Kad mēs dzirdam diskusijas par bezlidojumu zonu virs Ukrainas vai par kaujas lidmašīnu piegādi Ukrainai, rietumvalstu līderi patur prātā draudus, ko Putins izteica saistībā ar kodolieročiem?
Cilvēki noteikti aptver, ka ir jābūt piesardzīgiem, jo Krievija lika skaidri saprast, to pasakot prezidentam Putinam, ka mēģinājumi iejaukties konfliktā novestu līdz sekām, kādas vēsturē nav redzētas, kas vairāk vai mazāk bija tieša norāde uz iespējamu kodolkonfrontāciju.
Man nav īsti skaidrs, kāpēc viņam vajadzēja to paziņot, jo visi tāpat to zināja. Ja jūs paskatītos, ko, piemēram, ASV prezidents Džo Baidens teica pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, viņš ļoti skaidri izteicās, ka ASV un NATO tieši neiesaistīsies. Un šī ir realitāte, jo Krievija ir kodolieroču valsts un tai ir diezgan liels kodolieroču arsenāls.
Tādā ziņā cilvēki ir piesardzīgi, nodrošinot Ukrainai palīdzību, un noteikti viņi ir piesardzīgi par tiešu iesaistīšanos, ko nozīmētu no lidojumiem brīva zona. Sekas var būt diezgan neparedzamas, jo mēs īsti nezinām, kā Krievija atbildētu.
Ko praksē nozīmē Putina pavēle par īpašo kaujas dežūras režīmu kodolspēkos?
Ir grūti pateikt precīzi. Ir vairākas lietas, kas var tikt veiktas. Šim terminam nav skaidras definīcijas. Bet mēs varam minēt, ka ir vairāki soļi, gatavības līmeņi.
Viena lieta, kas jāpatur prātā, ka ikdienā liela daļa Krievijas stratēģisko kodolspēku ir nepārtrauktā gatavībā.
Piemēram, starpkontinentālās ballistiskās raķetes ir ar piestiprinātām kodolgalvām un tās ir gatavas lidot minūšu laikā vai pat mazāk.
Palielinot trauksmes līmeni, ir soļi, ko var spert. Piemēram, mobilās starpkontinentālās raķetes atstātu bāzes un dotos slēpties mežos vai zemūdenes no ostām dotos slēpties jūrā. Augstāka trauksme būtu tad, ja lidmašīnām tiktu piestiprinātas raķetes.
Svarīgākais ir tas, ka nekas tāds nav noticis. Tie būtu ļoti uzskatāmi soļi, un īpaši ASV būtu to redzējušas satelītos. Tas nav noticis, un tā ir laba zīme.
Tas pats attiecas arī uz ne-stratēģiskiem (taktiskajiem) kodolieročiem, ko var nogādāt līdz mērķim ar tuvāka rādiusa raķetēm: “Iskanderiem” vai spārnotajām raķetēm. Ikdienā šie kodolieroči neatrodas tuvu piegādes sistēmām.
“Iskanderi” neklīst apkārt ar piestiprinātām kodolgalvām. Tās visas ir noliktavās. To pārvietošana arī būtu redzama, un mēs to neesam redzējuši.
Kas varētu būt izdarīts? Krievijai ir veidi, kā padarīt savu vadības sistēmu mazāk ievainojamu, spert soļus, kas to aizsargātu no uzbrukuma. Ir jāsaprot, ka šāda darbība nebūtu gatavošanās uzbrukumam. Tas ir gandrīz kā aizsardzības gājiens, lielākoties neredzams no ārpuses.
Bet Putina politiskais vēstījums, kas bija svarīgs un kas bija centrālais elements, bija: “Jūs nemaz nedomājiet par uzbrukšanu mums.”
Bet pastāv arī iespēja, ka nekas no iepriekš minētā netika īstenots. Iespējams, viņi tikai palielināja cilvēku skaitu un lika būt modriem.
Jūs vienā no saviem “Twitter” ierakstiem atsaucaties uz rakstu, kura autors, kā noprotu, ir kodolieroču speciālists Igors Sutjagins, un tajā ir teikts, ka kodolieroči gan padomju gados, gan pašlaik Krievijā pamatā ir paredzēti pretuzbrukumam, ja Krievijai kāds uzbruktu. Tajā pašā laikā netiek izslēgts, ka pirmo triecienu var veikt Krievija. Vai šis pieņēmums ir aktuāls joprojām? Vai arī mēs patiesībā nezinām?
Jā, es ticu, ka tā tas ir arī šodien. Stratēģiskie kodolieroči darbojas un ir veidoti tā, lai ļautu izdarīt atriebības uzbrukumu gandrīz jebkādos apstākļos. Tā ir galvenā misija. Ja jūs paskatāties uz to, ko stratēģiskie kodolspēki var un nevar izdarīt, – tiem īsti nav pirmā trieciena kapacitātes. Tie nevar iznīcināt nopietnu daļu, piemēram, ASV kodolspēku pirmajā triecienā. Tā nav dzīvotspējīga stratēģija.
Bet tas nenozīmē, ka pirmais trieciens nav iespējams. Sistēmu radījuši cilvēki, un vienmēr var atrast iespēju piespiest pogu. Bet ir svarīgi paturēt prātā, ka Krievijas militārā doktrīna skaidri nosaka, ka lietot kodolieročus kā pirmajiem būtu iespējams tikai tad, ja Krievijai tiktu veikts konvencionāls uzbrukums un kad valsts izdzīvošana būtu apdraudēta.
Tomēr atkal – šie ir jēdzieni, ko ir radījuši cilvēki, un cilvēki var tos interpretēt dažādi. Varam iedomāties, ka Kremlis kādā brīdī noteiktas darbības interpretē kā valsts apdraudējumu. Un mēs varētu diskutēt, vai tam ir kāds pamats, bet ne jau mēs pieņemsim lēmumu.
Kas ir uztraucoši, ka situācija var eskalēties. Var sākties rīcības un reakciju ķēde, var būt negadījumi, var būt nepareizas interpretācijas. Un var rasties situācija, ka puses – ASV, NATO un Krievija – uzskatīs, ka nav citas izvēles, kā tikai eskalēt tālāk. Potenciāli tas var kļūt bīstami.
Kas ir lēmuma pieņēmēji, lai veiktu kodoluzbrukumu? Putins, konsultējoties ar Šoigu un Gerasimovu?
Mēs nezinām pārāk daudz diemžēl. Sistēmas protokols bija veidots tā, lai aizsargātu no viltus trauksmēm vai sasteigtiem vienas personas lēmumiem situācijās, kad valstij tiek uzbrukts. Cik mēs zinām, šie drošības pasākumi ietver vairāk nekā vienu ciklā iesaistīto personu. Nezinām, vai kādam ir veto, bet viņi ir iesaistīti.
Ja mēs apsveram plānu par Krievijas iepriekš gatavotu uzbrukumu, tad mans minējums ir, ka tehniski drošības pasākumus var apiet, bet tajā pašā laikā tas process paredz diezgan daudzu cilvēku iesaisti, ieskaitot aizsardzības ministru, ģenerālštāba priekšnieku un tos, kas plāno uzbrukumu.
Nav tā, ka ir poga, kuru viens piespiestu, un raķete paceltos.
Ir jādod pavēles, ir jāpiegādā ieroči palaišanas iekārtām utt. Nekas tāds, ko virspavēlnieks nevarētu apiet, bet viņš to nevarētu izdarīt pilnīgi viens pats.
Raugoties uz karu Ukrainā, vai lielāks drauds ir taktisko vai stratēģisko kodolieroču pielietošana?
Es teiktu, ka Putina pavēle attiecās tikai uz stratēģiskajiem spēkiem, lai tos pastiprinātu, padarītu mazāk ievainojamus vai gatavākus pretuzbrukumam, ja būtu uzbrukums. Esmu diezgan pārliecināts, ka šī pavēle nenozīmēja taktisko kodolieroču gatavības paaugstināšanu. Man ir zināma pārliecība par to.
Bet tajā pašā laikā svarīgi uzsvērt, ka jebkura kodolieroču izmantošana būtu stratēģiska tādā ziņā, ka tā pilnībā izmainītu situāciju. Tā pārtrauktu tabu, kas eksistējis kopš 1945. gada. Ziņai ir jābūt skaidrai un vienkāršai: nedrīkst pat domāt par kodolieroču iesaisti šajā karā!
Kādas būtu sekas taktiska kodolieroča triecienam? Protams, tiem ir dažādi veidi, bet varbūt jūs varat paraksturot detalizētāk?
Es negribētu iet detaļās par to, cik kaujasgalviņas ir vajadzīgas, lai izdarītu to vai šo, jo es teicu, ka tas ir bīstams ceļš. To darot, jūs normalizētu kodolieroču izmantošanu, kas būtu pilnīgi pretējs tam, kas būtu jādara.
Ja jūs palūkojaties uz specifikācijām, tad jūs saprotat, ka šie ieroči nav īpaši labi militāriem mērķiem, bet tie labi spēj nogalināt cilvēkus. Tā tie iegūst savu spēku, politisko spēku. Bīstamība ir, ja konflikts eskalējas līdz pilna mēroga kodoltriecienu apmaiņai starp ASV un Krieviju. Tad mēs runātu par desmitiem miljoniem mirušo stundu laikā.
Kā es saprotu, ir liels disbalanss kodolgalviņu skaita ziņā starp to, kas atrodas Krievijas noliktavās un kas tiek glabāts NATO vajadzībām Eiropā. Kā un vai vispār šī nevienlīdzība jārisina?
Atkarīgs no tā, kā skaita. Ir taisnība, ka tiek uzskatīts, ka ASV ir izvietotas vairāk nekā 100 kodolbumbas dažādās vietās Eiropā. Krievijai šādi taktiskie kodolieroči ir aptuveni 2000. Bet Krievija nemitīgi apgalvo, un ir pamats tam ticēt, ka visi šie ieroči ir noliktavās.
Skaits nav tik noteicošs, svarīgi, kur šie ieroči atrodas.
Pie šī mēs ANO Atbruņošanās pētniecības institūtā strādājam. Tas, ko mēs gribētu panākt, lai šie ieroči atrodas vēl tālāk no piegādāšanas sistēmām. Piemēram, jūs esat tuvu Kaļiņingradai, un mēs zinām, ka tur ir noliktava, kur var uzglabāt kodolieročus tām sistēmām, kas tur atrodas, ieskaitot lidmašīnas un “Iskander” raķetes. Ja mēs varētu panākt, ka Kaļiņingradā kodolieročus neuzglabā, tad būtu pārliecība, ka šie ieroči nevar tikt ātri uzstādīti.
Šonedēļ ASV stratēģisko kodolieroču komandieris, uzstājoties Kongresā, minēja, ka Krievijas un Ķīnas bruņošanās ar kodolieročiem prasa modernizēt ASV kodolieroču arsenālu. Ko jūs par to domājat?
Es saprotu pamudinājumu un retoriku, bet realitāte ir tāda, ka skaitļiem nav tik lielas nozīmes.
Es ar pārliecību varu teikt, ka vairāk kodolieroču nepadara jūs drošākus.
Viens piemērs, ko es parasti lietoju, ir tāds, ka Padomju Savienībai bija tik daudz kodolieroču, cik tā vēlējās. Vai tie palīdzēja Padomju Savienībai būt drošākai? Nē. Valsts sabruka, režīms sabruka.
Un, ja jūs paskatāties uz Krieviju, tad tai ir visi šie ieroči. Vai Krievija jūtas droši? Ja jūs ar drošību saprotat cilvēku labklājību, tad atbilde ir – nebūt ne.
