Kad vaicājām Rīgas iedzīvotājiem, ar ko viņiem asociējas Nauru, izrādījās, ka tikai retais ir dzirdējis par šādu valsti. Un tā tika novietota visās pasaules malās: Āfrikā, Āzijā, Vidusjūrā un pat Dienvidamerikā. Katrā ziņā pietiekami tālu, lai mēs par to neko nezinātu. Tad nu “Diplomātiskās pusdienas” centīsies aizpildīt robu Latvijas iedzīvotāju zināšanās par Nauru.
Nauru atrodas Okeānijā, valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika. Tā ir trešā mazākā neatkarīgā valsts pasaulē pēc Eiropas valstiņām Vatikāna un Monako.
15 reizes mazāka par Rīgu
Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās platība ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un nedaudz mazāka kā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita.
Vienlaicīgi tā ir arī "resnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70% iedzīvotāju ir aptaukojušies. Un gandrīz pusei esot arī diabēts.
Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt neveselīgiem.
Nauru liktenis ir sarežģīts. Vēl īsti nav skaidrs, kā cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki šeit pirms aptuveni 5000 gadu bija mikronēzieši un polinēzieši.
Reiz bija bagātākā valsts pasaulē
Nauru ir tik nomaļa teritorija, ka pirmie tās kolonizatori bija Vācijas impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa. Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, ko vēl nebija savākušas citas lielvaras.
20. gadsimta sākumā Vācija un Lielbritānija kopīgiem spēkiem sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu, pirms šo teritoriju Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā pasaules kara tā bija Japāna, kas kontrolēja Nauru teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību.
Pateicoties fosfāta atradnēm, Nauru uz brīdi arī kļuva par bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā sāka beigties.
2006. gadā vispār pārstāja tos iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku.
Aizstāt šo nozari īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda ir arī mūsdienās.
Iedzīvotāju skaita ziņā (nedaudz vairāk kā 10 000 iedzīvotāju) Nauru ir apmēram Kuldīgas lielumā. Ienākumu līmeni raksturo tas, ka Nauru iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir trīsreiz mazāks nekā Latvijā.
Piepelnās ar bēgļu uzņemšanu
Nauru vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī nav starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu nozari. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi, proti, 2000. gados Nauru kļuva par nodokļu paradīzi un naudas atmazgāšanas centru.
Paralēli kopš 2001. gada Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām savdabīgs, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvību šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs.
Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, nevar saņemt bēgļu statusu. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un tur šie cilvēki faktiski iesprūst.
Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki.
Iztirgo atbalstu separātistiem
Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un noziedzīgākās separātistu teritorijas. Piemēram, Nauru ir viena no retajām valstīm, kas ir atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību no Gruzijas.
Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai.
Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā.
Nauru lielākie eksporta partneri ir Taizeme, Austrālija un ASV, lielākie importa partneri ir Taizeme un Austrālija. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un citas preces.
Nauru trūkst tīra dzeramā ūdens, 90 procenti salas teritorijas ir piesārņota fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai. Tādēļ arī tūristi nebrauc ciemoties uz Nauru.
Nav jāmaksā nodokļi
Nauru nav savas armijas. Kā savu valūtu tā lieto Austrālijas dolāru. Un valstī nav arī ienākuma nodokļu. Pirmkārt, savulaik miljardiem vērtās fosfātu industrijas dēļ valdība varēja neiekasēt nodokļus no iedzīvotājiem. Otrkārt, pašlaik ceturtā daļa valsts iedzīvotāju ir bezdarbnieki un attiecīgi no viņiem nav ko iekasēt. Tādēļ valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības.
Mēģinot saprast, kādēļ Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība, – viņu organisms netiek galā ar rietumnieku pārtiku. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē, līdz ar kokosriekstiem visos iespējamos veidos.
Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka ievest produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja zvejniecību un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos.
