Uģis Lībietis: Vācija, Malta, Itālija un Francija ir panākušas vienošanos par jaunu migrantu pārvietošanās shēmu. Par to pagaidām gan daudz nav zināms, taču daži to jau sauc par lielu soli uz priekšu. Kā šis piedāvājums izskatās no jūsu skatpunkta?
Roberto Kortinovi: Es personiski uzskatu, ka šī nodoma deklarācija, kā tā ir nosaukta, nav nekāds lielais solis pretī pārmaiņām. Vismaz pagaidām. Tajā nav nekādu nozīmīgu pārmaiņu sadarbībā, kuru mēs esam redzējuši līdz šim. Man ir bijusi iespēja izpētīt šīs vienošanās tekstu, un jāatzīst, ka galīgajā variantā tas ir padarīts daudz vājāks. Ir noraidīti vairāki piedāvājumi, par kuriem ir runāts iepriekš. Piemēram, nav nekādas atsauces uz kvotām un to, cik cilvēku katrai dalībvalstij būtu jāuzņem. Nav arī atsauces uz iespēju, ka slogu varētu dalīt arī citas Eiropas ostas. Tas nozīmētu, ka arī citu valstu ostās būtu iespējams nogādāt krastā izglābtos migrantus. Tāpēc pašreizējā formā šis dokuments izskatās diezgan vājš. Un, manuprāt, tas ir darīts apzināti, lai būtu iespējamas sarunas ar citām dalībvalstīm. Ir jāpatur prātā, ka šis ir tikai pirmais solis, kas tiks tālāk apspriests Eiropas Savienības iekšlietu ministru tikšanās laikā oktobra sākumā, lai pārliecinātu arī citas dalībvalstis pievienoties šim mehānismam.
Sākotnējā informācija liecina, ka šī sistēma iekļaus tikai tos migrantus, kuri būs izglābti atklātā jūrā, bet nevis tos, kuriem izdosies sasniegt Eiropu pašu spēkiem. Sanāk, ka daži migranti būs priviliģētāki par pārējiem. Un varbūt pat ir iespējams prognozēt, ka „incidenti jūrā” varētu palielināties?
Es pilnībā piekrītu šim novērojumam. Mums ir jāpatur prātā, ka šī jaunā vienošanās nav likumīgi saistoša. Tas nozīmē, ka visas apņemšanās un solījumi, kas ir izteikti, ir domāti, lai neradītu dalībvalstīm nekādus saistošus pienākumus. Un tas pilnībā atšķiras no 2016. gada bēgļu pārvietošanas programmas, kas tika pieņemts ar saistošu Eiropadomes lēmumu un bija saistošs visām dalībvalstīm. Atgriežoties pie jūsu jautājuma – šī vienošanās ir rezultāts politiski radītai krīzei, kas aizsākās 2018. gada vasarā Itālijā. Toreiz Itālijas valdība slēdza ostas migrantiem, kas tika izglābti atklātā jūrā ārpus teritoriālajiem ūdeņiem. Tā ir ļoti konkrēta zona, un dalībvalstis strīdas, kam būtu jāuzņemas atbildība. Jūs pareizi minējāt, ka šādi izglābtie cilvēki ir tikai neliela daļa no visiem migrantiem, kas ierodas Itālijā. Vairums ierodas nelielās laiviņās, un par tām atbildību uzņemas Itālijas krasta apsardze. Bet šie cilvēki jaunajā sistēmā nav iekļauti.
Turklāt jāņem vērā, ka pašlaik šis dokuments attiecas tikai uz migrantiem, kuri ierodas Itālijā un Maltā. Taču mums ir jāņem vērā, ka 2019. gadā lielākā daļa migrantu ir ieceļojuši caur Grieķiju un Spāniju. Tāpēc būs interesanti skatīties, vai Spānija un Grieķija šim plānam pievienosies un kā viņiem izdosies panākt, ka viņu valstīs ieceļojušie migranti arī tiek iekļauti šajā migrantu pārvietošanas shēmā.
Plāna izstrādātāji prognozē, ka nākotnē šai iniciatīvai varētu pievienoties 12 līdz 14 valstis. Taču tas ir daudz par maz, lai to sauktu par Eiropas līmeņa politiku. Pēc jūsu domām, kuras valstis varētu visvairāk pretoties un kāpēc?
Protams, tradicionāli ir bijušas daudzas valstis, kuras ir iestājušās pret jebkāda veida sadarbību un jebkādu pārvietoto bēgļu uzņemšanu. Šeit mēs, pirmkārt, varam runāt par Višegradas grupas valstīm. Arī Austrija ir bijusi visai piesardzīga. Tāpēc es domāju, ka Eiropadomē būs ļoti grūti nodrošināt šo valstu līdzdalību šajā mehānismā. Jūsu jautājuma kontekstā ir interesanti tas, ka šis ir tikai pagaidu mehānisms, kas būs spēkā uz sešiem mēnešiem ar iespējām to atjaunot. Taču tas nav strukturāls risinājums migrantu pārvietošanas problēmai un atbildības dalīšanai Eiropas Savienības līmenī, un tas neparedz Dublinas noteikumu reformas. Tas ir likumiskais pamats, kuram šādas reformas būtu nepieciešamas.
Trīs gadu laikā dalībvalstis nav spējušas vienoties par Dublinas noteikumu reformēšanu, un solidaritāte un atbildības dalīšana bija centrālais strīdu jautājums.
Ir jāatceras, ka migrācija un patvēruma politika pašlaik ir Eiropas Savienības kompetencē, taču ar šādu Maltas deklarāciju mēs izkāpjam ārpus Eiropas līgumiem, ārpus Eiropas likumīgās kārtības. Un tas atkal rada vairākus specifiskus jautājumus.
Es tieši gribēju vaicāt par Eiropas patvēruma politikas reformām. Pēc jūsu domām, kuri ir tie jautājumi, kas būtu jāatrisina vai jāmaina paši pirmie?
Pēdējo 30 gadu laikā Eiropas Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci pār migrācijas un patvēruma jautājumiem. Agrāk tas notika starpvaldību līmenī, bet tagad nozīmīga loma ir gan Eiropas Parlamentam, gan Eiropas Komisijai. Ideja ir harmonizēt politiku, kas ir saistoša visām dalībvalstīm. Ja šādu sistēmu grib saglabāt, migrantu pārvietošanas mehānisms ir jāiekļauj Eiropas Savienības likumos. Taču, lai to izdarītu,
ir nepieciešama Dublinas regulējuma reforma un solidaritāte ir jānosaka par šīs sistēmas komponenti. Praktiski tas nozīmē, ka ir radikāli jāmaina sistēma.
Pašlaik valstīm, kuras pirmās uzņem migrantus un patvēruma meklētājus, ir jāuzņemas par viņiem atbildība. Agrāk šī sistēma praksē netika ieviesta un tas nozīmēja, ka patvēruma meklētāji pārvietojās uz citām valstīm, pārkāpjot Dublinas noteikumus. Ja šie noteikumi tomēr tiktu ievēroti, kā paredzēts, Itālijai, Spānijai, Grieķijai tas būtu milzīgs slogs. Tas nozīmē, ka pašreizējā sistēma nedarbojas un tā ir nozīmīgi jāpārskata, lai atbildība tiktu dalīta. Manuprāt, tas ir sākumpunkts. Būs interesanti redzēt, kāds būs jaunās Eiropas Komisijas piedāvājums.
Kādu vēstījumu šāda vienošanās nosūta, piemēram, par Itāliju? Vai tas nozīmē, ka pret migrāciju vērstā politika un retorika tagad ir pagātnē un tagad šī ir pilnīgi jauna Itālija? Mēs tāpat zinām, ka Mateo Salvīni nekur nav pazudis un joprojām ir populārākais politiķis. Un varbūt šī jaunā sistēma var radīt saspīlējumu arī citās valstīs.
Manuprāt, Itālijā ir notikušas ļoti nopietnas pārmaiņas, un tam ir ietekme arī uz migrācijas politiku. Taču galvenokārt izmaiņas ir tikai valdības pieejā citām Eiropas valstīm un Eiropas Savienības institūcijām. Attieksme pret nevalstiskajām organizācijām joprojām ir ļoti piesardzīga, un arī jaunajā dokumentā ir vairākkārt uzsvērta nepieciešamība šīm organizācijām ievērot valdības norādījumus, piemēram, neiejaukties Itālijas krasta apsardzes darbā. Atšķirībā no Mateo Salvīni, kas nevēlējas dialogu ar Eiropas Savienību, šī valdība to tomēr grib. Taču kopējā pieeja migrācijas jautājumiem ievērojami nemainīsies, jo „Piecu zvaigžņu kustība” joprojām ir valdībā. Runājot par citām Eiropas Savienības valstīm, es domāju, ka migrācija politiskajā dienaskārtībā joprojām būs pirmajās vietās.
Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas pierādīja, ka vairums deputātu parlamentā tagad būs noskaņoti mēreni, nevis radikāli. Tas liek prognozēt, ka parlaments turpinās spēlēt progresīvu un daudz liberālāku lomu nekā iepriekšējais.
Cerams, ka tas novedīs pie situācijas normalizācijas, liekot migrācijas jautājumam pāriet no krīzes režīma uz daudz racionālāku pieeju.
