Toms Pastors: Ģenerālsekretāra vietnieces kundze, pēdējā laikā esam dzirdējuši ziņojumus, ka tiek gatavota augsta līmeņa sanāksme starp NATO un Krievijas militārajiem komandieriem – vai tas liecina par zināmu līdzšinējās nostājas mīkstināšanu un vai tiem, kuri vēlas redzēt stingrāku nostāju pret Krieviju, vajadzētu uztraukties?
Roza Gotemellere: Es nepievērstu pārāk daudz uzmanības diskusijām, kuras mēs pašlaik veicam ar krieviem, jo mēs vadāmies pēc politikas, par kuru notika vienprātīga vienošanās NATO iekšienē Varšavas samita laikā. Tā paredz, ka mums jāteicas uz spēcīgām aizsardzības un atturēšanas spējām, ko mēs darām arī šeit, Latvijā, ar NATO kaujas grupas klātbūtni. Kā es par to šodien pārliecinājos savām acīm – tas ir ļoti iespaidīgi.
Taču šai aizsardzības un atturēšanas spēju spēcināšanai jābūt kombinētai ar dialogu.
Jā, mēs ar krieviem runājam, un nevienam nevajadzētu būt par to pārsteigtam. To mēs arī turpināsim darīt, jo tā bijusi ilgstoša NATO politika kopš 1960. gadiem – spēcīga atturēšana un aizsardzība no vienas puses, bet saspīlējuma samazināšana un dialogs no otras.
Sarežģītās Krievijas un NATO attiecības nav nekas jauns, tikmēr arvien lielāka plaisa, iespējams, veidojas alianses iekšienē starp NATO lielākajiem un otriem lielākajiem bruņotajiem spēkiem pēc karavīru skaita – ASV un Turciju. Tā ir uzsākusi plašas militāru operāciju Sīrijā, lai apkarotu amerikāņu atbalstītos kurdu kaujiniekus un atdotu viņu pašlaik kontrolētās zemes saviem Sīrijas arābu sabiedrotajiem. ASV kurdus sauc par efektīvākajiem “Daīš” apkarotājiem, bet Turcija saista ar separātisma un terorisma draudiem savai valstij.
Pašlaik daudzi skatieni ir pavērsti Sīrijas virzienā, kur redzam jaunas Turcijas bruņoto spēku operācijas, kas dažbrīd ir pretrunā ar ASV militārajām interesēm reģionā. Kā raugāties uz šo situāciju un ko tas liecina par NATO vienotību?
Man bija iespēja apmeklēt Turciju pašai, es apmeklēju Ankaru un Stambulu pirms ierašanās šeit. Man bija ļoti dziļas sarunas ar Turcijas līderiem. Es gribu uzsvērt to pašu vēstījumu šeit, kuru nodevu viņiem – Turcijai, protams, ir leģitīmas bažas un izaicinājumi aizsardzības jomā.
No visiem NATO sabiedrotajiem viņi ir cietuši no terorisma visvairāk, lai gan daudzi sabiedrotie, tostarp arī mana valsts 11. septembrī, cieta no teroraktiem. Tā kā Turcijas bažas par drošību ir saprotamas. Taču vienlaikus es gribu īpaši uzsvērt to, ka mēs esam alianse, kas iestājas par likuma varu, un tas nozīmē, ka mēs iestājamies par civiliedzīvotāju aizsardzību, proporcionālu un adekvātu reakciju un fokusēšanos uz aizsardzību, nevis uzbrukumiem. Tie ir vēstījumi, kurus es arī uzsvēru Turcijas kolēģiem.
Es saprotu, ka šis vēstījums neatšķiras no tā, kas nāk arī no Vašingtonas. Kā NATO ģenerālsekretāra vietniece es ļoti ceru, ka ASV un Turcija turpinās sarunas visos līmeņos, tostarp augstākajos.
Mūsu reģionā ir daudzas valstis, kas vēlētos redzēt paplašinātas militārās sankcijas pret Krieviju, taču tajā pašā laikā tā pati Turcija, piemēram, ir lēmusi iepirkt krievu pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā raugāties uz šo situāciju – vai to drīkstētu pieļaut?
No NATO perspektīvas un kā NATO ģenerālsekretāra vietniece es gribu uzsvērt, ka alianses dalībvalstīm ir tiesības pašām pieņemt lēmumus par aizsardzības tehnoloģiju iegādi.
Taču tas, ko mēs izceļam visiem sabiedrotajiem, ir tas, ka viņu pašu aizsardzība iegūs visvairāk, ja iepirktais ekipējums ir operacionāli savietojams ar pārējo aliansi. Sākot no pretgaisa aizsardzības sistēmām līdz rācijām.
Es zinu, ka piemēram, šeit NATO kaujas grupām bija jānodrošina, lai ar dažādajām rācijām vispār varētu varētu sarunāties. Tāpēc mēs īpaši izceļam operacionālo savietojamību visos līmeņos ar maksimālu pienesumu aizsargāšanās spējām, jo mēs esam uz kolektīvo aizsardzību balstīta alianse. Kā mēs sakām – viens par visiem un visi par vienu.
