Serhiju Haidaju uz sarunu aicināja LTV žurnālists Gints Amoliņš, kurš devies uz Ukrainas austrumiem.

Gints Amoliņš: Kā jūs raksturotu situāciju Luhanskas reģionā, īpaši Severodoneckā?

Serhijs Haidajs: Severodoneckā situācija ir kritiski smaga. Luhanskas apgabala aizsardzība notiek jau kopš kara sākuma. Diemžēl mūsu spēkiem nācās atstāt 70 procentus teritorijas. Iebrukums bija pilna apmēra, ne tikai no okupētajām teritorijām, bet arī no Krievijas teritorijas.

Ja mēs būtu sākuši izveidot aizsardzības līniju visā frontē no okupētās teritorijas līdz Krievijai, tad tā būtu ļoti trausla līnija, ko krievi, visticamāk, būtu pārrāvuši.

Tātad tas bija taktisks risinājums: kara sākumā nedaudz atkāpties?

Jā, un tas bija pareizs, jo jau ceturto mēnesi notiek karš, bet Luhanskas apgabalu Krievija nav pārņēmusi. Tāpēc bija lēmusi atkāpties, bet saglabāt normālu aizsardzību.

Patlaban nežēlīgākās kaujas notiek Hirskes virzienā, Toškivkā, Severodoneckā. Tur ir pārvietoti visi Krievijas spēki un visas rezerves, kas vispār reģionā atrodas. Nemitīgi tur ierodas tehnikas un cilvēku papildinājums. Viņi atvelk tos taktisko grupu bataljonus, kas vairs nevar pilnībā piedalīties karadarbībā, jo ir cietuši milzīgus zaudējumus.

Severodoneckā diemžēl krievi kontrolē lielāko daļu pilsētas, bet tas, ko viņi paziņoja pirms nedēļas, ka kontrolē visu pilsētu, nav patiesība, jo joprojām iet bojā viņu karavīri, joprojām viņiem ir zaudējumi un kara darbība notiek nepastarpināti pašā pilsētā. Mēs esam pieraduši pie Krievijas meliem, bet mēs pastāvīgi to atmaskojam un pierādām.

Tātad frontes līnija Severodoneckā visu laiku mainās?

Jā, pilsēta pati par sevi nav liela. Lai palīdzētu saprast tās apmērus, tā ir četri reiz četri kilometri uz visām pusēm, kā kvadrāts. Tā bija ļoti ērta un laba pilsēta. Ceru, ka to atjaunosim un būs vēl labāk. Bet būtībā pilsēta ir ļoti kompakta, un jebkurš pretuzbrukums kādā no ielām, dažas mājas pa labi un kreisi, tas uzreiz procentuāli ir daudz. Tātad kaujas viegli var pārmesties no vienas ielas vai mājas uz otru.

Krievi nevar ielauzties, tāpēc pilsētu vienkārši apšauda ar artilēriju un ir izvēlējušies tādu pašu taktiku kā Mariupolē, proti, iznīcināt visu tā, lai mūsu aizstāvjiem nebūtu, pie kā pieķerties.

Bet pagaidām mūsu bruņoto spēku taktika ir pareiza. Un joprojām turamies pie tām pozīcijām, kas bija, un nodarām ienaidniekam zaudējumus.

Severodoneckā ir palikuši arī daudzi mierīgie iedzīvotāji. Kāds ir viņu liktenis?

Orientējoši tur ir kādi 15 000 cilvēku. Viņi pēc savas brīvas gribas diemžēl ir izvēlējušies tur palikt. Iemesli ir dažādi. Kāds vienkārši negrib vai vienkārši nezina, kurp doties. Kāds baidās par savu māju un dzīvokli, īpašumu, lai gan mēs daudzas reizes esam lūguši doties prom, tāpēc, ka tur palikt ir dzīvībai bīstami. Vecāka gada gājuma cilvēki uzskata, ka tur viņi ir dzimuši un tur arī nomirs, un nekur negrib doties.

Jā, orientējoši tur ir 15 000 cilvēku. Situācija pilsētā ar gāzi, ūdeni, elektrību ir vienkārši kritiska, tāpēc, ka krievi trīs mēnešu laikā visu ir sašāvuši – gāzes cauruļvadus, visu ūdens piegādes infrastruktūru un elektrostacijas. Ko paguvām, to atvedām – ģeneratorus uz mūsu humānajiem centriem, slimnīcām medikamentus. Viņi taču šāva pa slimnīcām, pa humāno centru.

Tagad noskaidrot, kas notiek pilsētā, mēs īsti nevaram, jo tai nav brīvas pieejas. Šonakt krievi sabombardēja otro tiltu un tagad apšauda trešo, kas ir pēdējais, un, ja izārdīs to, tad pilsētai vispār vairs nebūs iespējams piekļūt.

Civiliedzīvotāju evakuācija arī šobrīd nenotiek?

Tagad nē, jo tas ir ļoti bīstami. Pirmkārt, tas ir bīstami pašiem cilvēkiem – gan tiem, kas veiks evakuāciju, gan tiem, kuri evakuēsies. 99 procenti no visas evakuācijas, kas notika Luhanskas apgabalā, bija iepriekš nesaskaņota. Jo pat tad, kad mēs saņēmām šos tā sauktos humānos koridorus, mūsu autobusus tik un tā apšaudīja.

Pēdējā evakuācijas reize, kad Lisičanskā gāja bojā franču žurnālists, parāda, cik ļoti tas ir bīstami. Un Severodoneckā ir vēl bīstamāk. Savākt autobusā vai kādā lielā mašīnā vairākus desmitus cilvēku, lai pēc tam viņi nokļūtu apšaudē… Bojā ietu ļoti daudz cilvēku, nav jēgas riskēt.

Tātad no visiem trīs tiltiem, kas pāri upei savieno Severodonecku ar Lisičansku, divi jau ir iznīcināti…

Divi jau ir iznīcināti, un trešo mēģina iznīcināt. [Pirmdien vakarā Haidajs savā “Telegram” kanālā pavēstīja, ka iznīcināts arī pēdējais tilts].

Kāds ir stāvoklis pārējā Luhanskas apgabala teritorijā, kas atrodas zem okupācijas varas?

Tur ir smagi. Infrastruktūra tur jau sen ir iznīcināta. Popasjanskas ūdens kanāls ir iznīcināts, un līdz ar to aptuveni miljons cilvēku ir palikuši bez ūdens. Ir problēmas ar elektrību. Arī ar gāzi ir problēmas. Luhanskas apgabalā nav teritorijas, ko neapšaudītu. Šauj katru dienu visā apgabalā. Līdz ar to cilvēki ir nemitīgā apdraudējumā.

Mēs tagad katru dienu cenšamies Lisičanskā atvest humāno palīdzību un izvest no turienes cilvēkus. Taču mēs to darām ļoti klusu, jo tikko sākām stāstīt, ka mums ir humānās palīdzības centrs, tā tam uzreiz bija 32 uzlidojumi un tika pilnībā iznīcināta milzīga celtne – tehniķu klubs, kas tiešām bija monumentāla ēka, ārkārtīgi grūti iznīcināma, bet tagad tā ir drupās.

Mēs pārcēlāmies uz jaunu vietu. Un tur atkal netālu ir sākušies uzlidojumi. Krievi ļoti mērķtiecīgi iznīcina visu, kas ir saistīts ar humāno situāciju.

Mums arī Hirskē ļoti klusām zem nemitīgiem šāvieniem izved cilvēkus, burtiski piecus, sešus, ne vairāk. Vietējai administrācijai ir iespējams iebraukt un paņemt sev līdzi humānās kravas, bet ar to nepietiek.

Mēs zinām, ka Krievija izzog graudus no tādām vietām kā Hersonas apgabals. Vai pie jums arī kas tāds notiek?

Jā, pie mums notiek tieši tas pats. Mums ir pierādījumi, ka no mūsu jaunajām slimnīcām, jauniem pieņemšanas punktiem izved jaunākās iekārtas, ko mēs pagājušajā gadā atvedām.

Svjatovskas rajonā tiek izsaimniekotas rūpnīcas un viss tiek izvests uz Krievijas teritoriju, un mums ir pierādījumi, kad ražu vienkārši ar smagajām automašīnām veselām kolonām ved uz Krieviju. Par to mums paziņo vietējie iedzīvotāji, kas atrodas no jauna okupētajās teritorijās.

Kas Ukrainai ir nepieciešams, lai uzvarētu šajā karā?

Maksimāli ātri iegūt tālās darbības ieročus un lielu skaitu tiem nepieciešamo kaujas komplektu.

Jo kā krievi virzās uz priekšu? Viņi vienkārši diennaktīm, nedēļām, mēnešiem apšauda Ukrainas bruņoto spēku pozīcijas. Un viņi izārda visu līdz tādam līmenim, ka nākas atkāpties, jo nedrīkst palikt uz vietas, citādi vienkārši ies bojā mūsu karavīri.

Mūsējie pāriet uz jaunu vietu, un viņi atkal sāk apšaudīt šīs jaunās teritorijas. Līdzko mēs būsim saņēmuši pietiekami daudz tālās darbības bruņojuma, mēs varēsim apklusināt Krievijas artilēriju un atgūsim savas teritorijas. Tātad, pirmkārt, mēs apturēsim krievus, otrkārt, varēsim nodarboties ar deokupāciju.

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.