Mariupole: Ukrainas Donbasa vizītkarte ar problēmu «matrjošku»

Mariupoles pamales ieskauj dūmi no pilsētas metalurģijas uzņēmumu skursteņiem un tos pavadošā piesārņota gaisa dvaka. To nedaudz atsvaidzina Azovas jūra, pār kuru piekrastē slejas Ukrainas karoga krāsās speciāli nokrāsoti ostas krāni. Mariupole vienmēr bijusi rūpnieciska pilsēta, taču tagad tai nāksies kalpot arī par vizītkarti jaunam, atjaunotam un ukrainiskam Donbasam. Vismaz tā to tagad sauc pilsētas un visas valsts amatpersonas. 

Ne velti tieši Mariupolē pagājušā gada oktobra beigās notika starptautiska investīciju konference prezidenta Volodimira Zelenska vadībā. Un pārliecināšana, ka Mariupole ir droša un perspektīva vieta, ir vajadzīga ne vien ārvalstu investoriem, bet arī pašmāju iedzīvotājiem, un ne tikai. 

Tāpat kā Doņeckā un Luhanskā arī Mariupolē 2014. gada vasarā bija nostiprinājušies prokrieviskie kaujinieki, bet Mariupoli izdevās atbrīvot un arī noturēt 2015. gada janvāra kaujās.

Par tā laika notikumiem pašlaik stāsta vien dažas ēkas, kā arī liels piemiņas gleznojums meitenītei, kurai "Grad" raķešu uzlidojumā no Krievijas puses tika norauta kāja. Vēl 128 cilvēki tika ievainoti, 30 zaudēja dzīvību.

"Atrados tajā dienā mājās ar bērnu. Pats to pieredzēju, briesmīga situācija.

Pateicoties Minskas un Normandijas formātu sarunām, frontes līnija atvirzījās no Mariupoles uz austrumiem par 15 - 17 kilometriem. Tas dod pārliecību par drošību pilsētas iedzīvotājiem. Sākotnēji tikai pateicoties Minskas un Normandijas formātiem, bet pēc tam to visu izdevās nostiprināt, pateicoties efektīvai Ukrainas bruņoto spēku darbībai," stāstīja Mariupoles vicemērs Serhijs Orlovs.

Tieši saistībā ar šiem notikumiem var atrast vienu no tagadējās Mariupoles īstajām vizītkartēm – modernu kardioloģijas centru, kurā traģisko notikumu laikā atradās kara hospitālis. Te aktīvākās karadarbības laikā palīdzību sniedza 2500 cilvēkiem.

Pils, bet trūkst, kas tajā strādā, norādīja galvenais ārsts Serhijs. Viņš kopā ar Bolīvijā dzimušo kolēģi Sesāru, kurš pārcēlās uz Mariupoli vēl studiju laikā, izrādīja Latvijas Televīzijai modernās telpas. Kardiologi bažījas par zemajām algām – zem 300 eiro – un pilsētas spēju radīt pietiekami vidi jaunajiem speciālistiem.

"Mani nomainīs dēls, viņš arī ir ārsts manā specialitātē. Sesāram meita arī. Kurpniekiem bērni par kurpniekiem kļūst, ārstiem – ārsti. Tas ir normāli. Turpināsim strādāt, tas ir skaidrs, taču ceram, ka valsts tomēr sadzirdēs mūs. Mums taču nevajadzētu iziet ielās un dauzīt pa ķiverēm kā ogļračiem, esam nedaudz citādi uzaudzināti," sacīja Mariupoles kardioloģijas centra galvenais ārsts Serhijs Orleanskis.

Ja kardiologus iespējams piesaistīt ar darba vidi un regulāriem ienākumiem, cita aina paveras Mariupoles piekrastē – Azovas kuģu remontēšanas rūpnīcā. 

Lai kuģi ostā nonāktu, tiem nākas šķērsot Kerčas šaurumu, turklāt tagad – arī jauno Kerčas tiltu. Kuģu īpašniekiem jārēķinās, ka apdrošināšanas kompānijas šo joprojām uzskata par riska zonu. 

Strādnieks Andrejs pastāstīja, ka vairāki viņa paziņas strādā Baltijas valstīs, kā arī brauc uz Vāciju, kur var nopelnīt.

Kerčas krīzes laikā, kad Krievija sagrāba ukraiņu kuģus, mēnešiem ilgi pasūtījumi nepienāca vispār. Lēnām klientu bāze atjaunojas, turklāt Azovas rūpnīcā arī tiek remontēti Ukrainas jūras spēku karakuģi. Taču problēmas ar algu izmaksām joprojām ir aktuālas. Andrejs, kurš rūpnīcā strādājis 10 gadus, pastāstīja, ka algu ziņā ir sliktāk nekā pirms diviem gadiem.

Vadība skaidroja – tas mazās noslodzes dēļ. Taču Latvijas Televīzija novēroja, kā uzņēmuma preses sekretāres Larisas Koņevas viedoklis ar remontēšanas ceha vadītāja vietnieku Nikolaju Oradņičenko intervijas laikā pārtop spraigā diskusijā. Oradņičenko apgalvoja, ka sākušās algas izmaksāšanas aiztures. “Pašlaik tie ir divi, divi ar pusi mēnešu. Parādi. Cilvēkiem kaut kas ir jādara. It kā jau vadība kaut ko dara,” viņš uzvēra. Taču preses sekretāre viņu pārtrauca, skaidrojot ka viss atkarīgs no kuģu skaita.

Oradņičenko nav pārliecināts: “Noslodze principā ir, neredzam, kur aiziet nauda! Lūk, ziemā bija kuģis “Sergejs Radoņežskijs”. Uztaisījām, apjoms bija konkrēts, labs! It kā vajadzētu naudai būt. Bet, kur tā nauda paliek, neviens nevar saprast! Nakts maiņas strādājām, vēl cilvēkus nolīgām!”

Koņeva skaitīja, ka nepieciešami vismaz trīs šādi kuģi, taču arī lūdza izbeigt strīdu kameras priekšā. “Es saku kā ir! Kuģi ir, remonts ir! Kur nauda – tas nav manā kompetencē,” rezumēja Oradņičenko.

Tomēr situācija nav tik smaga kā satraucošo notikumu laikā, un visiem ir cerība, ka tā turpinās uzlaboties.

Pilsētas vadība norādīja – vismaz personīgā drošība un bažas par karu no Mariupoles iedzīvotāju nosauktajām problēmām pašlaik nokritusies līdz ceturtajai, piektajai vietai. Cilvēkus vairāk satrauc algu un pabalstu jautājums, piesārņotais gaiss, infrastruktūra. Un tāpēc tagad sākts pirmais posms, lai padarītu Mariupoli par jaunā Donbasa vizītkarti bez ironijas. Cilvēki pārvietojas no Ukrainas kontrolētās daļas uz nekontrolēto regulāri. Ja situācija uzlabosies Mariupolē, tad arī otrā frontes pusē redzēšot, ka viņiem ''krievu pavasara'' vietā pienākusi dziļa ziema, bet šeit viss plaukst.

"[Pilsētas atjaunošana notiek] praktiski visos virzienos – dzīvojamais fonds, parki, skvēri, ceļi, trotuāri – notiek plaša mēroga atjaunošana. Gribējās vairāk, taču 40 gadus pilsēta vispār nebija pieredzējusi kapitālo remontu. Katru gadu šie tempi pieaug. Mans personīgais vērtējums – noskaņojums mainījies nozīmīgi. Līdz karam un agresijai vairākumā bija prokrievisks noskaņojums – noteikti vairāk par 50%. 60%, 70%, 75%. Tagad, pēc mana vērtējuma, ne vairāk kā trešdaļa noskaņota prokrieviski. Pārējiem ir stingra, proukrainiska pozīcija. To redzam gan balsojuma rezultātos, gan cilvēku uzvedībā un noskaņojumā," stāstīja pilsētas vicemērs Orlovs. 

Pagaidām vietējie smej: "Mums, Mariupolē, ir vesela problēmu ''matrjoška''. Atver vaļā, un tur jauna problēma priekšā. Cerams vien, ka mazāka nekā iepriekšējā."