Latvijas Radio: Gan Maskavā, gan citos reģionos tikko notika pašvaldību vēlēšanas. Opozīcija tajās guva zināmus panākumus, tomēr savākt nepieciešamo deputātu skaitu, lai vēlāk būtu iespējams pārvarēt municipālo filtru un izvirzīt kandidātu Maskavas mēra amatam, tā arī nav izdevies. Ņemot vērā šos rezultātus, kas jums liek domāt, ka citās, nozīmīgākās vēlēšanās, jums veiksies labāk?
Vladimirs Milovs: Neviens vispār neticēja šajās vēlēšanās. Tie, kuri kandidēja, protams, lielījās, ka tūlīt viņi tā un tā. Tomēr kopumā ekspektāciju līmenis bija ārkārtīgi zems. Turpretī administratīvā resursa izmantošanas apjomi bija ļoti augsti. Ņemot to visu vērā, mēs esam ieguvuši pierādījumus, ka ir iespējams paveikt neiespējamo.
Ir iespējams izsisties caur administratīvo resursu radītajiem šķēršļiem, par spīti valdošajam pesimismam un neticībai.
Vismaz dažos gadījumos mums tas ir izdevies. Ir skaidrs, ka mums trūkst mēroga. Tomēr ir svarīgi šos gadījumus izmantot un attīstīt šo pieredzi. Tie, kuri uzvarēja, patiešām gāja un tikās ar iedzīvotājiem nevis vienkārši pļāpāja. Tā arī ir panākumu atslēga. Navaļnijs to projicē krietni lielākos mērogos visā valstī. Viņš, starp citu, bija diezgan skeptisks pret šo kampaņu. Tomēr ir izrādījies, ka te ir iespējams gūt visai daudz mācību, ko var izmantot visas valsts mērogā.
Mums šī pieredze ir būtiska, lai gan es jums piekrītu, ka ar mērogiem mums viss vēl nav tik labi.
Es ik pa laikam lasu, ka Navaļnija sabiedrotos, it sevišķi reģionos, bieži piekauj, aģitācijas brošūras tiek atņemtas un tiek pielietoti jau pieminētie administratīvie resursi. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?
Tas liecina, ka vara apzinās bīstamību, ko mēs radam.
Par ko viņi mūs sit? Par informācijas izplatīšanu. Tas nozīmē, ka tā viņiem ir nāves inde. Viņi baidās, ka cilvēki tajās izlasīs patiesību. Tā ir parasta reakcija, arī es pats esmu dalījis šīs avīzes. Cilvēki, kad palasa, tad saka: “Jā, viss ir tā arī, kā šeit rakstīts. Pastāstiet man ko vairāk par to jūsu Navaļniju.” Un tas ir nāvējoši! Varai tā ir nāves inde. Tādēļ, protams, ka viņi vēlas apturēt šīs informācijas izplatīšanu, cilvēkus iebiedēt, avīzes atņemt. Bet mēs jau arī esam viltīgi un turpināsim iesākto.
Patiesībā, reizēm liekas, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji nemaz nevēlas dzirdēt neko citu, izņemot to, ko stāsta Kremlis. Jo informācijas jau ir daudz. Tā ir pieejama internetā, tā ir pieejama neatkarīgos plašsaziņas līdzekļos. Jā, valstij piederošie televīzijas kanāli par to nerunā. Tomēr cilvēki tik un tā izvēlās ticēt tam, kam viņi grib ticēt, proti, tā dēvētajai Kremļa propagandai.
Ziniet, es ārkārtīgi lūgtu nemēģināt radīt tādu vispārinātu Krievijas iedzīvotāja tēlu. Nav tā, ka būtu 150 miljoni vienādi domājošu cilvēku. Nebūt ne. Ir dažādi sabiedrības slāņi. Tādu cilvēku, kuri nav apmierināti ar esošo varu, ir diezgan daudz. Mēs domājam, ka ir kādi 20-30% cilvēku, kuri patiešām nav apmierināti ar esošo varu. Tie ir cilvēki, ar kuriem uzreiz var strādāt.
Tomēr Putina laikā ir noticis tas, ko es dēvēju par politisko muskuļu atrofēšanos.
Viņš ir ilgi mēģinājis atradināt cilvēkus no dalības sabiedriski politiskajos procesos. Tas tāpat kā, ja jums būtu operācija un jūs pēc pāris nedēļu gulēšanas slimnīcā uzreiz mēģināju piecelties un nostāties kājās. Jūs uzreiz nogāzīsieties zemē. Un te ir tas pats. Cilvēkiem ir ļoti grūti noticēt, ka viņi kaut ko var mainīt, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs. Tādēļ šī neapmierinātība neizpaužas rīcībā. Un mūsu pienākums ir pārliecināt, ka tomēr ir jārīkojas. Tas ir pirmais iedzīvotāju slānis.
Otrais slānis ir tie cilvēki, kuri nav gluži neapmierināti, bet jūt, ka kaut kas nav kārtībā un pārāk daudz perspektīvu viņiem nav. Starp citu, starp tiem, kuri saka, ka viņi atbalsta Putina darbību, tādu ir vairākums. Pārsvarā viņi nevis pauž ārkārtīgu laimi un prieku par Putina darbību, bet gan saka, ka viņš nav tik slikts, ka viņš vismaz ir pazīstams. Tāpat viņi saka, ka baidās no alternatīvas un būtiskām pārmaiņām. Bet tās pašas aptaujas parāda, ka pret visiem pašreizējās varas sociāli ekonomiskās politikas aspektiem attieksme ir negatīva.
Pret gubernatoriem, pilsētu mēriem, partiju “Vienotā Krievija”, pret premjeru attieksme drīzāk ir negatīva, nevis pozitīva. Un te mums ir plašs darbības lauks cilvēku pārliecināšanai.
Cilvēki ne par ko neinteresējas, jo viņi no tā tika mērķtiecīgi atradināti. Un tagad starp viņiem un sabiedriski politisko dzīvi stāv siena.
Viņi saka: “Labāk nevajag, no mums nekas tāpat nav atkarīgs, vēl tikai cietīsi no tā.” Un izkustināt to visu ir liels darbs. Bet tas ir iespējams, un tam jau ir vairāki piemēri.
Pēdējais, ko gribu jums vaicāt, ir par to, kā jūs jūtaties, kad jūs dēvē par Rietumu aģentu?
Es ļoti mierīgi pret to izturos, jo es patiešām atbalstu labu attiecību veidošanu ar Rietumiem. Es zinu, kādus labumus Krievijai tas var nest un kādus trūkumus rada konfrontācija ar tiem. Es diezgan daudz tiekos ar ierindas vēlētājiem, Krievijas iedzīvotājiem, un jautājums par to, ka es esmu Rietumu aģents, šajās sarunās parādās visai regulāri.
Un, kad man to saka, es atbildu, ka pasaulē ir trīs galvenie ģeopolitiskās ietekmes centri – Ķīna, islāma pasaule un tā dēvētie Rietumi. Izvēlēties! Un tad cilvēki sāk krekšķēt, kasīt galvu, bet beigās izsvītro abas pārējās izvēles. Pat starp tiem, kuri kaismīgi atbalsta Putinu, nevienam nepatīk nedz Ķīna, nedz islāma pasaule. Savukārt Rietumus, kaut arī šobrīd pret tiem tiek vērsta plaša propaganda, iekšēji cilvēki uztver kā stratēģisko sabiedroto. Protams, ka vēl tiks mēģināts šo kārti izspēlēt. Bet tagad tas jau vairs tā nestrādā, kā savulaik.
