“ArtLords” kustības dalībnieki ar mākslu protestē pret karu. Tā glezno arī ielās, un tās mērķis bija Kabulu izveidot par ielu mākslas pasaules galvaspilsētu, lai nomainītu veco, raķešu un ložu sagandēto pilsētas seju pret cerīgāku.
Ar Šarifi sarunājās LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore Ina Strazdiņa.
Ina Strazdiņa: Kā jūs evakuējāties no Kabulas un nokļuvāt Abū Dabī?
Omeids Šarifi: Mēs visi zinām, kas notika Kabulas lidostā, kur bija haoss, eksplozijas, šaušana, sišana, tas bija ārkārtīgi grūti. Laimīgā kārtā man un manai ģimenei izdevās iekļūt lidostā un aizlidot. Mēs pametām pilnīgi visu – savu Kabulas dzīvi, darbu, draugus, atmiņas, pieredzi, visu...
Mēs Abū Dabī ieradāmies tikai ar mugursomu plecos. Esam bēgļu nometnē, mums nav ļauts iziet laukā, esam slēgtā teritorijā un gaidām kādu ziņu, kas ar mums tālāk notiks.
Vai tas bija jūsu lēmums pamest Afganistānu, vai jūs jutāties apdraudēts?
Dzīvot un strādāt Afganistānā nekad nav bijis viegli, pat pirms ieradās talibi. Mums tāpat bija nemitīgi draudi no “Daesh”, no “Taliban”. Viņi uzbruka visās malās, rīkoja pašnāvnieku sprādzienus, lika bumbas, laupīja cilvēkus un visam pāri vienmēr mums uzmācās arī valdība, saskārāmies ar korupciju.
Afganistāna patiešām nebija viegla dzīvošanai, taču mēs tik un tā turpinājām savu darbu, jo mums, lai nu kā, bet bija izteiksmes un izvēles brīvība. Es varēju ikvienu brīvi kritizēt – amerikāņus, starptautisko sabiedrību, Afganistānas prezidentu, neviens mani neapturēja. Es varēju domāt, rīkot izstādes, koncertus, bet, kad ieradās “Taliban”, viss mainījās.
Jūsu draugi un kolēģi, kuri tomēr ir palikuši Kabulā, kā ir ar viņiem? Vai jūs ar viņiem sazināties?
Es ar viņiem runāju katru dienu. Pēdējās desmit dienas, kopš esmu ārpus Afganistānas, esmu maz gulējis, bet runājis un centies palīdzēt parējos dabūt no turienes laukā.
Ar citu draugu palīdzību, kas dzīvo ārpus Afganistānas, mēs spējām izvest 58 cilvēkus, bet joprojām simtiem ir palikuši tur,
ir pārbijušies, slēpjas, īpaši neiet uz ielas, viņiem trūkst pārtikas, nav darba, un cer tikai uz to, ka varēsim viņus izglābt.
Jūs esat mākslinieki, jums ir jārada, kā jūs redzat savu nākotni tad, kad visa šī pirmā trauksme būs pārgājusi?
Mēs turpināsim, mēs kļūsim par balsi visiem tiem, kuri savējo ir pazaudējuši. Mēs neklusēsim, mēs turpināsim gleznot arī uz ielas, būsim ļoti priecīgi to darīt arī Latvijā, Lietuvā, jebkurā valstī, kas sūtīja savus karavīrus uz Afganistānu, pieņēma bēgļus no Afganistānas – Albānija, ASV, Lielbritānija. Un mēs turpināsim lūgt starptautiskās sabiedrības atbalstu piespiest “Taliban” pieņemt vārda, izvēles, izteiksmes brīvību, mākslu, māksliniekus un kultūru.
