10.februārī apritēs 20 gadi, kopš Latvija kļuva par EP dalībvalsti. Organizācija patlaban apvieno 47 dalībvalstis, tajā ir arī Krievija. EP būtība ir vienot valstis un būt arī par platformu, kur risināt dažādus smagus jautājumus.
"Eiropas Padome bija priekštelpa iekļūšanai Eiropas Savienībā," tā uz laiku pirms 20 gadiem atskatās Nils Muižnieks, Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs - latvietis ar līdz šim augstāko amatu organizācijā. Viņa vērtējumā Latvijā šajā laikā ļoti daudz kas ir mainījies, taču politiķi un amatpersonas nav pilnībā apzinājušies savas iespējas celt balsi starptautiskā arēnā.
Pirms 20 gadiem un vairāk Latvijai bija svarīgi ierakstīties pasaules kartē, arī iestājoties dažādās starptautiskās organizācijās, Eiropas Padome bija viena no tām. Bija vairāki nosacījumi, lai iestātos, viens no tiem - sākt naturalizācijas procesu. Tagad atskatoties uz šo laiku, vērtējot šos 20 gadus - esam padomē, esam izpildījuši šos nosacījumus. Ko tas mums ir devis, kā tas mūs pašus ir mainījis?
Ja skatās, kāda bija Eiropas Padomes loma 90.gados, tagad tā ir mazliet atšķirīga. 90.gados Eiropas Padome bija priekštelpa Eiropas Savienībai (ES). Nevarēja sākt integrācijas procesu ES, neesot EP dalībvalstij. Mazliet palabošu - Latvijai nevajadzēja sākt naturalizācijas procesu, Latvijai vajadzēja pieņemt Pilsonības likumu. Naturalizācija sākās mazliet pēc tam. Latvijai nebija Pilsonības likuma un bija cilvēki bez jebkāda statusa. ES paplašināšanas process tagad ir mazliet pierimis, līdz ar to priekštelpas loma vairs nav tik aktuāla un būtiska, kā tas bija pirms 20 gadiem. Tagad galvenais ir - EP ir vienīgā organizācija ar juridiski saistošiem standartiem visās jomās. Otrs - šī ir organizācija ar diezgan plašu dalībvalstu loku. Te ir ne tikai visas ES dalībvalstis, bet arī tādas valstis kā Krievija, Ukraina, Turcija, bet Amerikas nav. Tā ir savdabīga dialoga platforma, ko dalībvalstis ļoti grib paturēt, tāpēc uzsver dialoga nozīmi šajā organizācijā. Interesanti ir tas, ka šeit netiek pieņemti politiskie lēmumi konsensus veidā, līdz ar to neviena valsts nevar neko nobloķēt, ja notiek balsojumi, un tie ir notikuši diezgan bieži pēdējā gada laikā, īpaši par Ukrainu.
Kādi ir šie balsojumi?
Balsojumi ir gan ministru komitejā, kur valdības pārstāvji, vēstnieki ir pieņēmuši vairākus ziņojumus par Krimu, par karadarbību Austrumos, nosodot aneksiju kā nelikumīgu, nosodot Krievijas atbalstu separātistiem austrumos, ir bijuši diezgan daudz balsojumu tieši par to. EP parlamentārā asambleja arī pagājušajā nedēļā pieņēma ļoti skarbu ziņojumu par Krieviju un Krievijas rīcību šajā sakarā, pieprasīja atdot Krimu, pieprasīja tūlītēji atbrīvot [Ukrainas lidotāju Nadedždu] Savčenko. Tas ir politiskā līmenī. Nekāda rīcība, nekādas sekas no tā nebija, bet, domāju, politiski svarīgi, ka dalībvalstis pauž savu viedokli. Problēma ir, kā reāli ietekmēt to, kas notiek gan Krievijā, gan Krimā, gan Austrumos.
Vienubrīd Krievija draudēja, ka varētu pat izstāties no EP, jo laikam tiešām šī kritika bija ļoti asa saistībā ar notikumiem Ukrainā. Vai tas tā varētu būt?
Ne tikai Krievija varētu izstāties, arī citas valstis par to runā, bet es apšaubu, ka Krievija un citas valstis varētu izstāties. Kopējā virzība - atbrīvoties no starptautiskām saistībām vai novērsties no pasaules, ja šī tendence attīstās un pastiprinās, tad es to neizslēdzu, bet ir bijuši augsta līmeņa paziņojumi pēdējās nedēļas laikā, ka "nē, tas vispār nav dienas kārtībā, mēs paliekam. Mēs esam nelaimīgi un neapmierināti ar parlamentāro asambleju, bet tas neattiecas uz pārējo".
Kā jūs vispār vērtējat šo konfliktu šobrīd? Vai tas kļūst aizvien smagāks, vai arī ir vērojama kaut kāda izeja, kāda gaisma tuneļa galā?
Es šobrīd neesmu liels optimists. Domāju, lasot pēdējās ziņas, runājot ar Ukrainas pārstāvjiem, domāju, neviens nesagaida, ka tas beigsies ātri. Pēdējās ziņas ir ļoti satraucošas. Protams, šis ir Eiropas līmeņa drošības jautājums, tas ir ārpus mana mandāta - apspriest drošības aspektus. Kas mani visvairāk satrauc, tie ir cilvēku upuri, visi tie cilvēki, kas dzīvo gan Austrumos, separātistu kontrolētajā teritorijā, kur valda terors bieži vien un likuma vara ir pilnīgi sabrukusi, gan ļoti daudzie civiliedzīvotāji, kas ir vienkārši kļuvuši par upuriem kaujas darbībai no vienas un no otras puses.
Es domāju, kaujiniekiem ir pilnīgi vienalga par cilvēkiem psihiatriskajās iestādēs, cietumos viņu kontrolētajās teritorijās, kā arī par civiliedzīvotājiem, un tas visvairāk satrauc. Tā cena cilvēku dzīvībās un labklājībā ir tik milzīga. Paies ļoti ilgs laiks, kamēr tas tiks risināts. Es neesmu liels optimists šobrīd.
Šobrīd ļoti daudz runā par propagandu - no Kremļa puses, kas attiecas uz Ukrainas notikumiem un arī par ES, ir ļoti daudz nomelnojošas informācijas Kremļa sponsorētajos medijos. Kā jūs redzat - vai tā ir problēma? Kā pret to cīnīties? Šobrīd Briselē ļoti populāra ir ideja veidot vienotu Eiropas mediju krievvalodīgo auditorijai ES teritorijā.
Es domāju, ka visi centieni aizliegt, kontrolēt, neretranslēt, šie risinājumi ir īslaicīgi un īsti nestrādā. Cilvēki grib saņemt informāciju savā dzimtajā valodā, viņi atradīs veidu, kā pie tās nokļūt. Es jau pirms desmit gadiem centos aktualizēt šo jautājumu Latvijā. Ja mēs gribam iekarot krievvalodīgo sirdis un prātus, mums viņi ir jāuzrunā viņiem zināmā valodā, ir jāiegulda nopietni līdzekļi sabiedriskajā televīzijā un radio.
Interesanti, ka tagad par to runā ne tikai Latvijā, Igaunijā, bet arī tādās valstīs kā Moldova un Gruzija, jo viņi arī to uztver kā drošības jautājumu. Gruzijā ir ļoti lielas armēņu un azerbaidžāņu minoritātes, kuriem gruzīnu valodas zināšanas ir diezgan švakas. Man bija interesanta diskusija Gruzijā. No kurienes viņi saņem informāciju par ES, par NATO? Viņi saņem no Krievijas. Es saku – vai tas ir jūsu interesēs? Domāju, ka šī ir aktuāla diskusija visur. Ir jākonkurē, ir jāiegulda nauda un jākonkurē, jo tāpat vien neaizliegsi.
Kā jūs redzat - kā Ukrainas krīze ir atsaukusies uz krievvalodīgo sabiedrību Latvijā?
Man ir grūti spriest, jo es neesmu bijis Latvijā kopš vasaras, kopš vēla rudens. Ļoti daudz kas ir mainījies. Es cenšos sekot līdzi. Nākamos mēnešos ceru bieži būt Latvijā un prezidentūras pasākumos, runāt ar cilvēkiem, lasīt, saprast, bet man tiešām ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Man pašam tas ļoti interesē, es mēģinu saprast.
Ja mēs atgriežamies pie Pilsonības likuma - sakiet, vai mēs esam izpildījuši to mājasdarbu, ko mēs sākām pirms 20 gadiem?
Es mazliet palasīju – pārskats par cilvēktiesībām pirms 15 - 20 gadiem. Var redzēt, ka tās problēmas ir ļoti mainījušās un attīstījušās pēdējo 15 - 20 gadu laikā. Nepilsoņu skaits ir samazinājies uz pusi, izglītības jautājumi vairs nav tik sāpīgi un asi. Kas bija ļoti aktuāli pirms 15 - 20 gadiem, tā bija tuberkulozes epidēmija ieslodzījuma vietās, HIV un AIDS epidēmija ieslodzījuma vietās, tiesu sistēma nestrādāja ļoti labi, es toreiz pazinu daudzus advokātus, kuri vispār attiecās aizstāvēt savus klientus tiesās, jo viņi teica – korupcija ir tāda, ka mēs neko nevaram garantēt. Domāju, ka tagad sistēma ir diezgan pamatīgi mainījusies - ir Tiesībsarga birojs, tiesu sistēma Latvijā ir attīstījusies, ļoti daudz kas ir mainījies. Mums vēl ir ļoti daudz kas, ko darīt - uz to norāda Eiropas tiesu spriedumi par Latviju, uz to norāda Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumi par brīvības atņemšanas vietām Latvijā, uz to norāda citi mehānismi. Tātad tas darbs nekad nebeigsies, bet problēmas attīstās, mēs esam daudz nobriedušāki, nav tātad tūlītējas, asas problēmas, kas radās pēc 50 gadu okupācijas.
Jūs jau minējāt, ka jūs gribētu, lai aktīvāki būtu latviešu pārstāvji šeit, EP tieši parlamentārajā aspektā. Kam būtu jānotiek, lai Latvija būtu aktīvāka šeit?
Ir jāsaprot, ka šī ir svarīga platforma Latvijai, kur tiekas daudzas valstis, ar kurām Latvijai nav ikdienas sadarbība ES ietvaros. Var apspriest tādus jautājumus, kas netiek apspriesti ES ietvaros. EP struktūrvienībās strādā ļoti maz latviešu. Tiesā ir vairāki juristi, bet kā ierēdņi - es pazīstu vienu meiteni, kura strādā administrācijā. Ir ļoti maz latviešu, kas te strādā.
Deputāti varētu būt aktīvāki savās komitejās un kļūt par ziņotājiem. Līdz šim visaktīvākais ir bijis Boriss Cilevičs. Es gribētu redzēt, lai citi arī ir aktīvi. Bieži vien ir dažādas ministru konferences, bet mēs neatsūtām ministru, mēs atsūtām parlamentāro sekretāru vai kādu ierēdni, bet mēs nesūtām ministrus. Tas arī liecina, ka interese nav tik liela un netiek izmantotas tās iespējas paust savu viedokli un aizstāvēt savas intereses maksimālā veidā. Ne tikai šeit, bet arī citās starptautiskās organizācijās.
Es esmu mazliet pārsteigts, ka ar mani tik reti kontaktējas Latvijas amatpersonas. Es tomēr esmu šeit, es zinu, kas notiek aizkulisēs. Es domāju, ka es arī esmu resurss, kas netiek pilnībā izmantots Latvijas labā.
