Šis mikrorajons, kurā tagad daļēji un pamazām atgriežas dzīvība, bija nežēlīga kara darbības zona, kurā Krievijas karaspēks ar smago artilēriju šāva pa daudzdzīvokļu namiem.
Dienas vidū rajonā ir klusums, vien drupas, metāla atlūzu īdēšana un vientuļi, sagumuši cilvēku stāvi. Tagad Saltivka ir vieta, kur visā skaudrumā atspoguļojas nežēlības vēriens.
Jau pirmajās kara dienās krievu karaspēks, ar smago artilēriju nostājies pie apvedceļa, bez izņēmuma plosīja namu pēc nama.
To piedzīvoja arī Tatjana, kuru LTV satiek tukšajos pagalmos.
"Mēs 23 dienas sēdējām pagrabā. Paši savā pagrabā. No 24. februāra līdz 18. martam. 6. martā mūsu mājai uzmeta divas raķetes. Uz sešpadsmit stāvu māju. Tā dega nedēļu. No kosmosa varēja redzēt, kā deg," saka Tatjana.
Pēc tam Tatjanai izdevās uz mēnesi evakuēties, bet viņa atgriezās.
"Bija briesmīgi arī tad, kad maijā atgriezāmies, jo turpinājās apšaudes, lidoja raķetes un lādiņi. Kaimiņmājā trāpīja vēl šajā septembrī. Robeža taču mums tuvu. Viss ir dzirdams. Kad centrā šauj, mēs taču arī dzirdam. [..] No mūsu mājas gāja bojā cilvēki.
Bet, lūk, tajos namos palika veci, slimi, nespējīgi cilvēki. Viņus pavasarī atrada. Viņi bija nomiruši no dūmiem, aukstuma un stresa," saka Tatjana.
Viņa turpina dzīvot savā daļēji izpostītajā mājā, kur nav siltuma un kuras logi aizsisti ar skaidu plāksnēm.
"Nu, kā var dzīvot... Daudzi cilvēki te dzīvo, jo nav jau citur, kur iet. Mums nav siltuma un ūdens, bet ik pa laikam ir gaisma un gāze. Nu, tā dzīvojam. Pēc ūdens ejam uz avotu. Kilometrs turp, kilometrs – atpakaļ," viņa apraksta sadzīves apstākļus.
Tatjana savu dzīvokli rādīt nevēlas, pārāk briesmīgi, viņa saka.
Ziemas drēgnums un vējš – tās ir lietas, kas raksturo šo kara saplosīto mikrorajonu, un, kad kļūst pavisam grūti, ir tomēr kāda vieta, kur nākt sasildīties.
Alina Semenko, kura tāpat kā Tatjana joprojām dzīvo vienā no sašautajiem namiem, kopā ar atbalstītājiem iepretim savai kāpņu telpai ir uzcēlusi telti, kurā kuras krāsniņa, kur var dabūt siltu tēju un no kurienes viņa vada atjaunoto daudzdzīvokļu namu kooperatīvu.
"Tagad mēs kopā ar rajona administrāciju un Harkivas pilsētas mēru Ihoru Terehovu nodarbojamies ar mūsu māju rekonstrukciju. Darbi jau notiek. Mēs, protams, ļoti gribam namos atgriezties tuvākajā nākotnē un dzīvot. Bet ir tādas ģimenes, kā es un mani kaimiņi, kuri jau mitinās šeit, jo mums nav citur, kur iet. Bet ir tādas ģimenes, kuras gaida pavasari, kad kļūs siltāks un kad varēs atgriezties un atkal visi kopā dzīvot," skaidro Alina.
Viņa uzved LTV filmēšanas grupu parādīt dažus dzīvokļus, kur vēl redzamas deguma un postījuma pēdas. Lai būtu kaut kā iespējams pārlaist vismaz nakti, cilvēki izmanto vienu mazāk sapostītu istabu, ko var arī kaut kā piesildīt.
Cik daudz no redzamā te paliks un ko nāksies pilnībā nojaukt, pagaidām nav skaidri zināms. Tikmēr blakus pagalmā cerīgi rūc celtniecības tehnika.
"Konstruktori, inženieri skatās, ko var atjaunot, ko nevar.
Ko izdodas, to sāk atjaunot. Nedrīkst rokas salikt klēpī, ir jāstrādā. Ir jācenšas kaut ko darīt. Citādi nevar," uzsver celtnieks Sergejs Apoņenko.
Bet arī šajās dienās Saltivkā skan gaisa trauksme. Un teju katru dienu tā atkal atgādina, ka kara elpa tomēr vēl ir tepat.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu.
Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
