Moldova - sabrukušais tilts starp Austrumiem un Rietumiem

Daļa politiķu Eiropas austrumu pievārtes valstīs mēdz uzstāt, ka ārpolitikā nepieciešams ieņemt iespējami neitrālāku pozīciju starp Krieviju un rietumvalstīm. Nereti tas tiek dēvēts par “tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”, solot neizmērojamas iespējas, ekonomisko izaugsmi un uzplaukumu no starpniecības vien. Arī Latvijā šī ideja nav bijusi sveša – jau kopš neatkarības atgūšanas līdz pat mūsdienām šādas politiskās vēsmas atklātāk vai slēptāk pavada ikkatru parlamenta pirmsvēlēšanu kampaņu. Tomēr šajā kontekstā vērtīgi palūkoties uz Moldovu, kas ir tipisks šāds “tilts”. Moldova, to veidojot, atrodas ilgstošā politiskā krīzē, un pēdējie notikumi apliecina – katrai mazai valstij nepieciešama skaidra ārpolitiskā orientācija.

Moldovas sabiedrība pēc Padomju Savienības sabrukuma joprojām ir saglabājusi neviennozīmīgu attieksmi kā pret Rietumiem, tā pret Krieviju. Pēdējās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Moldovas sabiedrībā joprojām saglabājas augsts atbalsta līmenis gan Eiropas Savienībai (ES), gan Eirāzijas ekonomiskajai savienībai. Tas arī spilgti atspoguļojas haotiskajā politiskajā izkārtojumā, kur atsevišķas institūcijas un posteņus kontrolē prorietumnieciski spēki, savukārt tikpat lielā mērā ir pārstāvēts arī prokremliskais flangs.

Moldovas politiskais izkārtojums

Moldovas politisko vidi kontrolē vietējie oligarhi, kuru bizness orientēts gan uz Rietumiem, gan, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, Krievijas virzienā. Ietekmīgākais Moldovas oligarhs ir Vladimirs Plahotņuks (Vladimir Plahotniuc), kurš kontrolē centriski kreiso Moldovas demokrātisko partiju (PDM). PDM kopā ar centriski labējām Moldovas Liberāldemokrātisko partiju (PLDM) un Liberālo partiju (PL) ar 55 vietām no 101 veido nosacīti proeiropeisko koalīciju Moldovas parlamentā. Savukārt galēji kreisā Moldovas Republikas Komunistiskā partija (PCRM) ar 21 vietu un sociāli konservatīvā Moldovas Sociālistu partija (PSRM) ar 25 vietām atrodas opozīcijā.

Šāds politiskais izkārtojums, kurā dominē biznesa intereses, krasa viedokļu sadursme par valsts ārpolitisko kursu, dažādu minoritāšu tiesībām un vērtīborientāciju kopumā, nereti bloķē Moldovas centienus reformēt būtiskas nozares (piemēram, tieslietas un sociālo apdrošināšanu) un panākt reāli jūtamu, ne tikai skaitlisku ekonomikas izaugsmi.

Laikā no 2000. līdz 2016.gadam Moldovas prezidentu vēlēja Moldovas parlaments, taču 2016.gada 4.martā Moldovas Konstitucionālā tiesa nolēma, ka 2000.gada lēmums ir antikonstitucionāls, tādēļ pēdējo Moldovas prezidentu  2016.gadā atkal ievēlēja divu kārtu vispārējās vēlēšanās.

Šī cīņa izrādījās ļoti sīva, labākajās tradīcijās parādot Moldovas dziļo dalījumu Austrumu un Rietumu piekritējos.

Pirmajā kārtā uzvarēja bijušais PCRM biedrs un PSRM līderis Igors Dodons (Igor Dodon), savācot 48% balsu, bet otrā palika proeiropeiskā bijusī Moldovas izglītības ministre Maija Sandu (Maia Sandu) ar 38% atbalstītāju. Vēlēšanu otrajā kārtā Dodonam ar nelielu pārsvaru (52%) izdevās apsteigt Sandu (48%). Pēc prezidenta vēlēšanām radās neērta situācija - parlaments atradās nosacīti proeiropeisko spēku un Plahotņuka rokās, kamēr prezidenta postenī tika realizēta izteikti prokremliska politika.

Realitātē Moldovas politika lielākoties balstās uz “iespējām paņemt” -

nereti Krievijas vai Rietumu sludinātās vērtības tiek tikai formāli pieņemtas, lai attiecīgais politiskais spēks, kurš tobrīd ir pie varas, gūtu labumu.

Tā politiskie grupējumi finansiāli nodrošina savu eksistenci, kamēr reālas reformas valstī ieviestas netiek. Visbiežāk tiek veidota tiesiskas un demokrātiskas valsts fasāde, aiz kuras slēpjas korupcija un valsts nozagšana.

Kopš Padomju Savienības sabrukuma Moldova joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, kas ir licis ievērojamam skaitam tās pilsoņu emigrēt. Dažādas aplēses liecina, ka ārzemēs strādā aptuveni 25-45% moldāvu, bet to naudas sūtījumi veido 20-35% Moldovas IKP.

Ilgstošās politiskās krīzes pēdējais izklupiens

Kopš Dodona ievēlēšanas par Moldovas prezidentu politiskās elites attiecības gan Rietumu, gan Krievijas virzienā ir saspīlētas. Kamēr valdība vismaz formāli centās radīt iespaidu, ka uzņēmusi kursu uz integrāciju ES, Dodons pavisam atklāti realizēja prokremlisku politiku, regulāri apmeklējot Krieviju un tur tiekoties ar augstām valsts amatpersonām.

Valsts ārpolitikas disonanse atstāja spēcīgu iespaidu arī uz iekšpolitiku.

Moldovas valdība pavisam tieši rekomendēja Dodonam nenodarboties ar paralēlu ārpolitikas veidošanu, tomēr prezidents šos ieteikumus ignorēja,

kas vēl vairāk attālināja šo nozīmīgo valsts institūciju darbības no sinhronizācijas. Tā rezultātā 2017.gada maijā un jūnijā izcēlās arī diplomātisks skandāls starp Krieviju un Moldovu, abām pusēm izraidot diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus. Savukārt vēlāk, kad Dodons atteicās apstiprināt jaunus ministrus valdībā, kā arī parakstīt “antipropagandas likumu”, kurš vērsts pret Krieviju, Konstitucionālā tiesa divas reizes atstādināja prezidentu no amata. Minētie gadījumi spilgti apliecina Moldovas sašķeltību gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Valdību joprojām plosa finanšu skandāla – viena miljarda eiro nozagšana no valsts banku sistēmas, kurā bija iesaistītas arī Latvijas finanšu institūcijas – rēgs, jo tajā bija iesaistītas tieši valdību veidojošās partijas un to augstas amatpersonas, kas lika tām strauji zaudēt reitingus. Pastāv iespēja, ka arī valdība pēc šī gada novembrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām tiks veidota no Dodonam lojālajiem spēkiem – līdzšinējās valdības veidojošo partiju reitingi, kopā ņemti, ir zemāki par PSRM. Turklāt 2017.gadā pieņemtās izmaiņas Vēlēšanu likumā mainīja vēlēšanu sistēmu no proporcionālās uz jaukto sistēmu, no kuras ieguvēji būs tieši Dodona PSRM un Plahotņuka PDM, kamēr mazās proeiropeiskās partijas, no kurām atkarīga līdzšinējās valdības stabilitāte, ievērojami zaudēs.

Visticamāk, vēlēšanu kampaņa tiks veidota tieši no vērtību pozīcijām, aicinot Moldovas pilsoņus izvēlēties valsts ārpolitisko kursu. Tomēr, ņemot vērā Moldovas ārkārtīgi asās ekonomikas un sociālās problēmas un korupcijas un valsts nozagšanas skandālus, vēlētājiem savu izvēli izdarīt nebūs vienkārši.

Ilgstošā tilta starp Austrumiem un Rietumiem būvēšana atstājusi dziļas rievas valsts attīstībā, turklāt – šis tilts nemaz nav pārbraucams.

Moldovai nepieciešama politiska un sociāla izšķiršanās par savu nākotni Eiropā vai Eirāzijā, lai valsts beidzot varētu ķerties pie reālām reformām, nevis to imitācijas. Protams, Latvijai un ES izdevīgāk saglabāt Moldovu savā ietekmes sfērā – pievilcība ir spēcīgs ierocis starptautiskajā arēnā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt