Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvija zaudē pievilcību investoru acīs, ātru risinājumu šai problēmai neredz

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Salauzti auto un četrus miljardus eiro remonta deficīts - Latvijas ceļu bilance

Rietumāfrikas bēgļi Sicīlijā - pazuduši sistēmā

Mēnešiem ilga nīkšana palīdzības centros - pārbaudījums patvēruma meklētājiem Itālijā

Grieķiju sarunās par bēgļu krīzi tagad nomainījusi Itālija. Pēc Eiropas Savienības (ES) vienošanās ar Turciju ceļš uz Grieķiju ir slēgts, kamēr augustā Grieķijā ieradās vairāk nekā 3000 cilvēku, Itālijā tie bija 28 000. Tuvojoties ziemai, skaitļi gan sarūk arī Itālijā.

Lai arī Itālijā ik mēnesi ierodas simtiem un pat tūkstošiem patvēruma meklētāju, viņu tālākais liktenis ir neskaidrs. Daudzi no viņiem mēnešiem ilgi iestrēgst patvēruma meklētāju centros, kur laika pavada, nīkstot sociālajos tīklos vai citās bezmērķīgās nodarbēs. Savukārt tie, kuri iegūst bēgļa statusu, ne vienmēr atrod darbu.

Vienlaikus arī patvēruma meklētāju un vietējo iedzīvotāju attiecības ir atturīgas. Itāļi rezervēti izturas pret iebraucējiem, kas savukārt izraisa patvēruma meklētāju izbrīnu.

Daudzi kļuvuši par bezpajumtniekiem

Laba daļa no viņiem ierodas Itālijas salas Sicīlijas lielākajā pilsētā Palermo.

Ričards Broudijs no organizācijas „Borderline Sicilia”, tiekoties Palermo, norāda uz kādu tumšādainu puisi pelēkā jakā. Kopā ar cilvēkiem no organizācijas „ARCI” viņš palīdz iebraucējiem, kuri apmaldījušies Itālijas bēgļu sistēmā. Reizi nedēļā „Porco Rosso” klubiņā viņi kārto dokumentus, izrunā pa punktiem, ko jautās, piesakoties patvērumam, palīdz tikt pie ārsta.

„Visticamāk, viņš ies atpakaļ uz Palermo lielāko bezpajumtnieku hosteli. Tur dzīvo apmēram 600 – 700 Rietumāfrikas vīriešu, ļoti sliktos apstākļos,” par puisi saka Ričards.

Rietumāfrika — tā ir Gambija, Gvineja, Senegāla Atlantijas okeāna piekrastē. Cilvēki tiek cauri Sahāras tuksnesim Mali un Nigērā, viena divas nedēļas bez ūdens un ēdiena. Viss ir atkarīgs no tā, cik ātri brauc cilvēku pārvadātāja auto. Tiek līdz Lībijai, kur ir pilsoņu karš. Tie, kuri tiek līdz Vidusjūrai, kāpj laivā uz Itāliju. Tikt no Gambijas līdz Tripolei Lībijā, tie ir vairāk nekā 6000 kilometru. Tas ir kā no Liepājas aizbraukt uz Mongoliju.

„Lielākai daļai būs ļoti ļoti īsa dzīve. Ja viņi nevar nopelnīt, nav pabalstu? Viņi dzīvo tādu kā pusdzīvi, ir grūti tikt pie ārsta, ir grūti iemācīties valodu, nepietiek ēdiena, viņi guļ uz ielas. Šis puisis — viņš pameta nometni, lai meklētu darbu — viņš ir bijis Milānā, Pizā, Florencē,” stāsta Ričards. „Nekur Itālijā neesot darba. Vienīgais, ko viņam izdevās dabūt, viņš kādu mēnesi vāca olīvas vietā, kur cilvēki guļ teltīs dubļos.

Mums tas nebūtu jāpacieš, mums nebūtu jāsamierinās ar to, ka cilvēkiem tā jādzīvo. Jo man ir māja, man ir istaba,” saka „Borderline Sicilia” pārstāvis.

Viena no Sicīlijas migrantu centriem nosaukumā ir vārds "Emergency", tātad – it kā kaut kas ārkārtējs un neparedzēts. Bet cilvēki tur dzīvo trīs mēnešus, deviņus mēnešus. Ir tādi, kas, gaidot atbildi par aizpildītajām veidlapām vai apelācijas pieteikumiem, tur pavada pat divus gadus.

Es neesmu dzīvnieks. Es nezogu. Kāpēc jūs bēgat prom?

Korleone ir aptuveni pusotras stundas braucienā no Sicīlijas lielākās pilsētas Palermo. Tas patiesībā ir vienīgais centrs, uz kuru var tikt bez auto, pārējie ir augstu kalnos un grūti pieejamās vietās, kas nozīmē, ka arī cilvēki, kuri dzīvo tajos centros, nekur netiek. Ceļmalās aug kaktusi kā krūmi no bebru plakanajām astēm, kalnu nogāzes noartas melnos kvadrātos.

Autobusa pieturā "pieci.lv" sagaida Omārs, un tad ir jākāpj kalnā, kur atrodas patvēruma centrs, kurā viņš dzīvo.

Korleones centrs nav telšu nometne, tas iekārtots viesnīcā, uz jumta joprojām ir uzraksts „Hotel” tumši sarkaniem burtiem.

Omārs jau deviņus mēnešus Itālijā gaida atbildi par savu patvēruma pieteikumu. Viņš ir no Gambijas, ļoti mierīgs jauns puisis, viņam ir 25 gadi, mājās palikusi mamma, divi brāļi un māsa.

„Mēs vienkārši te sēžam,” par dzīvi centrā saka Omārs.

„Mums nav ko darīt, sēžam savā istabā, parasti ārā neviena nav, jo visi ir iekšā. Bet man būtu ko darīt, es atstāju savu ģimeni, man nepatīk te sēdēt, es arī gribu tikt pie dokumentiem, strādāt un palīdzēt savējiem. Man nevajag, lai kāds man atnes ēdienu, es gribu strādāt un pabarot sevi pats,” norāda Omārs.

Babu viņu bravūrīguma dēļ iesaukuši par gangsteri. Viņš stāsta, ka Korleones ielās itāļi no viņiem baidās. Babam mugurā džemperis ar dzeltenajiem minjoniem no filmas.

„Jā, viņi bēg vai izvairās. Es neesmu dzīvnieks. Es nezogu. Kāpēc jūs bēgat prom?” retoriski jautā Baba.

Pieci.lv žurnāliste gan atzīst, ka darījusi to pašu. Ik pa brīdim pametusi acis uz mugursomu, kas nolikta turpat uz zemes.

„Citreiz esmu kļūstu dusmīgs — gribu aprunāties, bet nevaru. Mums ir dažāda ādas krāsa, bet mēs visi esam cilvēki. Vienīgā atšķirība ir krāsa,” turpina Baba.

„Bet es viņus nevainoju. Daži no mums, tumšādainajiem, ubago. Viņiem ir dokumenti, bet viņi negrib strādāt. Tas nav labi. Tev ir dokumenti, tev jāiet un jāatrod darbs, vai kāds baltais var palīdzēt atrast tev darbu, bet tā vietā tu ubago. Viņu dēļ cilvēki no mums izvairās. Policijai būtu jāsūta viņus atpakaļ uz Āfriku,” ir pārliecināts Baba.

Abdulla gan nedomā, ka lieta ir ubagošanā — „kāds, kurš nav veicis tādu ceļu, nevar saprast dzīvības vērtību, līdzcilvēka vērtību”, viņš saka

Kā var saukt itāļus par labiem cilvēkiem, ja mums ir jādzīvo šādi?

Puiši ārpus centra nemaz neiet, ar kabatas naudu 2,50 eiro dienā uz Palermo aizbraukt nevar. Ja vajag, tad jāmēģina sakrāt vai jāsametas vairākiem, biļete turp atpakaļ maksā 8,50 eiro. Internets esot vienīgais, kas te ir labs.

Lielāko dienas daļu viņi dara to pašu, ko cilvēki Latvijā vai kur citur — „sēž” feisbukā: „laiko” un komentē viens otra bildes.

Turpat blakus gan ir futbola laukums. Zaļa, zaļa zāle, vārti, viss kā vajag.

Usmans stāsta, ka viņiem nepaskaidroja, kāpēc viņi nedrīkst tur spēlēt. „Nē, viņš teica, ka mums jāiet prom un aizvēra vārtus. Ir otrs laukums, bet tas ir pārāk tālu, tur pietiek jau ar to, ka esi aizgājis un ieraudzījis laukumu. Tur pat nav jāspēlē. Un gaidi tad atkal līdz rītam,” saka Usmans.

Itāļi neesot labi cilvēki. Kā viņus saukt par labiem, ja mums jādzīvo tā? - puiši jautā. Daļa joprojām staigā basām kājām, nevar tikt pie drēbēm, centrā pat nav tekoša ūdens. To aukstu divas reizes dienā atved traktors. „Mēs sildām to virtuvē un tad ejam mazgāties,” paskaidro Usmans.

Daži saka, ka neesot mazgājušies trīs dienas, jo ūdens smird un pēc tam niez āda. Ir skaidrs, ko domāja Ričards, kad runājām, pirms pieci.lv brauca šurp. Tas, cik daudz naudas saņem centrs, pilnīgi nesader ar apstākļiem centrā.

„Tā ir kā internātskola, kā Cūkkārpa no Harija Potera filmas, tikai visi, kuri tur mācās, ir pieredzējuši karu Lībijā. Bet visi darbinieki ir prom. Tas ir pilnīgi nesaprotami,” Itālijai pārmet Ričards.

„Līdz ar to — centros ir daudz protestu, cilvēki ir nelaimīgi, viņi nevar tikt pie ārsta, viņi nerunā itāliski un viņi nevar nopelnīt naudu, ko sūtīt uz mājām savām ģimenēm, lai gan tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki brauc šurp,” viņš norāda.

Bet centri, kuros viņi dzīvo, patiesībā ir uzņēmumi. Par katru cilvēku centrs no valsts saņem 35 eiro dienā. 60 cilvēki — tas nozīmē 15 000 eiro mēnesī. Protams, valsts nauda bieži un ļoti ilgi kavējas, bet tā vienmēr — agrāk vai vēlāk — tiek saņemta. Pat nemēģinot skaitīt, kādas ir centra uzturēšanas izmaksas, nav saprotams, kāpēc te nav pat siltā ūdens.

„Es teiktu, ka cilvēki drīzāk izmanto krīzi, kas jau notiek, nevis izraisa to, lai nopelnītu,” nosaka Ričards.

Neorganizētā, spontānā un neefektīvā palīdzība

Tikmēr Abdulla nesaprot, kāpēc pret viņiem izturas slikti, lai gan viņi ir tie, kas dod cilvēkiem darbu. Ja viņu Korleonē nebūtu, centra darbiniekiem te darba nebūtu.

Abdulla runā par silto ūdeni, par drēbēm, kurpēm un ēdienu, kurā citreiz ir arī cūkgaļa, lai gan viņi cūkas gaļu nevar ēst.

Bet tad viņš uzdod jautājumu pieci.lv. „Es gribu pajautāt, vai jūs aizvedīsiet mūsu teikto uz lielo biroju?” retoriski jautā Abdulla.

Atbilde ir noliedzoša. Neviens Palermo prefektūras ierēdnis to nedzirdēs. „Bet kāpēc tu esi šeit?” viņš jautā.

Palīdzība migrantiem, patvēruma meklētājiem, bēgļiem — vienalga, kā tos kurā brīdī sauc, - ir neorganizēta un ļoti spontāna.

Viens nolemj, ka dažus mēnešus mācīs itāļu valodu, otrs mēģina dabūt drēbes, trešais var iedot nedaudz naudas, kad to vajag. Par viņiem uzzina no mutes mutē, kāds, kurš te ir ilgāk, pastāsta jaunajiem, kā dzīvot. Tā viņi arī uzzinājuši par kādu, ko te centrā sauc par „Mama Africa”. „Viņa palīdz afrikāņiem, tāpēc mēs viņu tā saucam,” paskaidro kāds no puišiem.

Sieviete strādā smalkā apģērbu veikalā tepat Korleonē un palīdz atrast darbu brīdī, kad patvērums ir piešķirts, bet nav kur iet. Centrā vairs palikt nevar un nav naudas pat autobusa biļetei.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti