"Garners Moisejs Markovičs. 51 gads. Strādāja “Sojuzpečatj” kioskā. Nošauts 1938.gada 7.martā; Bancāns Roberts Fricovičs. 47 gadi. Latviešu teātra "Skatuve" direktors. Nopelniem bagātais republikas mākslinieks. Nošauts 1938.gada 3.februārī," - sestdien pie "Soloveckij kameņ" memoriāla bieži skan latviešu uzvārdi. Staļina Lielā terora laikā līdzās intelektuāļiem, ārzemēs pabijušajiem, zemniecības pārstāvjiem, komunistiskās partijas vadībai iznīcināta arī Maskavas latviešu kopiena.
Politiski represēto piemiņas dienas priekšvakarā jebkurš, kas vēlējās, varēja atnākt pie bijušās NKVD ēkas - tagad te atrodas Federālais drošības dienests - un saņemt no "Memoriāla" brīvprātīgā lapiņu ar dažiem represēto uzvārdiem un skaļi tos nolasīt.
Biedrības "Memoriāls" priekšsēdētājs Arsēnijs Roginskis saka - kad reizi no reizi dzirdi šo atkārtojumu "nošauts, nošauts, nošauts", sāc saprast, ka šie cilvēki nebija kaut kādi abstrakti upuri, bet noziedzīgā režīma, noziedzīgas valsts upuri.
"Un ar šo arī atnāk izpratne par cilvēka brīvību un dzīvību kā augstāko vērtību," viņš uzsvēra.
"Memoriāla" akcija ik gadu risinās 12 stundas - no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā, bez pauzēm un pārtraukumiem jau desmit gadu. Un represēto saraksts ir nolasīts tikai līdz vidum. Vien Maskavā Lielā terora laikā nošauti 40 000 cilvēku. Daudzi te atnāk ne tikai, lai nolasītu citu represēto uzvārdus, bet arī pieminēt savus radiniekus, kas nogalināti Lielā terora vai citu represiju laikā. Krievijā grūti atrast ģimeni, kas nebūtu cietusi no totalitārā režīma noziegumiem.
"Pieklauvēja pie durvīm, mēs visi gulējām blakus - tētiņš, es (sešgadīgais) un brālis, trīs gadi," atceras represētā dēls Mihails Popovs. "Atveriet! Vai Popovs Semjons Pavlovičs te dzīvo? Te. Tēvs strādāja par kalēju, un viņa tēvs esot bijis tā sauktais kulaks. Mamma nokāpa no krāsns ar deviņus mēnešus veco brālīti. Prasa - kas noticis? Viņai saka - uzzināsiet vēlāk. Mēs uzzinājām pēc trīs mēnešiem."
"Vārdu atdošanas" dalībniece Mila Milendere nešaubās par akcijas nozīmi: "Lielā terora gados notika šausmīgs noziegums, un atmiņu par to tikpat kā izdzēsa. Tagad mūsu misija ir izdarīt visu, lai to atmiņu atjaunotu. Tie ir cilvēki, kuriem atņēma vārdu, dzīvību. Viņiem nav kapavietas, viņiem nekā nav. Tagad mēs viņiem varam atdot kaut vai vārdu."
Savukārt akcijas dalībnieks Ivans Bogancevs apliecināja, ka Krievijā ļoti reti piemin šos bez vainas nogalinātos cilvēkus, tāpēc viņam šķiet ļoti svarīgi piedalīties.
"Tā es paužu savu pilsonisko pozīciju. Kāds atnāk uz Ivana Bargā pieminekļa atklāšanu, mēs atnācām te," viņš paskaidroja.
Nomākta jūtas akcijas dalībniece Anna Vronska. "Man liekas, ka Krievija ir nolādēta. Tas, kas te notika, mums nedod iespēju izdzīvot. Mana dalība te ir mēģinājums palīdzēt šo lāstu noņemt. Ļoti sāp...," viņa saka.
Daudziem sanākušajiem šis pasākums ir politisks solis. Atgādinot par totalitārā režīma noziegumiem, viņi pievērš uzmanību tam, ka Krievijā neievēro cilvēktiesības. Pēc biedrības "Memorial" datiem, pēdējā gada laikā politieslodzīto skaits Krievijā ir divkāršojies, tagad 100 cilvēki atrodas cietumos citādas politiskās vai reliģiskās pārliecības dēļ. Turklāt Krievijas Tieslietu ministrija šomēnes atzina biedrību “Memorial” par tā saukto “ārzemju aģentu” - juridiskais statuss tieši atgādina padomju represiju laikus.
