Uzrunu Francijas prezidents otrdien, 26. septembrī, teica Parīzē, un tai bija daudz klausītāju gan Eiropā, gan pasaulē.
Makrona runa Parīzē, Sorbonas universitātē, kur auditorijā lielākoties bija studenti, bija viena no tām, kuru retais, īpaši Eiropas valdībās, vēlējās palaist garām, lai nedzirdētu, kādu kursu gatavojas ieņemt jaunu sparu šobrīd atgūstošā Francija.
Makrons pieskārās daudzām jomām. Viņš aicināja uz Eiropas līmeņu vienotību – gan finanšu un monetārajos jautājumos, gan aizsardzībā, gan runājot par migrāciju, ekoloģiju un digitālo attīstību.
Makrons piedāvāja izveidot kopīgus Eiropas ātrās reaģēšanas spēkus, kas darbotos kā „partneris nacionālajām armijām”. Viņš piedāvāja arī Eiropas Savienības (ES) līmeņa nodokli finanšu transakcijām un vienotu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi. Aicināja uz ciešāku eirozonas integrāciju. Kopumā uz ciešāku bloka saliedēšanos, lai stātos pretī dažādām grūtībām un izaicinājumiem.
Francijas prezidenta uzrunu politiķi, diplomāti, viedokļu līderi gan Briselē, gan citās Eiropas galvaspilsētās ir ne tikai rūpīgi noklausījušies, bet arī zibenīgi reaģējuši medijos un interneta sociālās saziņas vietnēs, pamanot arī to, ka Makrons savā uzrunā ir izteicis ne mazāk kā 20 paziņojumus un priekšlikumus.
Francijas prezidents ir arī nekavējoši salīdzināts ar dažiem pārējiem patlaban Eiropas redzamākajiem politiķiem – Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Lielbritānijas premjerministri Terēzu Meju.
„Atzīstama uzruna, optimistiski, radoši risinājumi. Un kāds kontrasts Mejas sacītajam Florencē,”
tā raksta pazīstamā izdevuma „Wall Street Journal” Eiropas redaktors Saimons Niksons. „Angela Merkele ir jaunais Fransuā Olands,” norāda autors vācu izdevumā „Die Zeit”, tādējādi liekot saprast, ka Vācijas kanclere arī pēc uzvaras vēlēšanās, bet grūtajā koalīcijas izveidošanas procesā un Makrona ēnā, izskatās, kā iepriekšējais, ēnā palikušais Olands.
Asu kritiku Makrona uzrunai veltījuši Eiropas Parlamenta Polijas deputāti. Rišards Legudko, kurš pārstāv valdošo partiju „Likums un taisnīgums” atzinis, ka Makrona uzruna ir bijusi kārtējie dūmi un saukļi. Polijas valdībai, jāatzīst, patlaban ir sarežģītas attiecības ar Francijas prezidentu, tā kā arī savā nesenajā Eiropas tūrē Varšava un Budapešta bija tās galvaspilsētas, kuras Makrons izvēlējās neapmeklēt.
Savukārt izdevums „Time” norāda, ka Makrona uzruna nepārprotami ir pieteikums vadīt Eiropas Savienību, būt tās līderim.
„Un, ja vien Makronam būs ļauts, viņš patiešām varētu nomainīt Angelu Merkeli,” bilst „Time”, īpaši tagad, kad Merkele pēc nesenajām vēlēšanām ir pārņemta ar koalīcijas izveidošanu.
Jau 19. un 20. oktobrī rudens samitā Briselē tiksies Eiropas Savienības līderi, un sarunās būs gan „Brexit”, gan arī Eiropas nākotnes jautājumi. Šī būs tā reize, kad arī spilgti parādīsies līderu pozīcijas un tas, vai un kā mainās Francijas un Vācijas varas kausi.
Katrā ziņā šobrīd Makrons ir politiķis, kuram Eiropas politikas interesantu acs seko ar milzu enerģiju, un vismaz ārpolitiski viņa iespējas turpina augt.
