Viņš arī norādīja, ka jaunā situācija ir būtiski mainījusi pašu NATO, liekot tai kļūt vēl stiprākai.

Ina Strazdiņa: Šobrīd visa pasaule piedzīvo ļoti sarežģītus drošības laikus. Krievija vienmēr ir bijis liels NATO izaicinājums. Cik sarežģīti tas ir šobrīd?

Džeimss Apaturajs: Protams, tas paņem ļoti daudz laika NATO mītnē. Bet mums ir iespējas tam pielāgoties. Un mēs pielāgojamies, gan stiprinot kolektīvo aizsardzību, gan  piešķirot bezprecedenta atbalstu Ukrainai un citām valstīm, kas ir apdraudētas.

Mēs zinām, kā to darīt, jo NATO daudzējādā ziņā ir tam radīta. Bet es varu arī teikt, ka šis viss aliansi ļoti fundamentāli maina, jo katru dienu NATO pieņem lēmumus, kādi pirms gada būtu šķituši neiespējami. NATO mainās ļoti strauji, bet zinot, kā to darīt.

Šo jautājumu joprojām uzdod daudzi – redzot, kas notiek Ukrainā, vai NATO šajā karā būtu jāiesaistās, lai to izbeigtu?

Es domāju, ka ir diezgan skaidrs, ka tas, ko alianse negrib un tam nav arī atbalsta, – lai NATO tieši iesaistītos kaujas situācijās ar Krieviju. Arī Krievija to negrib, jo eskalācijas risks tādā gadījumā ir milzīgs. Un vēl lielāks, protams, ir kodoldraudu gadījumā, par ko ik pa laikam izsakās [Krievijas] prezidents Putins un cilvēki viņam apkārt.

Mēs netaisām paniku, kad to dzirdam, bet ieklausāmies un ņemam to nopietni. Mēs gribam izvairīties no eskalācijas.

Tātad – ko mēs darām: mēs vispirms pārliecināmies, ka katrs NATO zemes centimetrs būs pilnībā aizsargāts, un tas ir vēstījums, ko Kremlī saprot absolūti skaidri. Otrkārt, kā jau teicu, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka Ukraina var sevi efektīvi aizstāvēt. NATO nedaudz piegādā Ukrainai aizsardzības atbalstu, bet dalībvalstis Ukrainas atbalsta grupas formātā, kurā nav tikai NATO dalībvalstis, organizē ļoti pamatīgu atbalstu Ukrainai ieroču veidā, arī trenējot ukraiņu bruņotos spēkus, lai viņi varētu izmantot šo jauno tehniku, un mēs darām visu, lai izolētu Krieviju politiski.

Un jūs nupat redzējāt balsojumu ANO, kur Krievija Ģenerālajā asamblejā tika vienkārši ekstremāli izolēta. Tātad ekonomiskais atbalsts, Krievijas politiskā izolācija, praktiskais atbalsts Ukrainai un spēcīga kolektīvā aizsardzība – tas ir ceļš, ko ejam.

Bet pat tad, ja piegādājam ieročus un trenējam ukraiņu karavīrus, vai mēs jau neesam faktiski karā ar Krieviju?

Jā, tā ir kara situācija, un to ir uzspiedusi Krievija ar savu nelikumīgo aneksiju un agresiju pret Ukrainu. Karš ir atnācis, bet mēs to nesākām. Kā NATO mēs darām visu, lai tajā tieši neiesaistītos, taču tas nenozīmē, ka mēs pametam ukraiņus nelaimē. Viņi ir karā, un viņiem ir vajadzīgs atbalsts. Un tās nav tikai NATO valstis, kas viņus atbalsta. Ir vairāk nekā 40 valstis, kas atbalsta Ukrainu, jo mēs visi saprotam, kas sekotu, ja Krievijai veiktos: vispirms, kas notiktu ar Ukrainas cilvēkiem, palūkojieties, kas bija Bučā un citur. Tas ļoti skaidri pasaka, kas notiek, ja krievi ieņem teritorijas – viņi pastrādā kara noziegumus. Un, ja Krievijai veiksies, visa Eiropa kļūs nestabila, un kodoldraudi visā pasaulē būs vēl lielāki. Tas nedrīkst notikt, tāpēc mums ir jāiesaistās.

Kā NATO tika uztverts Ukrainas pieteikums dalībai aliansei?

[Ukrainas] prezidents Zelenskis diezgan skaidri izteicās, ka Ukraina vēlreiz apstiprina apņemšanos iestāties NATO. Un Ukrainas varasiestādes to darīja, lai vēlreiz to skaidri apliecinātu, ka tā ir viņu cilvēciska izvēle – būt daļai no Rietumiem, mūsu vērtībām, ka viņi grib būt daļa no mūsu institūcijām un ka neatteiksies no savas politiskās neatkarības Krievijas agresijas dēļ. Mēs to uztveram ļoti nopietni. Un mēs arī ļoti nopietni uztveram mūsu NATO hartu, kas saka, ka katrai demokrātiskai valstij ir tiesības pieteikties. Un mēs arī ļoti nopietni uztveram 2008. gada vienošanos Bukarestē, ka Ukraina kādā brīdī kļūs par NATO dalībvalsti. Politiskie pamati te ir skaidri, taču tagad dalībvalstis uzskata, ka mums ir jāpalīdz Ukrainai sevi aizstāvēt. Tā ir prioritāte, tāpēc visas pūles tiek koncentrētas uz to, lai Ukrainai būtu politiskais, ekonomiskais un militārais atbalsts. Dalības jautājums noteikti būs un ierastajā procesā, bet ne tagad.

Kādas ir izjūtas NATO, – cik ilgi šis karš ilgs? Vai optimistiski, ka tas drīz beigsies?

Es nedomāju, ka kāds ir optimistisks ne par karu kā tādu, ne par to, kad tas beigsies. Teikšu atklāti, kā jūs zināt, daudzi cilvēki tad, kad Krievija iebruka Ukrainā, sacīja, ka šis karš beigsies ātri. Un visi kļūdījās, tāpēc es atturos izteikt kādas prognozes par to, kad tas beigsies, taču tas, kas ir skaidrs, – tas nevar beigties ar Krievijas uzvaru. Tas būtu briesmīgi gan Ukrainai, tas būtu visaugstākajā mērā destabilizējoši Eiropas drošībai un vēl tālāk. Tāpēc ir izšķiroši, ka ukraiņi var aizstāvēt savu teritoriālo integritāti, suverenitāti, savus cilvēkus. Un mēs viņiem tajā palīdzēsim, taču to, cik ilgi tas viss būs, es tiešām nezinu.

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma. Oktobra vidū Ukrainas spēkiem izdevies pietuvoties Hersonas pilsētai, ko nolēmušas pamest okupantu varasiestādes.

10. oktobrī Krievija ar raķetēm īstenoja masīvus uzbrukumus Ukrainas pilsētām, apšaudot civilās infrastruktūras objektus un pilsētu dzīvojamos rajonus. Centieni iznīcināt Ukrainas energoapgādes infrastruktūru turpinājušies arī pēc tam.