīvība saistīta ar vienu nepatīkamu lietu – to, ka tai jābūt godīga vārda brīvībai. Bet ar godīgiem vārdiem pēcpadomju valstī klājas ļoti slikti. Jūs to zināt vienlīdz labi gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā, ka padomju vārda brīvība bija tāda – tas, ka to runā, nenozīmē, ka tu to arī domā,” norāda Simonovs.
Vārda brīvība bez cenzūras uzplauka pirmā prezidenta Borisa Jeļcina laikā. Taču vienlaikus maksimumu sasniedza bojāgājušo žurnālistu skaits.
