Ar NATO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Kaukāza un Centrālāzijas valstīs Džeimsu Apaturaju NATO mītnē Briselē tikās Ina Strazdiņa.
Visa demokrātiskā un attīstītā pasaule vēlētos redzēt beidzamies konfliktus, kuros ir iesaistīta Krievija, to vidū Ukrainā, Gruzijā un citur. Vai redzot to, kas notika Azovas jūrā, Krievijas šaušanu uz ukraiņu kuģiem, Jums nerodas bezcerības izjūta, ka šis būs bezgalīgs un nebeidzams stāsts ar Krievijas rosinātiem iesaldētiem un arī aktīviem konfliktiem?
Džeimss Apaturajs: Lielākajā daļā pasaules ir vilšanās sajūta par Krievijas šķietami nebeidzamajām agresīvajam aktivitātēm citās valstīs. Pēc Aukstā kara Gruzija bija pirmais lielais piemērs, arī Moldova, tagad Ukraina. Ir arī daudz citu piemēru, kas ir arī kiberzubrukumi, iejaukšanās demokrātiskajos procesos un militārās aktivitātes, treniņi, kas mūs apdraud, un arī tādi šokējoši gadījumā kā indēšana Lielbritānijā vai pavisam nesen kiberzubrukumi Nīderlandē. Līdz ar to tiešām notiek vienmērīgas, ritmiskas Krievijas aktivitātes citās valstīs. Un izskatās, ka nav nekādu pazīmju, ka Krievija gatavotos to pārtraukt. Nesenie notikumi Azovas jūrā pierāda, ka Krievija ir nodomājusi turpināt šādā garā.
Būtībā mēs varam darīt un jau darām trīs lietas – pirmkārt, pastiprināt mūsu kopējo aizsardzību un atturēšanas spējas. Otrkārt, izdarīt spiedienu uz Krieviju, kas jau notiek sankciju, diplomātiskā spiediena un arī dialoga veidā. Treškārt, mēs varam palīdzēt mūsu partneriem pastiprināt viņu aizsardzības spējas, un tā ir gan Ukraina, gan Gruzija, gan Moldova, gan citi partneri. Mēs cenšamies pārliecināt Krieviju atgriezties pie starptautiskajiem līgumiem un atstāt savus kaimiņus mierā, taču tas mums joprojām nav izdevies.
Diezgan regulāri tagad sasauktas arī NATO un Krievijas padomes, kurās vēstnieku līmenī alianse uztur dialogu ar Krieviju. Vai Jūs jūtat, ka Krievija kaut par milimetru saprot, ka tai būtu jāmainās?
NATO un Krievijas padomē dalībvalstis runā ļoti skaidru valodu, vienmēr sāk par Ukrainu un arī piedāvā konstruktīvas idejas, piemēram, militārajiem spēkiem būs savstarpējā kontaktā, izvairīties no incidentiem, kas varētu iziet no kontroles, diskutēt par citiem svarīgiem politiskiem jautājumiem, kā, piemēram, Afganistāna, saprast vienam otru labāk. Šis dialogs ir saprātīgi draudzīgs un arī lietderīgs, jo, piemēram, mēs informējam viens otru par gaidāmajām militārajām mācībām, lai kliedēti neziņu par to, kas būtu gaidāms. Taču
pašos pamatos Krievijas uzvedība nav mainījusies un, kamēr tā nebūs, mēs turpināsim šo dialogu. Taču to, cik tas ir veiksmīgs, parāda reālā dzīve, un manā skatījumā, mēs šos panākums vēl neesam redzējuši.
Nesenās apšaudes gadījumā Kerčas šaurumā es īpaši sekoju līdzi tam, kādas reakcijas ir pasaulē, un to labi parāda interneta sociālās saziņas vietnes – „Twitter”, „Facebook”. Jāteic, ļoti daudzi pieprasīja NATO reakciju, man radās sajūta, ka cilvēki Ukrainu un arī Gruziju cieši asociē ar NATO un tieši šai organizācijai paredz arī lomu un ietekmi.
Priecājos, ka cilvēki vēlas dzirdēt NATO balsi. Gruzijā un Ukrainā strādā ievērojams mūsu cilvēku un arī programmu skaits, kas palīdz valstīm nostiprināt aizsardzības pretestību. Ar Gruziju mums ir kopīgas militārās mācības. Ar Ukrainu esam izveidojuši kopīgu tā saucamo hibrīda platformu, kurā mēs palīdzam Ukrainai cīnīties pret dažādajiem un plašajiem Krievijas hibrīduzbrukumiem un spiedienu, un ir vēl daudz lietu, ko mēs kopā darām. Ukraina un Gruzija ir augstu NATO politiskajā dienaskārtībā, ir īpaši tikai abām valstīm veltīti konsultāciju formāti ,un abas valstis cenšas pievienoties NATO. Gruzija ir ļoti progresējusi. Tāpēc pilnīgi skaidrs, ka NATO balsij ir jābūt dzirdamai, un mēs to arī darām, jo vēlamies ļoti skaidri paust, ka tas, kas notiek šajās valstīs, ir ļoti svarīgi eiroantlantiskajai un arī mūsu drošībai.
Daudzi saka, ka nav labi Ukrainu un Gruziju visu laiku skatīt kopā un likt, tā sakot, vienā maisā. Varbūt tas bieži ir tādēļ, ka tām ir līdzīga vēsture. Taču, raugoties uz NATO, cik tuvu iestāšanās procesam tās ir?
Šīs valstis patiešām netiek skatītas kā vienots vesels, un tas ir ļoti svarīgi. Mums ar katru no tām ir formālas, individuālas attiecības, ir atsevišķas konsultācijas, partnerības ietvars. Ir reizes, ka abas šīs valsti ir tikušās pie viena galda, bet tas tiešām ir izņēmums. Man ir grūti pateikt, ko nozīmē tuvu vai tālu no iestāšanās NATO. Tas, ko varu pateikt ir, ka Gruzija daudzus gadus ir smagi strādājusi, lai īstenotu reformas un tuvotos NATO standartiem, lai piedalītos alianses aktivitātēs. Nav šaubu, ka Gruzija ir ļoti progresējusi, un alianse to atzinīgi novērtē. Ukrainai ir cita pieeja, tā ir gan tuvinājusies, gan attālinājusies no NATO. Tagad ir brīdis, kad atkal notiek tuvināšanās. Mēs respektēsim ikvienu Ukrainas izvēli. Mums bija vienādi laba sadarbība ar Ukrainu tad, kad tā negatavojās iestāties NATO, un tagad, kad tā gatavojas. Taču Ukrainai ir ļoti daudz darāmā, ļoti daudz reformu jāīsteno. Viņi to zina. Mēs nupat noslēdzām ikgadēju nacionālo programmu, kas izveido sadarbības formu ar mums.
Mēs esam koncentrējušies uz reformām kā uz patlaban pirmo un vissvarīgāko mērķi, un viņi arī. Ukrainai ir garš ceļš ejams, taču mēs būsim kopā ar to.
Ukrainā nākamgad 31. martā būs prezidenta vēlēšanas un pēc tam – arī parlamenta vēlēšanas. Kā tas var ietekmēt Ukrainas ceļu uz NATO?
Es nevaru paredzēt, kāda būs Ukrainas politika pēc vēlēšanām. Taču tas, ko varu sacīt, ir ka pat Jūlija Timošenko (bijusī Ukrainas premjerministre, tagad kandidāte uz prezidenta vietu un patlaban gūst vislielāko sabiedrības atbalstu – I.S.) nesen ir paudusi, ka ievēros Ukrainas sabiedrības gribu un viss būs pašu cilvēku rokās. Šobrīd daudzos Ukrainas reģionos, izņemot Krimu, ir stiprs atbalsts NATO. Parlaments to arī ir nostiprinājis likumā. Pēc vēlēšanām redzēsim, kādus lēmumus valdība pieņems.
Nākamgad NATO atzīmēs 70. gadadienu un apritēs arī 15 gadadiena kopš Baltijas valstu pievienošanās aliansei. Ar kādām izjūtām Jūs personiski to sagaidāt, kādā formā ir NATO kā organizācija patlaban, un cik lielu vietu šajā īpašajā laikā vajadzētu atvēlēt paplašināšanās procesam?
Es esmu NATO nostrādājis 20 gadu, un esmu pieredzējis daudzu valstu pievienošanos aliansei. Ikviens šajā ēkā var pateikt absolūti skaidri, ka tas ir bijis liels veiksmes stāsts gan valstīm, kuras pievienojās, gan pašai NATO un pamatīgs ieguldījums Eiropas stabilitātē. Šis process ir palielinājis to valstu un cilvēku skaitu, kuriem ir droša stabilitāte zem NATO lietussarga. Un, kad ieraugām nestabilitāti citos Eiropas un pasaules reģionos, tad saprotam, cik izšķirošs šis ieguldījums ir starptautiskajā drošībā un aizsardzībā. Tas patiešām ir abpusējs ieguvums. Par to nav nekādu šaubu un jautājumu. Mēs plānojam labi un pozitīvi atzīmēt NATO dzimšanas dienu un atstājam pagātnē arī dalījumu vecajās un jaunajās dalībvalstīs. Visas NATO valstis ir vienlīdzīgas, un tā mēs arī virzīsimies uz priekšu.
