Vējains un auksts piektdienas vakars, pie mēteļa atloka steigā darināts Ukrainas karodziņš. Vilcienā uz Freiburgu kādā no stacijām iekāpj pajauns vīrietis, apsēžas pretī. Skatos – acis viņam kavējas pie karodziņa, viņš pasmaida ar acīm virs maskas, norāda uz karodziņu, jautā – “Ukraina”? Nē, nē, atbildu, esmu no Latvijas, bet, protams, mēs atbalstām, cik varam. Puisis runā tekoši vāciski, bet ar nelielu slāvu akcentu, tāpēc jautāju, no kurienes viņš. Izrādās, no Maskavas, bet šobrīd studē doktorantūrā literatūrzinātnes Freiburgas Universitātē.
Arī Aleksands, tāpat kā es, dodas uz atbalsta akciju Freiburgas centrā, saka – es nevaru nepiedalīties: “Vakar [24. februārī] pamodos agri, paskatījos ziņas, un neapturami sāka plūst asaras. Tas ir šausmīgi! Nevarēju ne aizmigt, ne arī ko padarīt.
Man ir daudz draugu un paziņu Maskavā, viņi visi ir šausmās, dusmīgi, bēdīgi, sagrauti. Visi ir pret šo karu! Un visiem ir bail, jo ar Putinu jau nav iespējams civilizēti runāt, viņš ir kā mērkaķis ar granātu!”
Laukums iepretim pilsētas teātrim un universitātes bibliotēkai ir pilns ļaužu. Ar uzrunām uzstājas gan organizatori no jauniešu organizācijām, gan Freiburgas Vācu–ukraiņu biedrības pārstāvji. Mītiņā daudz arī krievvalodīgo. Jāpiebilst gan, ka arī Vācijā dzīvojošo krievu viedoklis tomēr nav viennozīmīgs.
Reģionālais laikraksts “Badische Zeitung” bija veicis aptauju Freiburgas rajonā, kurā dzīvo daudz krieviski runājošo cilvēku, un diemžēl daļa pauda atbalstu Krievijas valdības lēmumiem vai labākajā gadījumā – izvairījās no konkrētas atbildes. Par laimi, tādu ir mazākums. Vairākums absolūti nosoda Putina režīmu un agresiju Ukrainā.
Elvīra studē doktorantūrā islāmticību Freiburgas Universitātē. Viņas vīrs ir ukrainis un dzīvo Rivnē, pilsētā Ukrainas ziemeļrietumos. Elvīrai mācību dēļ ir uzturēšanās atļauja, vīram nav, tāpēc nolēmuši, ka viņš paliks tur, bet regulāri brauks ciemos, uzturoties tik ilgi, cik ļauj vīza. Pavisam nesen aizbraucis veikt papildvakcīnu pret Covid-19, bet nu atpakaļ vairs netiek, jo vīriešiem noteiktās vecuma robežās izbraukšana ir liegta: “Es nezinu, vai viņš ies karot, kas tur vispār notiek, man nav sakaru! Vārdiem nevaru izstāstīt, ko izjūtu. Man ir daudz draugu Kijevā, tur ir diezgan liela musulmaņu kopiena, daudzi musulmaņi pārcēlušies uz Ukrainu no Krievijas, kur viņi nevarēja justies brīvi. Un tagad arī viņi iet karot, aizstāvēt Ukrainu.”
Manifestācijā piedalās arī citu tautību pārstāvji.
“Tas ir tas pats scenārijs, kas bija 2008. gadā Gruzijā, un mēs to uztveram ļoti personiski un nopietni,” saka Tornike Švanidze, viens no gruzīnu tautības studentiem, kas atnākuši ar Ukrainas karogiem, plakātiem dažādās valodās un arī ar Gruzijas karogu.
“Mēs noteikti gribam paust solidaritāti, taču saprotam, ka ar to vien ir par maz, tāpēc vēlamies, lai ietekmīgās valstis, redzot spiedienu no iedzīvotāju puses, kaut kā spētu Krieviju apturēt. Man ir paziņas Ukrainā, pagājušo nakti mēs sazvanījāmies, daži devušies bēgļu gaitās, citi paliek turpat.
Mums patiesi sāp, ka stāvoklis Ukrainā ir tik šausmīgs, mirst nevainīgi bērni.”
Manifestāciju 25. februārī pieteica un rīkoja dažādu partiju jauniešu organizācijas. Vieni no piektdienas mītiņa rīkotājiem ir “Freiburgas Zaļie jaunieši”. Apvienības pārstāve Laura Mantilja saka: “Man ir 22 gadi un jādzīvo pasaulē, kurā ir tik daudz konfliktu, tas ir briesmīgi! Šis bruņotais konflikts tomēr ir īpašs, jo notiek tepat, Eiropā, manā skatījumā – mūsu durvju priekšā. Šoreiz ir skarta Eiropas valsts.
Eiropai jābūt vienotai pret šo autokrātisko varas izrādīšanu, mums jāpauž skaidra, nepārprotama pozīcija. Mūsu atbildība ir kaut ko darīt, kaut vai organizēt šādu mītiņu. Katram eiropietim jābūt atbildīgam un skaidri jāpauž sava nostāja saistībā ar cilvēktiesībām.”
Lai arī šo konkrēto pasākumu rīkoja jaunieši un lielākā daļa dalībnieku bija studenti, tomēr ar plakātiem stāvēja arī vecāka gadagājuma cilvēki. Pusmūža vācietis Hennings rokās tur plakātu ar uzrakstu krievu valodā «Нет войне” (“Karam nē”): “Tas nav tikai karš pret Ukrainu, tas ir karš pret mūsu dzīvesveidu, demokrātiju; pret brīvas valsts suverenitāti. Katrai tautai, katrai zemei jābūt brīvas izvēles iespējām, kādās savienībās iestāties; jābūt tiesībām dzīvot brīvi.” Krieviski izveidojis uzrakstu esot tāpēc, lai vēstītu protestējošajiem Krievijā pret karu un valsts vadītāju – agresoru, ka viņi nav vieni.
Protams, katrā no manifestācijām ir arī ukraiņi, kuru Freiburgā ir vairāki simti. Sportiste un skolotāja Nadja Falk-Kumaņska dzīvo Freiburgā jau 20 gadus. Viņas mamma un tētis, citi radi un draugi dzīvo Luckā, Rietumukrainā: “Viņi paliks tur, nebēgs. Saka – esam te dzimuši, aizstāvēsim un mirsim, ja vajadzēs. Mani draugi ir studējuši Eiropā, atgriezušies, strādā par juristiem, politiķiem, skolotājiem. Viņi ir uzbūvējuši savu dzīvi, veidojuši privātskolas, uzņēmumus, audzina bērnus. Tā ir viņu zeme, mūsu zeme, mana dzimtene. Es dzīvoju šeit, bet Ukraina vienmēr ir bijusi manā sirdī. Mēs visi cīnāmies par brīvību. 24. februāris bija šausmīgākā diena manā mūžā. Naktī nez kāpēc nevarēju gulēt, piecos piecēlos un nezin kāpēc uzreiz ieslēdzu ziņas. Tūlīt zvanīju mātei, un, kamēr runājām pa tālruni, Lucka jau tika bombardēta. Mēs kopā raudājām, es visa trīcēju, jo nezināju, vai nākamā bumba netrāpīs pa manas mātes māju un vai šī saruna nav pēdējā. Vēlāk, kad kļuva mierīgāk, cilvēki sāka rūpēties par izdzīvošanu. Manai mammai, kā arī daudziem citiem ukraiņiem, nebija lielu pārtikas un medikamentu rezervju. Pie veikaliem bija kilometriem garas rindas. Vakar man atļāva darbā paņemt brīvdienu. Nevarēju skaidri domāt, koncentrēties, nevarēju neko darīt. Raudāju visu dienu, manas domas bija pie Ukrainas, pie maniem radiem, draugiem.” Nadja uzsver, ka ļoti būtisks ir praktiskais atbalsts, bet tikpat nenovērtējams ir morālais: “Ukraiņiem ir svarīgi zināt, ka pasaule ir lietas kursā un atbalsta viņus, ka viņi nav pavisam vieni.”
Jauniņā Aņa ir no Ukrainas pilsētas Dnipro, bet šobrīd Freiburgas Universitātē mācās bioloģiju un neirozinātnes.
“Manējie visi ir tur, un lielākā daļa tur arī vēlas palikt. Vīriešiem aizliegts izbraukt no valsts, bet bez mūsu tēta neviens negrib braukt prom…” Aņas balss aizlūst.
Viņa cer, ka vismaz māsa varēs atlidot uz šejieni, uz Freiburgu.
Viņa un citi ukraiņi mītiņā sarunas laikā pauž sirsnīgu pateicību Latvijai par atbalstu, mēs apkampjamies, visiem acīs asaras. Man pienāk klāt kāda vācu meitene un uzdāvina pašdarinātu kartona miera balodi.
Manifestācijas notiek katru dienu, kara pirmajā dienā – 24. februārī, rātslaukumā notika spontāna atbalsta akcija, kurā piedalījās apmēram 350 cilvēku, sestdien un svētdien pulcējās ap tūkstoš Ukrainas atbalstītāju.
Jāpiebilst – ja iepriekš vidusmēra vācieši par tādu Ukrainu pārāk nedomāja un daudzi pat nezināja, tagad atpazīst pat karogu. Policisti ierauga mazo Ukrainas karodziņu, pasmaida un pamāj. Pēc skata draudīgu, bārdainu vīru grupa treniņtērpos paceļ īkšķus uz augšu un sauc: “Ukraina!”. Ciematā pazīstama vāciete ierauga mazo nozīmīti un ar bažām jautā – ko varam gaidīt? Nevaru nomierināt, saku – jebko.
Tikmēr Freiburga ir gatava uzņemt Ukrainas bēgļus, šodien, 27. febuārī, ieradušies pirmie autobusi ar 159 Kijevas bērnunama bērniem un jauniešiem, kā arī aprūpētājiem. Evakuācija tika organizēta jau dažas stundas pēc kara sakuma, bet ceļš prasīja vairākas dienas un bija pilns grūtību un riska. Bēgļus sagaidīja daudzi freiburgieši, ārsti, Sarkanā Krusta darbinieki, bērnu psihologi, brīvprātīgie palīgi. Daudziem bērniem rokās mīļākās rotaļlietas, lai rastu vismaz kādu drošības sajūtu. Jaunākajam mazulim ir vien divi gadiņi.
Palīdzību un uzņemšanu operatīvi organizējusi Pilsētas luterāņu misija kopā ar biedrību un uzņēmumu "S’Einlädele", kas jau 30 gadus nodarbojas ar palīdzības projektiem Ukrainai. Jāpiebilst, ka atsaucība uz viņu sludinājumu par brīvprātīgo palīdzību bija milzīga – vairāki tūkstoši Freiburgas iedzīvotāju piedāvā telpas, ziedojumus, tulkošanas pakalpojumus, praktisko palīdzību. Interese bija tik liela, ka “uzkārās” misijas mājaslapa! Arī latviešu centrs “Bērzaine”, kas atrodas Freiburgā, ir pieteicies, ka var nodrošināt uzņemšanu 30–40 ukraiņu bērniem.
Freiburga ir Ļvovas sadraudzības pilsēta kopš 1990. gada. Freiburgas virsbirģermeistars Mārtins Horns jau ceturtdien sazinājies ar savu Ļvovas kolēģi, domes priekšsēdētāju Andriju Sadoviju un paudis solidaritāti, kā arī piedāvājis konkrētu palīdzību. “Īsti draugi sevi parāda grūtos laikos,” uzsver M. Horns. Pie Freiburgas rātsnama plīvo Ukrainas karogs.
Uz Ļvovu ceļos medicīniskais aprīkojums un citas nepieciešamās lietas, ir atvērts ziedojumu konts. Freiburgas Universitātes klīnika ir gatava nepieciešamības gadījumā uzņemt ievainotos.
Savukārt svētdien, 18.00 pēc Vācijas laika, visās visu konfesiju baznīcās visā valstī, arī Freiburgā, skanēs zvani un tiks aizlūgts par Ukrainu un tās varonīgo tautu.
