Īsumā:
- Ģenerālis Muženko Ģenerālštāba priekšnieka amatā sabija piecus gadus kopš Krimas aneksijas.
- No amata atcēla jaunais prezidens Zelenskis.
- Krievijas armijas ievešana Ukrainā - izmisuma solis.
- Konflikta atrisināšanas perspektīvas nav saskatāmas.
- Kā izpildīt Zelenska uzdevumu - līdz gada beigām izbeigt karadarbību?
- Krieviju var apstādināt tikai tad, kad tā sajūt pretspēku.
- Ukrainai jāiestājas NATO, citādi drošību nevar garantēt.
- Krimas jautājumu var atrisināt tikai ar starptautiskās sabiedrības atbalstu.
Muženko iecēla par Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieku 2014. gada vasarā, kad Krievija nesen bija anektējusi Krimu, bet Ukrainas austrumos sākās kaujas ar Kremļa atbalstītajiem prokremliskajiem separātistiem. Ukrainas armijas virspavēlnieks Muženko bija piecus gadus, līdz šogad maijā jaunais prezidents Volodimirs Zelenskis viņu atcēla no amata.
Krievija spēra bezprecedenta soli, Ukrainas teritorijā ievedot regulārās armijas vienības
Atgriežoties pie 2014. gada vasaras, Muženko atzīst – toreiz viņš uzskatīja, ka situāciju Ukrainas austrumos izdosies atrisināt dažu nedēļu laikā:
„2014. gadā bija reāla iespēja stabilizēt situāciju Donbasā un pār to pilnībā pārņemt kontroli, ja vien nebūtu iebrukusi Krievija. Manuprāt, viņiem tas bija izmisuma solis, jo viņi saprata, ka [Ukrainas bruņoto spēku] operācija tuvojas noslēgumam, ka separātistu kaujinieku bandas ir demoralizētas un pēc būtības pilnībā sakautas. Viņi to saprata un spēra bezprecedenta soli, Ukrainas teritorijā ievedot regulārās armijas vienības - bez atpazīšanas zīmēm, pārkāpjot starptautiskās tiesības. Tas bija 2014. gada augusts. Un
šodien, kad jau ir fakti par Krievijas armijas regulāro vienību darbībām Ukrainā, Krievija to joprojām neatzīst.”
Muženko saka - Krievijas rīcība viņam bija pārsteigums, kaut nebija izslēgts arī šāds attīstības scenārijs.
„Mēs prognozējām arī šādus iespējamus variantus. Taču mēs domājām, ka tādā gadījumā pirms tam būs kāds brīdinājums, ultimāts, oficiāls paziņojums vai iebrukums, aizbildinoties, ka tā ir miera uzturēšanas misija, lai ieviestu kārtību. Taču nekā tāda nebija, un tāpēc tas bija negaidīti.”
Kāda tad ir situācija tagad – piecus gadus pēc kara sākuma?
„Ir periodi, kad konflikts pierimst, ir brīži, kad pastiprinās. Tomēr process nav noslēdzies, un tas mums diemžēl nozīmē zaudētas dzīvības, kas ir pats briesmīgākais. Jā, ir kontaktgrupas, kas lemj par pamieriem un ugunspārtraukšanām, vai tas būtu „maizes pamiers” vai „skolas pamiers”. Taču tie netiek ievēroti. Tie neietekmē kopējā miera procesa virzību. Karš turpinās, jau piecus gadus. Un pašlaik nevar saskatīt konflikta atrisināšanas perspektīvas,” diezgan pesimistiski izsakās Muženko.
Konflikts jārisina, balstoties uz Ukrainas un tās tautas nosacījumiem un interesēm
Jaunais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis kā vienu no savām prioritātēm izvirzījis karadarbības izbeigšanu Ukrainas austrumos. AIzvadītās nedēļas nogalē notikusi gūstekņu apmaiņas starp Ukrainu un Krieviju. Daudzi cer, ka tas ļaus iekustināt miera sarunas. Tomēr Muženko piesardzīgi vērtē Zelenska izredzes, norādot, ka viņa prezidentūra vēl tikai sākusies, taču cer, ka būs pozitīva virzība. „Ļoti gribas tam ticēt,” piebilst Muženko. „Ukrainas jaunais ārlietu ministrs teica, ka prezidents Zelenskis uzdevis līdz gada beigām izbeigt karadarbību. Es gan pagaidām nesaprotu, kā tas tiks izdarīts. Bet tomēr cerēsim, ka ir kaut kāda izpratne par šiem procesiem.. Pats galvenais ir, lai tas netiku izdarīts, kaitējot Ukrainas nacionālajām interesēm. Lai tas netiku izdarīts, balstoties uz valsts-agresora nosacījumiem, bet gan balstoties uz Ukrainas un tās tautas nosacījumiem un interesēm.”
Minskas vienošanās process, kura mērķis ir izbeigt bruņoto konfliktu Donbasā, ir iestrēdzis, Kijeva un Maskava par to vaino viena otru.
Uz jautājumu, kam jānotiek, lai karš Ukrainas austrumos izbeigtos, Muženko norāda uz Maskavas atbildību:
„Šīs problēmas avots atrodas Krievijas Federācijā. Atslēga uz mieru atrodas Maskavā, Kremlī. Un kamēr tur nebūs sapratnes, ka jebkura agresija izraisīs attiecīgu pretošanos, tikmēr nekas nebeigsies. Maskava saprot tikai spēku.
Viņus var apstādināt tikai tad, kad viņi sajūt pretspēku. Tādēļ ir vajadzīga vienota fronte. Eiropas drošības atslēga patlaban atrodas Ukrainā. Aizstāvot Ukrainu, mēs aizstāvam arī Baltijas valstis, Austrumeiropas un attiecīgi arī Rietumeiropas valstis.”
Līdz ar to Ukraina savu nākotni saskata arī ciešākā intergrācijā transatlantiskajās struktūrās, tostarp NATO.
Ukrainas nākotne saistāma ar iestāju NATO
„Es vienmēr esmu teicis, ka Ukrainas drošību iespējams nodrošināt tikai kolektīvās drošības sistēmas ietvaros, kad Krievijai pretim stāv vienota fronte. Mums ir pārliecība par iestāšanos NATO. Tādēļ arī Ukrainas konstitūcijā tika ierakstīta tiekšanās perspektīvā kļūt gan par Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalsti. Citādi nemaz nevar būt. Tāpēc arī ir tāda pārliecība. Jautājums, protams, ir par to, kā NATO uztver Ukrainu. Cik gatava ir NATO uzņemt Ukrainu, un kad Ukraina tam būs gatava. Bet tas jau ir perspektīvas jautājums, un droši vien ne tikai Ukrainai, bet arī NATO valstīm.”
Bet kā Krievijas anektēto Krimu? Vai Ukrainai ir izredzes to jebkad atgūt savā kontrolē? Te Muženko piesauc Aukstā kara piemēru, kad rietumvalstis neatzina Baltijas valstu okupāciju un inkorporēšanu Padomju Savienības sastāvā.
„Pagāja nevis viens vai divi gadi, bet vairākas desmitgades, un, paldies Dievam, tagad Lietuva, Latvija un Igaunija ir neatkarīgas un patstāvīgas valstis. Tādai
perspektīvai jābūt arī Ukrainai, tajā skaitā runājot par Krimu. Mēs šo jautājumu varam atrisināt tikai ar starptautiskās sabiedrības atbalstu – ar vienotu pozīciju, izpratni un attiecīgu spiedienu pret Krieviju.
Tas pirmkārt. Otrkārt – kad Ukraina savā ekonomiskās attīstības līmenī būs vairākas reizes labāka nekā Krievija. Es šos uzskatu par priekšnoteikumiem, kas mums atgriezīs gan Krimu, gan Donbasu. Mēs varbūt pilnībā neatbrīvosimies no Krievijas draudiem, taču vismaz varēsim dzīvot miera laika apstākļos,” uzskata Muženko.
Pēc pagājušajā nedēļā notikušās gūstekņu apmaiņas starp Ukrainu un Krieviju tiek runāts, ka drīzumā varētu notikt tā dēvētā Normandijas četrinieka jeb Ukrainas, Krievijas, Francijas un Vācijas līderu tikšanās, lai raudzītu pavirzīt uz priekšu miera sarunas. Tomēr pazīstamākais no atbrīvotajiem gūstekņiem, Ukrainas režisors Oļehs Sencovs vakar brīdināja neuzticēties Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, paziņojot, ka „vilks var uzvilkt aitas ādu, bet zobi nepazūd.” Sencova ieskatā Ukrainai būs iespēja atgūt kontroli pār Krimu tikai pēc tam, kad Krievijā nomainīsies valdošais režīms.
