Jūlija sākumā Eiropadome uz pusgadu pagarināja ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Izvērtējot, kā tiek pildīta vienošanās par mierīgu Austrumukrainas konflikta noregulējumu jeb Minskas vienošanās, Eiropas Savienības līderi atzina, ka sasniegtais progress nav pietiekams sankciju mazināšanai, tāpēc tās būs spēkā vismaz līdz nākamā gada 31.janvārim.
Pirms šī lēmuma pieņemšanas Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olānds pauda nožēlu par to, ka sankcijas ir nepieciešams pagarināt.
Pirmdien, 11.jūlijā, uzstājoties Vācijas Kristīgo demokrātu savienības rīkotā pasākumā, Merkele paziņojusi par savu apņemšanos panākt vienošanos starp Eiropas Savienību un Krieviju, kas ļautu ierobežojošos pasākumus pakāpeniski atcelt.
Merkele uzsvērusi, ka visi, ieskaitot viņu pašu, vēlas normālas attiecības ar Krieviju. Lai sasniegtu šo mērķi, Merkele īpaši aktīvi strādājot pie tā, lai panāktu progresu Ukrainas krīzes risināšanā. Viens no galvenajiem uzdevumiem esot panākt, lai ukraiņiem beidzot tiktu atjaunota pieeja savas valsts robežai – tam gan esot nepieciešams panākt visu konfliktā iesaistīto pušu kompromisu.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs gan savos komentāros ir licis noprast, ka šis jautājums vairāk ir atkarīgs no Ukrainas puses. Pēc viņa vārdiem, Ukrainas un Krievijas robežas jautājums paliks neatrisināts līdz brīdim, kamēr netiks izpildītas vairākas citas Minskas vienošanos prasības. Proti, bez amnestijas, likuma par pašpasludināto teritoriju īpašo statusu un konkrētām izmaiņām Ukrainas konstitūcijā esot maz ticams, ka Doņeckas un Luhanskas reģioni būs ar mieru paātrināt politisko procesu.
Diskusijas par to, kāpēc Vācijas un Francijas līderi arvien biežāk sāk runāt par iespējamo sankciju atcelšanu pret Krieviju, risinās jau kādu laiku. Vācijas politiskajās aprindās ietekmīgi politiķi arvien biežāk norāda, ka Krievijas izolēšana nav pareizā pieeja, jo Krievija ir pierādījusi sevi kā uzticamu partneri, piemēram, kodolsarunās ar Irānu.
Izdevums „Der Spiegel” vēl maija beigās ziņoja, ka Vācijas valdība jau kādu laiku esot izstrādājusi konkrētu plānu sankciju pakāpeniskai vājināšanai un, iespējams, ka šis process varētu sākties jau šajā gadā.
Arī Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers ir izteicies, ka tā vietā, lai sankcijas atceltu tikai pēc tam, kad Minskas vienošanās ir izpildītas par 100 procentiem, sankcijas vajadzētu mīkstināt ik reizi, kad sarunās tiek sasniegts ievērojams progress.
Prokrieviskie politiķi Ukrainā un arī vairāki krievu analītiķi norāda, ka diskusijas par sankciju atcelšanu Eiropas Savienībā ir pastiprinājušās tāpēc, ka Savienības dalībvalstis pašas no šīm sankcijām cieš milzīgus zaudējumus. Savukārt vācu mediji prognozē, ka Merkeles plāni ir daudz tālejošāki. Proti, nesamazinot ekonomisko spiedienu, bet atvieglojot, piemēram, individuālās ceļošanas sankcijas, Vācijas kanclere varētu cerēt iegūt Maskavas atbalstu vietējo vēlēšanu sarīkošanai Ukrainas austrumos.
Vēl mēnesi pirms NATO Varšavas samita un galīgā lēmuma par alianses spēku klātbūtnes pastiprināšanas Baltijas valstīs un Polijā „Der Spiegel” prognozēja, ka par spīti stingrajai nostājai pret Krieviju arī šī reģiona valstis varētu sākt virzīties uz kompromisu un pamazām sankcijas mīkstināt. Iespējams, uz to norāda arī NATO samitā izteiktie aicinājumi atsākt dialogu ar Krieviju.
Jau ziņots, ka Krievija 2014.gada martā anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Kremlī tika parakstīts arī oficiāls dokuments par Krimas un Sevastopoles uzņemšanu Krievijas sastāvā, un visi pussalas iedzīvotāji tika atzīti par Krievijas Federācijas pilsoņiem.
Savukārt kopš 2014.gada aprīļa Maskavas atbalstītie un apbruņotie kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri ieņēmuši plašus apvidus Luhanskas un Doņeckas apgabalos Ukrainas austrumos.
Sodot Krieviju par Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju, Eiropas Savienība, ASV un citas rietumvalstis noteikušas sankcijas daudzām Krievijas augstākajām amatpersonām, Kremļa tuvākā loka cilvēkiem, kā arī Krievijas ekonomikas, finanšu, aizsardzības un enerģētikas nozarēm. Savukārt Krievija atbildēja ar pārtikas importa aizliegumu no ES valstīm, kas pamatīgi iedragāja arī Latvijas piensaimniecības nozari.
