Jau sešpadsmit dienas Jekaterina Nenaševa visur staigā ar pie muguras piesietu bērna gultiņu. Performance turpināsies 21 dienu – tieši uz tik ilgu laiku Krievijas bērnunamu audzēkņus, kas slikti uzvedas, bieži vien aizsūta uz psihiatriskām slimnīcām. Tāds soda veids. Slimnīcās bērnus piesien pie gultiņas.
"Savā performancē es katru dienu mēģinu uz sevis izjust to, ko izcieš šie bērni," stāsta Jekaterina Nenaševa. "No medijiem, no pašu bērnunamu audzēkņiem esmu uzzinājusi arī par citiem veidiem, kā soda bērnus. Visu to darīju savās akcijās pēdējās dienās. Bijuši gan pietupieni, kamēr ir spēks, bija jāēd sāls ar karoti, jāstāv uz vienas kājas, jākāpj uz ceļiem pa kāpnēm. Es nezinu, kā mazie bērni to visu iztur."
16.dienā māksliniece vienkārši nekustīgi guļ uz pieres. Tas ir grūtāk nekā varētu šķist – sāp galva, pēc tam sāp viss ķermenis.
"Šīs temats nav ļoti populārs medijos vai sociālajos tīklos, bet tas vardarbības līmenis ir tik augsts, ka tam jāpievērš uzmanība," saka māksliniece.
Nenaševa savām akcijām rūpīgi izvēlās vietu un laiku, bet dzejniecei Darjai Serenko, lai ko viņa darītu – brauktu ar sabiedrisko transportu, tiktos ar draugiem vai iepirktos -, līdzi vienmēr ir kāds plakāts ar protestu – pret korupciju policistu vidū, vardarbību ģimenē, diskrimināciju, homofobiju.
"No vienas puses, tas, ko mēs rakstam uz plakātiem, ir diezgan radikāls un izaicinošs. No otras puses, “Klusais pikets” ir neuzbāzīgs, es braucu transportā, un šī plāksne ir mana privātā manta, it kā daļa no mana apģērba, it kā kaut kas svešs. Uzreiz nevar saprast, esmu izteikumu autore vai kaut kur vedu, un cilvēki kļūst ziņkārīgi," stāsta akcijas “Klusais pikets” autore Darja Serenko.
Darjas akciju sākumā pamanījuši sociālo tīklu lietotāji, tad mediji. Tagad katru dienu mēģina ar viņu sazināties vairāki cilvēki – nointervēt, atbalstīt vai izteikt draudus. Klusajam piketam ir pievienojušies ap diviem simtiem cilvēku, tostarp – Anastasija. Jau vairākas dienas viņai rokās ir plakāts, veltīts Orlando slaktiņa upuriem.
"Cilvēku reakcijas ir dažādas. Viens cilvēks izlasot teica – pamaz amerikāņu ir nošauti, vajadzētu vairāk. Cita meitene vienkārši piegāja, apskāva un aizgāja," stāsta akcijas dalībniece Anastasija Burakova.
Lielāka daļa maskaviešu patērē valsts medijus, kur par cilvēktiesībām un diskrimināciju tikpat kā nerunā. Šādas mākslas akcijas varētu būt vienīgais medijs, kas piespiež daudzus uzdot sev nepatīkamus jautājumus.
