Jaunais muzejs ar nosaukumu “SILEX'S” faktiski atrodas uzarta lauka vidū, Spjennes ciematā pie Monsas pilsētas. Tā ir nesen uzcelta apaļa metāliska ēka pelēkā krāsā. Pēc būtības šī ir tikai mūsdienīga nojume, kas pasargā no vēja un lietus, jo galvenais apskates objekts ir krama raktuve.
“Šeit, Spjennē, pirms sešiem tūkstošiem gadu cilvēki atnāca, lai raktu šahtas krama iegūšanai, ko pēc tam izmantoja darbarīku veidošanai,” stāsta arheoloģe Elēna Kolē, kura strādā Valonijas reģionālajā pārvaldē. Viņa runā par ēkas iekšpusē izvietotajiem darbarīkiem, māla traukiem un kartēm. Svarīgākais, ko taisīja no Spjennes raktuvēs iegūtā krama, bija cirvji:
“Neolīta laikmeta cilvēkiem cirvis bija ļoti būtisks rīks, jo tolaik šajā apvidū bija daudz mežu un viņiem vajadzēja tos izcirst, lai izveidotu aramos laukus.”
Cirvis ar laiku kļuva pat par visa neolīta laikmeta simbolu. Šis bija brīdis, kad notika būtisks vēsturisks pagrieziens – cilvēki no medniekiem un vācējiem kļuva par lauksaimniekiem. Tomēr cirvis nav bijis vienīgas darbarīks, ko ražoja no šajās raktuvēs iegūtā krama, saka arheoloģe Kolē:
“Spjennē cilvēki ražoja arī ļoti garus asmeņus – līdz pat 15-20 centimetriem. Un ja mēs uz tiem tuvāk paskatīsimies, tad redzēsim, ka tie, visticamāk, bija domāti augu griešanai.”
Pēc izcelšanas virszemē cilvēki vispirms skaldīja kramu ar akmeni, lai izveidotu cirvja uzgalim vai asmenim nepieciešamo formu. Tas varēja aizņemt no 30 minūtēm līdz divām stundām. Un vēlāk jau ciematos šos objektus vairākas stundas pulēja. Tādēļ muzeja centrā, blakus ieejai pazemes raktuvē, ir iespējams arī redzēt, kā varētu būt izskatījusies krama skaldīšanas vieta.
“Tas, ko mēs varam atrast arheoloģisko izrakumu vietā, pa lielam ir atkritumi. Ļoti reti var atrast labus cirvjus vai asmeņus. Viss labākais tika aizvests uz ciematiem, izmantots un ar laiku arī nolietots. Tādēļ ir ļoti grūti saprast, kā patiesībā izskatījās šie asmeņi un cirvji,” saka Kolē.
Uz pazemes raktuvi ved vertikālas trepes. Tādēļ katram apmeklētājam ir jāuzvelk gan aizsargveste, gan ķivere ar gaismas lukturi, gan jāpiesprādzējas pie drošības troses. Un tad jākāpj aptuveni trīsstāvu mājas dziļumā.
“Šajā izrakumu vietā ir iespējams nokāpt pazemē 10 metru dziļumā un arī apmeklētājiem mēs ļaujam nokāpt 10 metru dziļumā. Savukārt pretējā ielejas pusē, tieši zem mana biroja, ir pat 16 metru dziļa šahta,” skaidro Elēna Kolē.
Pazemē raktuves nav plašas – aptuveni piecus līdz desmit metrus lielas. Tas, visticamāk, ir saistīts ar apgaismojuma trūkumu. Joprojām var tikai minēt, vai senie cilvēki pirms sešiem tūkstošiem gadu tur strādāja tikai ar dienas gaismu vai arī dedzināja kādus zarus apgaismojumam. Nav arī skaidrs, kā viņi izcēla krama blokus virszemē. Un tieši tas arheoloģei Kolē liekas visaizraujošākais Spjennes raktuvēs:
“Jūs varat redzēt vien pavisam nelielu arheoloģisko izrakumu daļu. Šeit ir kādi 100 kvadrātmetri, bet kopējā teritorija ir 100 hektāri.”
Spjennes sešus tūkstošus gadu vecās krama raktuves tika atrastas pirms 150 gadiem. Bet arheoloģiskie atklājumi šeit joprojām turpinās.
