LTV: Jūs jau izteicāties, ka Turcijai ir visas tiesības aizsargāt savu teritoriju, tomēr aicinājāt uz mieru. Vai Jūs un NATO vadība piekrītat tai izvēlei, ko veica Turcija, notriecot lidmašīnu?
Filips Brīdlovs: Domāju - NATO ģenerālsekretārs ir izteicies ļoti skaidri, ka mēs respektējam visu NATO dalībvalstu suverēnās gaisa telpas, ieskaitot Turciju. Mums ir strikta Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misija, kā zināt. Tas ir NATO pienesums šīs gaisa telpas suverenitātei, tādēļ mēs arī vienoti stāvam ar Turciju attiecībā uz gaisa telpas aizsardzību.
Vai tas nozīmē, ka to atbalstāt? Un kā ar iespējamo reakciju, kas sekos? Tādai taču jāseko, jo otra puse nevar ignorēt šādu pagriezienu.
Tas, kas mums visiem šobrīd jādara, ir meklēt diplomātiskus risinājumus. Mēs vēlamies nomierināt sakaitēto situāciju. Neviens, nekādā veidā to nevēlas eskalēt. Tas ir tas, uz ko šobrīd strādājam.
Kopš agresijas Ukrainā skanēja izteikumi, tostarp no NATO vadības, ka nejaušs incidents var kļūt par dzirksteli, kas izraisa karu. Nupat šāds incidents ir noticis. Vai tas nozīmē, ka karš kļūst reāls?
Līdz nonācām tur, kur esam tagad, bijušas vairākas situācijas, kurās Turcija vairākkārt demonstrējusi lielu savaldību. Un domāju, ka tas ir tas, pie kā tagad jāstrādā, domājot par nākotni. Kā atrast tādu piegājienu, kas nomierinātu pašreizējo stāvokli un neļautu tam eskalēties tādējādi, lai būtu iemesls satraukumam. Un diplomātisks risinājums būtu labs sākums.
Tātad, būdams militārpersona, jūs tomēr sakāt – nē militāriem risinājumiem. Vismaz ne vairāk par to, kas jau bijis?
Tas, kas mums nav vajadzīgs, ir situācijas eskalācija. Tādēļ tas ir laiks izvērtēšanai ar vēsu prātu un komunikācijai starp abām pusēm.
Mēs sagaidām, ka Turcija un Krievija uzņemsies vadošās lomas šajās sarunās, un mēs tajā atbalstīsim savu sabiedroto.
Iespējams, tas ir mūsu vēsturiskās pieredzes dēļ, kas rada ievainojamības sajūtu, tomēr pēdējo 24 stundu laikā no daudziem cilvēkiem esmu dzirdējis bažas, ka karš ir gluži iespējams. Vai uzskatāt, ka vispār ir iespējams šāds plašs militārs konflikts? Trešais pasaules karš – tas gan izklausās ļoti skaļi.
Te ir vērts atskatīties uz to, ko NATO paveicis pēdējo pāris gadu laikā. Un labs atskaites punkts būtu Velsas samits. Un kas tad ir darīts, lai novērstu konflikta iespējamību? Velsā, esot par NATO militāro vadītāju, mani lūdza izstrādāt pasākumu kopumu gaisā, uz zemes un ūdenī, lai sniegtu mūsu sabiedrotajiem pārliecību par drošību un lai atturētu no uzbrukuma tos, kuriem svešas mūsu vērtības. Domāju, to mēs esam paveikuši. Patiesībā tas ir tas, ko es daru šajā braucienā – apmeklēju ASV karavīrus, kuri ir daļa no NATO pasākumu kopuma, lai sniegtu pārliecību jūsu varenajai valstij, ka NATO ir šeit un NATO respektē mūsu apņemšanos pret visām dalībvalstīm, kas ietver arī Baltijas valstis. Šķiet, es atbildētu uz jūsu jautājumu, sakot, ka esam izvērtuši efektīvus pasākumus. Un tā dēļ, ko ASV paveica šeit, tagad arī citas valstis tajā iesaistās.
Tā, protams, ir atbilde mūsu bažām, taču šobrīd konfrontācija ir Turcijas-Sīrijas pierobežā. Vai vispār ir iespējama plaša konfrontācija starp NATO un Krieviju?
Mums ir jāstrādā, lai Turcijā tas nenotiku; tas ir ceļš, ko ejam. Mēs izrādam lielu atbalstu mūsu sabiedrotajam – Turcijai. Tur jau šobrīd izvietoti karavīri un lidmašīnas no vairākām valstīm. Mūsu spāņu brāļi un māsas, ASV spēki un citi izrāda savu solidaritāti ne tikai Turcijai, bet arī visai koalīcijai pret "Daīš". Un šie spēki ļaus nomierināt situāciju. Un, kā es teicu pirmīt, lai izvairītos no jebkāda lielāka konflikta draudiem, mums jāliek lietā dialogs un diplomātija.
Kur NATO prioritāšu sarakstā atrodas "Islāma valsts" ("Daīš")? Diezin vai šo cīņu var uzvarēt ar policijas un speciālo dienestu spēkiem.
Visas 28 NATO valstis ir iesaistītas koalīcijā pret "Daīš". Es teiktu, ka tam ir visai augsta vieta starp bažām, kas vieno mūsu nācijas.
Esat izvirzīts augstākajam militārajam apbalvojumam – Viestura ordeņa Lielkrusta komandieris. Kā jums šķiet, kurās aizsardzības un aizsardzības politikas jomās Baltijas valstīs jums ir bijis nozīmīgākais iespaids?
Vispirmām kārtām, man jāsaka, ka saņemu šo apbalvojumu rīt un tas ir ļoti augsts pagodinājums, kas man ticis izrādīts. Taču šis apbalvojums, ko man piešķir, patiesībā attiecas uz daudz vairāk ļaudīm, nekā es viens. No paša Ukrainas krīzes sākuma NATO vadība bija nodevusies tam, kā visu paveikt iespējami labāk – kā vislabāk sniegt drošības pārliecību un kā īstenot atturēšanu triju dižo Baltijas nāciju labad. Protams, arī citās valstis. Sākot no Polijas un līdz pat Rumānijai. Tā bija izcila komanda no 28 valstu virsniekiem, kas risināja jautājumus, par kuriem dzirdējāt Velsas samitā.
Mūsu darbs nav galā. Daudz vairāk vēl ir paveicams. Es bieži runāju par to, ka mūsu priekšā nav ceļš līdz Varšavas samitam, bet gan cauri Varšavai. NATO būs jāturpina mainīties un pielāgoties. Un ir lietas, kuras vēl varam pilnveidot, lai mūsu spēki būtu gatavi un reaģētspējīgi; ne tikai, lai radītu drošības sajūtu, bet arī atturētu.
