Savukārt Spānijas vadība saka, ka ir gatava runāt par vēl lielāku reģiona patstāvību, bet ne par atdalīšanos. Dialogu apgrūtina arī tiesvedības pret Katalonijas neatkarības aizstāvjiem.
Kopš neatzītā 1.oktobra referenduma par Katalonijas neatkarību ir pagājis gandrīz gads. Toreiz no citiem Spānijas reģioniem atsūtītās speciālo uzdevumu vienības mēģināja traucēt balsošanas norisei un konfiscēt balsošanas kastes. Dažos iecirkņos kārtības sargiem tas ir izdevies. Citur vietējie iedzīvotāji to neļāva darīt.
Viens no neatkarības kustības aktīvistiem bija 25 gadus vecais Adriā Karasko. Arī pēc referenduma viņš kopā ar domubiedriem piedalījās dažādās protesta akcijās, tostarp bloķēja lielceļu. Un par to jaunām vīrietim Spānijā tika izvirzītas nopietnas apsūdzības.
“Viņi ir izvirzījuši man apsūdzības terorismā, nemieru organizēšanā un sabiedrības musināšanā. Tādēļ es nolēmu pamest valsti, lai nenokļūtu šīs tiesu sistēmas rokās. Es to uzskatu par fašistisku sistēmu,” paziņoja Karasko.
“Līdz ar to es tagad dzīvoju šeit, trimdā, un mēģinu paskaidrot cilvēkiem Beļģijā, kā arī citur Eiropā un pasaulē, ka Spānijas tiesu sistēma ir pilnīgi sajukusi prātā. Tā tas vienmēr ir bijis, bet tagad tas ir acīmredzami. Tādēļ es turpinu cīņu, lai neļautu viņiem mani sagūstīt,” skaidroja Karasko.
Viņš jau vairāk nekā četrus mēnešus slēpjas no Spānijas varasiestādēm Beļģijā. Un septembra sākumā viņš Briselē pirmo reizi parādījās žurnālistu priekšā.
“Es mēģinu visiem paskaidrot, ka politiskās represijas pašreiz notiek ne tikai pret politiķiem, bet arī pret vienkāršiem cilvēkiem, kuri gāja ielās, dziedāja vai tvītoja. Spānijas tieslietu sistēma tagad ir kļuvusi pilnīgi ačgārna,” klāstīja Karasko.
Karasko nebūt nav vienīgais neatkarības kustības aizstāvis, kurš tagad dzīvo Beļģijā. Briselē atrodas arī bijušais Katalonijas premjers Karless Pudždemons un vairāki citi. Viņus aizstāv pazīstamais beļģu advokāts Kristofs Maršāns.
“Šajā lietā mēs skaidri redzam, ka viņš ir darījis to, ko parasti dara sociālā protesta kustības. Un agrāk nekas tāds netika uzskatīts par kriminālnoziegumu. Turpretī šobrīd tas tiek dēvēts par terorismu, jo bija politiskais lēmums kriminalizēt šīs darbības,” norādīja Maršāns.
Advokāts sacījaa, ka pēdējos 15 gados terorisma jēdziens ir kļuvis krietni plašāks. Un tas ļauj vērsties ar smagām apsūdzībām arī pret cilvēkiem, kuri rīko protesta akcijas.
Tomēr pirmā tiesa Spānijā ir atzinusi, ka vismaz Karasko gadījumā, vīrieša rīcību nevar uzskatīt par terorismu.
“Smagākais krimināllikuma pants, ar kādu varētu rakstot viņa rīcību, ir sabiedriskās kārtības traucēšana. Un tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no terorisma. Tādēļ es ceru, ka arī apelācijas tiesa piekritīs pirmās instances tiesas lēmumam, kas bija ļoti saprātīgs,” pauda Maršāns.
Ieslodzījumā joprojām atrodas arī vairāki bijušās Katalonijas valdības ministri, iepriekšējā Katalonijas parlamenta priekšsēdētāja Karme Forkadeja, kā arī sabiedrisko organizāciju līderi, kuri atbalstīja atdalīšanos no Spānijas.
Tomēr līdz ar sociāldemokrāta Pedro Sančesa nokļūšanu Spānijas premjera krēslā, retorika starp Madridi un Barselonu ir kļuvusi ne tik asa.
Tomēr jaunais Spānijas premjers pagaidām ir atteicies iejaukties tiesvedībā pret bijušās Katalonijas valdības locekļiem, uzsverot tiesu varas neatkarību.
Sančess ir sacījis, ka ir gatavs apspriest ar Katalonijas valdības vadītāju Kimu Torru lielāku reģiona patstāvību, bet ne atdalīšanos no Spānijas.
Savukārt Spānijas parlamenta apakšpalātas spīkere Ana Paštore uzaicināja Katalonijas premjeru uzstāties debatēs Madridē. Neviens Katalonijas valdības vadītājs mūsdienu Spānijas vēsturē vēl nav kāpis uz nacionālā parlamenta tribīnes.
Torra pagaidām vēl apdomā, vai pieņemt šo ielūgumu. Tomēr viņš jau ir paziņojis, ka Katalonijas valdība negrasās atteikties no cīņas par neatkarību.
