Gints Amoliņš: Labvakar Donbasā, paldies, ka satikāties ar mums. Fronte Luhanskā patlaban ir ļoti saspringta, kāda šobrīd ir situācija?

Serhijs Haidajs: Pēdējās nedēļās situācija ir pietiekami nopietna, palielinājušās apšaudes un uzbrukumi no Krievijas okupācijas karaspēka puses. Es domāju, ka tā ir tāda jau pirmā daļa no lielās ofensīvas, ko plāno Krievija.

Ar šiem uzbrukumiem viņi patlaban zondē vājās vietas, cenšas tās atrast, lai pēc tam tur pārmestu galvenos spēkus.

Esam dzirdējuši informāciju, ka koncentrē ne tikai karavīrus, toskait no jauna mobilizētos, bet arī tehniskās vienības?

Jā, tehniku pieved arvien vairāk, ļoti daudz radiolokācijas iekārtu. Mēs to redzam pēc saviem droniem. Tikko tos paceļam, tie sāk zaudēt saikni, tas nozīmē, ka viņiem ir labas uztveršanas iekārtas. Un tas nozīmē, ka viņi negrib, lai mūsu izlūki, gaisa izlūkošanas iekārtas iegūtu informāciju, kur viņiem notiek spēku koncentrēšanās, un mēs nevarētu likvidēt šos mērķus. Daudz pieved arī rezervistus, šos mobilizētos, kurus viņi apmācījuši divu mēnešu laikā dažādos punktos Krievijā un Baltkrievijā, pamazām viņus pieved klāt. Ņemot vērā to, ka Luhanskas rajonā ir pati mazākā teritorija, kas nav okupēta un atrodas Ukrainas armijas kontrolē, tad varētu teikt, ka vienu no galvenajiem uzbrukumiem viņi mēģinās izdarīt tieši tur, lai pēc tam... Nu, viņiem tas būtu pats vieglākais mērķis, un viņi mēģinās sasniegt to, ko teica Putins, uzstādīja šo uzdevumu, aiziet līdz Luhanskas administratīvajām robežām.

Vai jums ir aprēķini, cik tur varētu būt Krievijas karavīru, toskait mobilizēto?

Es domāju, ka tie ir vairāki desmiti tūkstoši. Viņu ir ļoti daudz, dažādās apdzīvotās vietās.

Mums ir informācija, vietējie iedzīvotāji saka, ka daudzkārt ir palielinājies mobilizēto skaits. Pie frontes līnijas visās apdzīvotajās vietās, kas tur ir, ir pilnas mājas ar šiem karavīriem.

Ir arī informācija par aviācijas un helihopteru daudz lielāku koncentrēšanu pie robežas un tās iesaisti?

Nu redziet, tas nav nekāds pārsteigums. Jo tad, kad smagā tehnika – tanki, bruņutransportieri – dodas uzbrukumā ar aviācijas atbalstu, tad efekts ir daudz lielāks. Tāpēc

gaidām, ka viņi dosies uzbrukumā ar aviācijas atbalstu. Tas ir dabiski, bet mēs esam tam gatavi. Skaidrs, ka būs grūti, bet izturēsim.

Jūs sakāt, ka šī vēl ir tikai sagatavošanās. Kad, jūsuprāt, varētu būt gaidāms lielāks Krievijas uzbrukums?

Grūti pateikt, varbūt divdesmit ceturtajā [datumā], mēs taču zinām, cik ļoti Putins ir sajucis prātā ar datumiem. Viņam ļoti svarīgi, lai tad kaut kas sāktos, notiktu. Varbūt tas būs divdesmit ceturtais, bet varbūt tās būs tuvākās divas nedēļas, skatīsimies. Bet to, ko mēs redzam – viņi principā jau ir gatavi tam, varbūt vēl pievelk klāt kaut kādas rezerves.

Virziens Kreminna–Svatove. Tie ir arī Ukrainas armijas mērķi – autoceļš un dzelzceļš. Ja tos izdosies ieņemt, kā tas ietekmēs situāciju? 

Tas mums ir pietiekami svarīgi, jo tad mēs varētu pārraut loģistikas ceļus okupācijas karaspēkam, ne tikai autoceļu, bet arī dzelzceļu. Tad viņiem būs ļoti grūti pievilkt rezerves. Principā jau tad, kad viņiem sašāvām dzelzceļa līnijas, viņi munīciju kādu laiku pieveda ar fūrēm, lielajām kravas mašīnām, pie Luhanskas bija rinda ar šīm fūrēm. Un mūsu karavīri uzreiz sajuta atvieglojumu, jo [krieviem] nebija loģistikas un viņi nevarēja laikus pievest, un apšaudes mazinājās.

Ļoti to var just? 

Protams, jo ne velti saka, ka šis ir vairāk artilērijas karš. No pirmās dienas, 24. februāra, visas mūsu pozīcijas vienkārši diennaktīm tiek apšaudītas ar dažādiem ieročiem – tankiem, artilēriju, reaktīvajām zalvju sistēmām, "smerčiem", "gradiem", "uraganiem" – tā visa ir ļoti daudz Krievijas noliktavās, ļoti daudz, un joprojām ir. Un, ja piemēram, raķetes – tās ir augstu tehnoloģiju sasniegums un tās nevar saražot vienā vai divās dienās, tās ir ierobežotas, un to rezerves Krievijai ir mazinājušās, tad lādiņu, raķešu reaktīvajām zalvju sistēmām viņiem ir ļoti daudz.

Kā jums personīgi ir pagājis šis gads?

Smagi, saspringti, bet bez lieliem kritieniem. Ir divi galvenie uzdevumi. Pirmais ir rūpēties par cilvēkiem, mierīgajiem iedzīvotājiem, kurus mēs evakuējam un nodarbojamies ar humāno palīdzību. Esam atvēruši centrus un izsniedzam palīdzību. Un otrs uzdevums, ne mazāk svarīgs, – ir jāpalīdz visu laiku mūsu aizsardzības spēkiem. Es saku tā vispārīgi, jo tie nav tikai Ukrainas bruņotie spēki, tā ir Nacionālā gvarde, robežsargi, policija. Ar visiem sadarbojamies. Mēs šobrīd sarunājāmies šeit, un es esmu tikko atgriezies no tikšanās ar Nacionālās gvardes pārstāvjiem, aizvedām viņiem dronus, un citas svarīgas lietas, "power bankas", daudz no tā, ko viņi bija pasūtījuši. Mums viņi vienmēr ir jāatbalsta, lai mūsu karavīri nejustu, ka kaut kā trūkst. Viss šis gads pagājis, palīdzot Luhanskas apgabala iedzīvotājiem un karavīriem, kas mūs aizsargā.

Kāda ir jūsu darba diena?

Viss atkarīgs no situācijas frontē. Ja tas ir iespējams, tad izvedam cilvēkus no okupētajām teritorijām. Ja ir iespējams, kāda atelpas pauze, braucu pa teritoriju un skatos, kā darbojas humānās palīdzības centri. Ja karavīri saka, ka viņiem ir vajadzīgi droni, mašīnas vai vēl kas, tad tūlīt sākam meklēt, lūkojamies partneru virzienā, lūkojam savas iespējas, ātri iegādājamies un tūlīt sūtam uz fronti. Komunicēju frontē ar vairākām mūsu vienībām, jo to, ko pateiks karavīrs, nepateiks neviens cits, tāpēc visi ir jāsadzird un ātri jāreaģē un visām problēmām.

Par ārzemju tankiem. Tie būs, bet vēl jāgaida; vai nebūs par vēlu?

Mums katra diena ir zelta vērtē. Jo mums nav neierobežoti cilvēku resursi, mēs sargājam katru savu karavīru. Mums katrs kritušais karavīrs ir varonis. Un tas ir smagi.

Tajā pašā laikā Krievija met frontē desmitiem tūkstošus bijušo cietumnieku. Pēc tam pat neviens viņus nesavāc, tā arī tur guļ nogalināti, arī ievainoti, neviens viņus nevāc.

Katra diena mums maksā ļoti dārgi. Mums ir vajadzīga smagā tehnika. Mums ir vajadzīgi tanki, bruņmašīnas, kaujas mašīnas,

kā "bredliji", "marderi". Mums vajadzīgi pašgājēji, munīcija. Jo pirmkārt tā ir dzīvība mūsu karavīriem. Stratēģiski runājot, nevar visu laiku aizsargāties. Kad mēs karojam pret tādu valsti kā Krievija, kur iedzīvotāju skaits ir 140 miljoni, tad jāpāriet uzbrukumā. Jo, ja mēs visu laiku sēdēsim aizsardzībā, tad mūs pamazām samals. Vēlreiz saku, ka mums katra karavīra dzīvība ir svarīga. Tāpēc ir vajadzīga smagā tehnika, lai dotos uz priekšu uzbrukumā, lai sasistu Krieviju un tālāk atbrīvotu visu Ukrainas teritoriju.

Par 24. februāri teikts, ka Ukrainā par to ir it kā Jaunā gada, gadumijas sajūta. Kādas jums ir sajūtas, tuvojoties 24. februārim?

Šo frāzi teica mūsu prezidents Volodimirs Zelenskis. Es pilnībā viņam piekrītu, jo, sākoties Krievijas pilna mēroga uzbrukumam 24. februārī, daudz kas ir mainījies.

Mēs bijām neatkarīga valsts, bet tā līdz galam nebijām vienota nācija, bet pēc 24. februāra mēs īsā laikā kļuvām par Ukrainas nāciju.

Nav vairs jautājumu, no kurienes nāk cilvēki, no austrumiem, ziemeļiem, dienvidiem, rietumiem vai Ukrainas centra. Visi domā un dara tikai vienu – palīdz mūsu bruņotajiem spēkiem – uzvarēt! Tas mums ir pats, pats svarīgākais! Tāpēc 24. februāris vienmēr būs Ukrainas vēsturē.