Kopš gada sākuma interneta lietotājiem Vācijā ir iespēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas tādiem tīmekļa milžiem kā “Facebook”, “Google” vai tviterim. Aizpildot elektronisku formulāru Vācijas Tieslietu ministrijas interneta mājaslapā, ikviens var “nosūdzēt” sociālos medijus par gadījumiem, ka tie nav savlaicīgi dzēsuši pretlikumīgu saturu. Naida runu vai nepatiesas ziņas. Nepārprotamu naida runu sociālajiem tīkliem ir pienākums dzēst 24 stundu laikā. Strīdīgos gadījumos dotas septiņas dienas laika izvērtēšanai. Ja šo pienākumu sistemātiski ignorē, sociālajam tīklam draud naudas sods līdz pat 50 miljoniem eiro. To paredz jaunais likums pret naida runu un viltus ziņām internetā, kas Vācijā stājās spēkā 1. janvārī. Jau izskatīšanas laikā šis likumprojekts raisīja lielas politiskas kaislības.
“Naida runai sociālajos tīklos nav vietas. Tāpat kā tai nav vietas uz ielas,” likumu aizstāvēja tā virzītājs, agrākais Vācijas tieslietu ministrs Heiko Māss.
Pret to iestājās daudzi eksperti un vairākas politiskās partijas. It sevišķi nikni opozīcijas partija “Alternatīva Vācijai”, kas šo ieceri dēvēja par ceļu uz totalitārismu.
Tiesības spriest tiesu par to, kas ir pretlikumīgs un kas nav, tiekot nodotas privātuzņēmējiem, pārmeta “Alternatīvas Vācijai” politiķe Joana Eleonora Kotana. “Bailēs no naudas soda uzņēmumi tieksies dzēst pārlieku daudz satura, lai tikai neizdzēstu par maz. Tādēļ šis likums ir nekas cits kā cenzūras ieviešana,” saka Kotana.
Likums ir spēkā jau četrus mēnešus. Pie kā tas galu galā novedis? Pie mazāk naida runas internetā vai viedokļu brīvības apspiešanas?
“Pagaidām mēs vispār nezinām, vai šis likums funkcionē vai ne,”
atbild Minsteres Universitātes mediju tiesību profesors Bernds Holcnāgels, kurš pats kā eksperts bijis iesaistīts likumprojekta novērtēšanā tā tapšanas laikā. Lai gan bija gaidīts, ka, kolīdz likums stāsies spēkā, jaunā iestāde, kas izveidota sūdzību apstrādei, tiks teju vai apbērta ar ziņojumiem, biroja 17 darbiniekiem pagaidām darba ir necerēti maz.
“Par likuma ieviešanu atbildīgā iestāde ceturkšņa laikā saņēmusi tikai 300 sūdzību, lai gan ministrija iepriekš bija rēķinājusies ar 25 000 sūdzību gadā.
Tātad gadījumu skaits, kas nonāk līdz juridiskajai apstrādei, ir daudz mazāks, nekā prognozēts,” saka Holcnāgels.
No niecīgā sūdzību skaita gan nevar secināt, ka likums nekādi nav ietekmējis sociālo mediju uzņēmējus, kā “Facebook” un “Google”. Iespējams, bailēs no soda patiesi dzēš daudz vairāk satura. Tiklab nav izslēgts: daudziem iedzīvotājiem vienkārši nav zināms, ka šāda iestāde un sūdzēšanās iespēja pastāv.
Abi uzņēmumi nav spēruši nekādus juridiskus soļus un iesnieguši sūdzības Satversmes tiesā, lai gan iepriekš bieži izskanējuši apgalvojumi, ka regulējums aizskarot sociālo mediju pamattiesības. Visai droši, ka tam ir sakars ne tikai ar jauno likumu, bet arī vispārējo sabiedrisko diskusiju par sociālajiem medijiem. Tās iespaidā tie kļuvuši piesardzīgāki, nekā bija pirms gada vai diviem.
Vācijas likums citās valstīs agrāk ticis piesaukts arī kā piemērs, ka ir iespējams rast juridiskus līdzekļus, lai apkarotu tā dēvētās “viltus ziņas” jeb nepatiesas informācijas apriti internetā. “Likumam ir ļoti mazs sakars ar viltus ziņām. No 24 priekšrakstiem, kas ietverti likumā, tikai divi vai trīs attiecas uz nepatiesu ziņu problēmu sociālajos medijos,” norāda Holcnāgels.
Viņaprāt, no juridiskā viedokļa “viltus ziņas” neesot liela problēma. Tāpat kā “naida runa”, arī “patiesas” vai “nepatiesas” ziņas neesot politisks, bet gan juridisks termins.
Jau līdz likuma pieņemšanai šādu vēstījumi izplatīšana bijusi sodāma rīcība.
Atšķirība starp “patiesu” un “nepatiesu” informāciju ir nostiprināta dažādos tiesību regulējumos. Par to ir runa vācu Civilajās tiesībās, Krimināltiesībās un citos likumos. Apgalvojums, kas satur nepatiesas ziņas, – tas ir juridisks termins, kas juristiem ir gana skaidrs.
Mediju tiesības skaidri noteic: nepatiesu ziņu izplatīšanu vārda brīvība neaizsargā. “Ja tiek izplatīti nepatiesi fakti, tad tas, kura tiesības ar šo izplatīšanu ir aizskartas, var pieprasīt izplatītājam par to atbildēt,” saka Holcnāgels.
Taču problēma pastāv. “Internetā tas tā vairs nedarbojas. Un tā ir “kauja” starp “vecajiem standartiem” un digitalizāciju. Jo no mediju tiesībām, protams, izriet: ja mēs padodamies un atsakāmies no nošķīruma starp “patiesu” un “nepatiesu”, tad atsakāmies arī no demokrātijas kodola,” atzīmē Holcnāgels. “Jo demokrātijā - tā vismaz pieņemts uzskatīt - konflikti tiek risināti ar argumentiem. Labākajam argumentam būtu jānoved pie tā, ka kopiena pieņem labāko lēmumu. Taču: ja visi argumenti sāk kļūt aplami, jūs nevarat veidot demokrātiju,” klāsta eksperts.
Taču kā lai “vecie standarti” uzvar “kauju” ar digitalizāciju un vai tas vispār ir iespējams? Vienkāršu atbilžu te nav, atzīst Holcnāgels. Taču tas neesot kas jauns, digitalizācijai raksturīgs. Pūliņi nepieļaut aplamu argumentu dominanci bijuši vienlīdz sarežģīti un pretrunīgi arī “vecajā” jeb tradicionālo mediju pasaulē. Ko šai ziņā būs ietekmējis jaunais likums, tas taps skaidrāks vasarā, kad atbildīgajai iestādei būs jāatskaitās par pusgada laikā paveikto.
