Rolilahla Dalibunga Mandela dzimis 1918. gadā vienā no Dienvidāfrikas nabadzīgākajiem reģioniem. Jau skolas laikā kāds no skolotājiem iedeva viņam angļu vārdu Nelsons, taču vēsturē viņš iegājis arī ar savu iesauku – Madiba. Kopš saviem studenta gadiem viņš iesaistījās aktīvā darbībā, lai cīnītos pret Dienvidāfrikā pastāvošo aparteīda režīmu. 50. gadu sākumā kopā ar vēl vienu aktīvistu viņš atklāja pirmo melnādaino personu juridisko firmu, bet 60. gados iesaistījās Āfrikas Nacionālā Kongresa pagrīdes bruņotajā grupā. 1964. gadā Mandela tika apcietināts un ieslodzīts, bet tiesas procesā izteiktā uzruna kļuva par galveno lozungu cīņā pret aparteīdu:
„Es esmu cīnījies pret balto dominanci un pret melno dominanci. Es esmu lolojis ideālus par demokrātisku un brīvu sabiedrību, kurā visas personas dzīvo harmonijā un ar vienādām iespējām. Tas ir ideāls, kuram es ceru dzīvot un kuru ceru sasniegt. Taču, ja tam tā būs jānotiek, šis ir ideāls, kura dēļ es esmu gatavs arī mirt."
Pēc 27 gadiem, nomainoties Dienvidāfrikas prezidentam, Nelsons Mandela tika atbrīvots no ieslodzījuma, un tā laika prezidents Frederiks Vilems de Klerks norādīja, ka ir pienācis laiks iesaistīties dialogā.
Nelsona Mandelas atbrīvošana kļuva par milzīgu notikumu ne tikai Dienvidāfrikā, bet arī visā pasaulē, kas vēlāk noveda arī pie tā, ka Mandela kļuva par pirmo melnādaino Dienvidāfrikas prezidentu. Īru rokgrupa „Simple Minds" šim notikumam par godu pat sarakstīja dziesmu „Mandela Day". 2009. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja 18. jūliju, Mandelas dzimšanas dienu, par Starptautisko Mandelas dienu. Šīs dienas laikā tradicionāli tiek rīkoti dažādi koncerti un izglītojošo pasākumi, lai atbalstītu cīņu pret nabadzību un veicinātu mieru un tautu salabšanu.
2001. gadā Nelsonam Mandelam tika diagnosticēts prostatas vēzis, kurš tika veiksmīgi izārstēts, taču arvien vairāk par sevi lika manīt ieslodzījuma laikā iegūtā tuberkuloze. Pēdējo desmit gadu laikā Nelsons Mandela no sabiedriskās dzīves bija atgājis malā, bet pēdējos divos gados viņa veselība strauji pasliktinājās. Bet 5. decembra vakarā tika saņemta ziņas par to, ka Nelsons Mandela ir miris 95 gadu vecumā.
Pasaules valstu līderi ziņu par Nelsona Mandelas nāvi uzņēmuši gandrīz vai ar vienādām sajūtām, atzīstot, ka aizsaulē ir aizgājis viens no pagājušā gadsimta izcilākajiem cilvēkiem. Viens no pirmajiem, kurš nāca klajā ar savu līdzjūtību, bija ASV prezidents Baraks Obama, kurš atzina, ka viena no viņa paša pirmajām politiskajām aktivitātēm ir bijusi protesta akcija pret aparteīdu, bet Nelsons Mandela ir kļuvis par viņa iedvesmas avotu:
„Viņš sasniedza vairāk nekā var sagaidīt no jebkura cilvēka. Šodien mēs esam zaudējuši vienu no ietekmīgākajiem, drosmīgākajiem un patiesi labākajiem cilvēkiem, ar kuru mums ir bijusi iespēja kopīgi dzīvot uz šīs pasaules. Viņš vairs nepieder mums, tagad viņš pieder gadsimtiem. Ar savu cieņu un nelokāmo vēlmi ziedot savu brīvību citu cilvēku brīvības vārdā Madiba izmainīja Dienvidāfriku un aizkustināja mūs visus. Viņa ceļš no cietumnieka līdz prezidentam atspoguļo ideju par to, ka cilvēki un valstis var izmainīties uz labo pusi. Viņa apņemšanās mainīt varu un izlīgt ar tiem, kas viņu ieslodzīja, rāda piemēru, kuru būtu jāievēro visai cilvēcei, gan savās personīgajās dzīvēs, gan valstu vadībā."
Līdzjūtību Nelsona Mandelas tuviniekiem izteikuši daudzu pasaules valstu esošie un bijušie politiskie līderi, dažādu reliģisko kustību līderi, cilvēktiesību aizstāvji, sabiedrībā pazīstamas personas, mūziķi un aktieri. Visi ir vienisprātis, ka Nelsons Mandela bija cilvēku apvienotājs, kuru savas nesavtīgās, bet vienlaicīgi izlēmīgās rīcības dēļ var uzskatīt par cilvēciskuma gigantu, taču kurš vienlaicīgi ir bijis ļoti piezemēts, vienkāršs un faktiski – viens no mums.
Atvadīšanās no Nelsona Mandelas būs salīdzinoši ļoti ilga, jo zemes klēpī viņš tiks guldīts tikai pēc 12 dienām, savā dzimtajā Kunas ciematā.
