Uģis Lībietis: Pirmkārt es gribētu jautāt par situāciju Ukrainā, kur jau vairāk nekā divus mēnešus turpinās karš. Kā šis konflikts ir ietekmējis noskaņojumu Moldovas iedzīvotāju vidū?
Viktorija Roša: Pilnīgi noteikti, karš Ukrainā bija šoks visiem, īpaši Moldovai, jo mēs esam tiešie Ukrainas kaimiņi. Tādējādi mēs varam teikt, ka tiek ietekmētas pilnīgi visas dzīves sfēras, sākot ar sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem. Protams, kopš pirmās kara dienas Moldova ir bijusi kopā ar Ukrainu un tās iedzīvotājiem, tās vadību un centieniem aizsargāt savu neatkarību. Visu šo laiku Moldovas varas iestādes ir asi nosodījušas karu un Ukrainā novērotās slepkavības. Vienlaikus Moldovā ir aktualizējies arī jautājums par mūsu drošību un ir nācies tam pievērst aizvien lielāku uzmanību. Mēs esam sākuši izvērtēt arī savas spējas sniegt humāno palīdzību bēgļiem no Ukrainas. Ir ļoti grūti viņus saukt par bēgļiem, jo mēs viņus uztveram kā savus kaimiņus, draugus un radiniekus, un tāpēc Moldovas iedzīvotāji ukraiņus uzņēma ar plašu sirdi. Lielāko daļu bēgļu uzņem tieši vienkāršie iedzīvotāji.
Uģis Lībietis: Jūs pieminējāt drošības jautājumus. Taču ir eksperti, kuri uzskata, ka Moldova varēta būt nākamais mērķis, ka galvaspilsētas Kišiņevas aizsardzība turpinātos vien divas stundas – tieši tāda pati retorika savulaik izskanēja par Ukrainu. Taču vai, jūsuprāt, šādām prognozēm un spekulācijām par to, ka Moldovas aizsardzības spējas ir ļoti zemas, ir pamats?
Viktorija Roša: Es nedomāju, ka šajā brīdī mums būtu jārunā par Moldovas aizsardzības spējām, jo šī problēma ir zināma jau sen un tas nav nekāds jaunums. Un tam ir izskaidrojums.
Mēs nesen svinējām neatkarības 30. gadadienu, un mums galvenā prioritāte diemžēl nav bijusi aizsardzība, bet gan tas, kā pabeigt pāreju uz tirgus ekonomiku, kā demokrātiski attīstīt Moldovu.
Mūsu prezidente Maija Sandu ir izteikusies, ka, lai arī neitralitāte ir ierakstīta mūsu konstitūcijā, neviens īsti nebija domājis par to, ko šī neitralitāte nozīmē. Neitralitāte patiesībā ietver spēcīgu valsts aizsardzību. Tāpēc aizsardzības nozīmīgumu mēs sākam pa īstam saprast tikai tagad. Un, pat ja mēs par to tagad esam sākuši domāt, nekas nemainīsies dienas laikā – tajā ir jāinvestē gadiem, taču nekad nav par vēlu sākt šo dialogu. Moldovai ir jāsāk būvēt savs aizsardzības sektors, kas ļaus valstij sevi aizsargāt gadījumā, ja situācija mainās.
Uģis Lībietis: Viens no vājajiem un ievainojamajiem punktiem ir Piedņestras teritorija, kurā ir izvietoti Krievijas spēki. Ir izskanējuši minējumi, ka Piedņestru varētu izmantot kā placdarmu turpmākiem uzbrukumiem Ukrainai no rietumiem. Taču es arī lasu, ka arvien vairāk Piedņestras vīriešu bēg uz Moldovu, cenšoties izvairīties no iespējamās mobilizācijas. Vai, jūsuprāt, karš Ukrainā var izmainīt Piedņestras attieksmi pret pārējo Moldovu, veicināt ekonomisko sadarbību vai motivēt iedzīvotājus tuvināties Moldovai?
Viktorija Roša: Jēdzienus Moldova un Piedņestra mēs izmantojam tikai oficiālās sarunās, bet mēs dodam priekšroku jēdzienam Piedņestras reģions vai Dņestras upes kreisais krasts. Es teiktu, ka šī situācija ir nedaudz mainījusi situāciju Piedņestrā, jo karu un mirt nevēlas neviens.
Arvien vairāk Piedņestrā dzīvojošo Moldovas iedzīvotāju, kuriem līdz šim nebija Moldovas pilsonības, tagad sāk biežāk tai pieteikties. Dažu nedēļu laikā šis pieaugums ir krass.
Tā ir zīme, ka šie cilvēki nevēlas doties uz Krieviju un neredz Krievijas Federāciju kā glābiņu, bet kā glābiņš no kara tiek uztverta tieši Moldova. Tas mums dod cerību, ka Piedņestras iedzīvotāji sāk apzināties, cik sarežģīta ir situācija un ka Krievijas nebūs tas īstais glābējs. Pat separātistu līderi ir izteikušies, ka nevēlas iesaistīties šajā karā un vēlas saglabāt mieru. Protams, mēs nezinām, kāds būs viņu lēmums rīt, bet vismaz šodien paziņojumi par nevēlēšanos iesaistīties militārās aktivitātēs – tā ir laba zīme.
Vienlaikus tam var arī atrast izskaidrojumu, jo Piedņestra ir bijusi saistīta ar visām programmām, ko Eiropas Savienība ir paredzējusi sadarbībai ar Moldovu. Kad tika noslēgts asociācijas līgums ar Eiropas Savienību, Piedņestras pārstāvji bija novērotāji. Tagad viņi tirgojas ar Eiropas Savienību pēc visaptverošā brīvās tirdzniecības līguma noteikumiem. Viņi saprot, ka labklājība nāk no Rietumiem, nevis no Austrumiem, un viņiem būtu ļoti grūti atteikties no šādiem labvēlīgiem nosacījumiem sadarbībai ar Rietumiem. Tas tiešām ir nozīmīgs arguments, kāpēc viņi nevēlas šo situāciju mainīt. Taču, kā jau es teicu, situācija var mainīties vienas nakts laikā.
Jebkurā gadījumā Piedņestrai ir jāizdara izvēle – vai nu viņi atbalstīs Krieviju, ja tā to prasīs, vai arī viņiem būs jāatsakās no saviem neatkarības centieniem un atkal jāapvienojas ar Moldovu, cerot uz labāku dzīvi un labklājību. Tāpēc šeit īpaši nozīmīga ir Eiropas Savienības loma, jo tagad mums vairāk nekā jebkad iepriekš ir nepieciešama daudz vienotāka un izlēmīgāka Eiropa. Moldovai būtu jāsniedz kandidātvalsts statuss, jo tas būtu ļoti nozīmīgs signāls Moldovas iedzīvotājiem, ka viņi ir aizsargāti, būs aizsargāti un ir daļa no Eiropas ģimenes.
Uģis Lībietis: Vien desmit dienu pēc kara sākuma, 3. martā, Moldova iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Līdzīgi kā Ukrainas gadījumā, man ir jautājums – kāpēc tikai tagad? Kas bija tie iemesli, kas liedza šo soli spert ātrāk?
Viktorija Roša: Es šo argumentu dzirdu no dažādiem avotiem. Moldova jau gadiem ir paudusi savu vēlmi pieteikties dalībai Eiropas Savienībā. Taču daudz kas ir atkarīgs arī no tiem signāliem, kas tika saņemti no ārpuses. Paziņojumi, ka "šis nav īstais brīdis, ka jums ir aktīvāk jāizpilda savi mājasdarbi, jāveic reformas" – manuprāt, tas viss tikai kavēja pieteikšanos. Atskatoties pagātnē, ir jāsaprot, ka Moldova ir izgājusi vairākus politiskās attīstības posmus. Atcerēsimies, ka vēl salīdzinoši nesen Moldova bija politiski sagrauta valsts un tas tiešām nebija īstais brīdis Eiropas Savienībai nosūtīt Moldovai signālus par to, ka ir nepieciešams iesniegt pieteikumu kandidātvalsts statusam.
Tagad zvaigznes ir sastājušās mums labvēlīgi, jo prezidente, valdība un parlaments vienbalsīgi iestājas par Eiropas Savienību. Diemžēl, mums gan ir arī šis reģionālais aspekts.
Taču tas ir licis arī Eiropai padomāt par mūsu nākotni, par to, ka integrācijas paātrināšana var izglābt šīs trīs valstis (ar trešo domāta Gruzija – red.). Es esmu dzirdējusi arī apgalvojumus, ka mēs iesniedzām pieteikumu tikai tāpēc, ka iesniedza arī Ukraina. Tā gluži nav, jo eiropeiskā dienaskārtība Moldovā ir bijusi jau ilgi un mēs par to runājam jau vismaz kopš 2014. gada.
Uģis Lībietis: Jūs jau pieminējāt sociālos un ekonomiskos aspektus. Eiropa tagad ir secinājusi, ka tā ir bijusi ļoti atkarīga no Krievijas enerģijas avotiem, un nevienam nav noslēpums, ka to pašu var teikt arī par Moldovu. Nav noslēpums, ka Moldova nekad nav bijusi tā bagātākā valsts. Visi prognozē, ka nākamā ziema būs ļoti smaga, tāpēc – cik svarīgs ir šis materiālais jautājums vienkāršajam Moldovas iedzīvotājam? Un vai tas kaut kā ietekmē Moldovas iedzīvotāju attieksmi par labu Eiropas integrācijai vai pret to?
Viktorija Roša: Jums ir taisnība, ka ekonomiskās grūtības ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi, bet arī iedzīvotāju uztveri. Tāpēc īpaši svarīgi ir uzlabot komunikāciju ar sabiedrību un informēt viņus par notiekošo reģionā, par notikumiem, kas saistīti ar karu, kā arī par valdības izdevumiem, sniedzot palīdzību bēgļiem. Arī Moldovā izskan apgalvojumi, ka valdība vairāk rūpējas par bēgļiem nekā par saviem cilvēkiem, taču tas īsti neatbilst patiesībai. Tā ir dezinformācija, ar kuru ir iespējams manipulēt un ietekmēt viedokļus. Kopumā cilvēki saprot, kas ir karš un ko nozīmē sniegt palīdzību no kara bēgošajiem cilvēkiem. Manuprāt, pirmkārt, valdībai ir nepieciešams cīnīties ar dezinformāciju, jo arī mūsu valstī ir daudz krievvalodīgo, kuri dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Otrkārt, ir jāsniedz precīza un korekta informācija par notiekošo. Un visbeidzot, mums ir jābūt uzmanīgiem ar notiekošo valsts iekšienē, lai nepieļautu valsti destabilizējošas darbības. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, kurā mums ir nepieciešama mūsu Eiropas partneru palīdzība.
Mūsu prezidente un varas iestādes ir paziņojušas, ka ikviens, kurš šķērsos Ukrainas un Moldovas robežu, saņems nepieciešamo palīdzību un mēs dalīsimies ar saviem kaimiņiem ar to mazumiņu, kas mums ir. Tāpēc mums šis Eiropas atbalsts ir vajadzīgs. Starp citu, manuprāt, Moldova nekad savas neatkarības laikā nav piedzīvojusi tik daudz augsta līmeņa personu vizīšu skaitu kā tagad. Un tas tikai liek mums piedāvāt šādu pašu atbalstu arī mūsu ukraiņu draugiem.
Kad es skatos uz to, kas notiek manā valstī, es jūtos ļoti lepna par savu valsti, saviem vadītājiem un saviem cilvēkiem. Un man grūti iedomāties kas notiktu citos apstākļos, jo pašlaik Moldovā ir īstie cilvēki īstajās vietās.
Taču diemžēl – ļoti sarežģītā laikā.
