ĪSUMĀ:
- Eiropas Parlamentam jāpauž viedoklis par notiekošo Baltkrievijā.
- Baltkrievijas iedzīvotāji prasa pārmaiņas, bet Lukašenko to apspiež.
- Lietuvas ekspremjeram notiekošais Baltkrievijā atgādina Baltijas valstis 80. gadu beigās.
- Pēc Kubiļus domām, Kremlī par Baltkrievijas protestiem nepriecājas.
- Kubiļus uzskata, ka Astravjecas AES ir Kremļa mēģinājums noturēt mūs vecajā PSRS elektrības sistēmā.
Šonedēļ jūs organizējat pasākumu, kas ir veltīts Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Kāds ir šī pasākuma mērķis? Ko jūs ar to gribat panākt?
Šī nedēļa ir ļoti būtiska Baltkrievijas notikumu attīstībā, jo no 12. līdz 14. jūlijam [pašreizējā prezidenta Aleksandra] Lukašenko režīmam ir jāpieņem lēmums par to, kas būs viņa konkurenti vēlēšanās. Proti, kļūs skaidrs, kurš tiek reģistrēts un kuram tiek tādu vai citādu iemeslu dēļ atteikts.
Tādēļ mēs organizējam šos pasākumus un mēģinām panākt arī, lai Eiropas Parlaments paustu savu viedokli. Mēs vēl nezinām, vai būs iespējams pieņemt rezolūciju, jo pandēmijas laikā to ir diezgan sarežģīti panākt no procedūras viedokļa.
Tomēr, iespējams, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs varētu nākt klajā ar paziņojumu ar mērķi panākt, ka Lukašenko režīms atļauj vienkāršajiem Baltkrievijas pilsoņiem parādīt, ko viņi patiesībā domā par situāciju savā valstī.
Ir svarīgi, lai vēlēšanas būtu - cik vien iespējams - brīvas. Protams, ka mēs pazīstam Lukašenko un viņa ierasto taktiku, kas tika pielietota agrāk vai tagad. Bet šoreiz situācija ir mainījusies. Pat vēlētāju aptaujas, kuras veic Rietumu uzņēmumi, parāda, ka šoreiz iedzīvotāju viedoklis atšķiras. Vairāk nekā 50% cilvēku saka, ka pēc 26 Lukašenko autoritārā režīma valdīšanas gadiem viņi vēlas pārmaiņas. Un tikai ap 30% cilvēku vēlas turpināt visu pa vecam.
Tas ir mūsu galvenais vēstījums. Mēs redzam, ka Lukašenko ir sācis satraukties par to, kā šī situācija attīstās. Tādēļ viņš mēģina apspiest visu opozīciju. Viņa sāncenši tiek vai nu ielikti cietumā, kā tas notika ar [Sergeju] Tihanovski un [Viktoru] Babariko, vai arī bez jebkādiem paskaidrojumiem vēlēšanu komisija vienkārši paziņo, ka nav savākts pietiekami daudz parakstu. Tā tas notika ar [Valēriju] Cepkalo, kaut arī ir zināms, ka viņš ir savācis krietni vairāk parakstu, nekā bija nepieciešams. Bet tāda ir Lukašenko amatpersonu uzvedība.
Tādēļ mēs gribam parādīt, ka Baltkrievijas iedzīvotāji skaidri pieprasa pārmaiņas.
No otras puses, mēs esam satraukti par to, kā uzvedas varasiestādes. Un ja tas tā turpināsies, tad mums būs jāsāk arvien skaļāk runāt par jaunām sankcijām pret Lukašenko un viņa nomenklatūras pārstāvjiem.
Vai, jūsuprāt, Eiropai ir stratēģija attiecībās ar Baltkrieviju? Ir eksperti, kuri saka, ka Eiropai trūkst skaidra skatījuma par to, ko tā vēlas sasniegt attiecībās ar Baltkrieviju. It sevišķi šajā situācijā skaidri izgaismojas dilemma: ja sankcijas ir pārāk stingras, tad tās var pavērt iespēju Krievijai palielināt savu ietekmi Baltkrievijā, bet, ja Eiropa šo situāciju ignorē, tad Rietumi arī neparāda sevi labākajā gaismā.
Dilemmas ir vienmēr. Bet, mūsuprāt, ir svarīgi pateikt, tostarp arī Eiropas Savienības iestādēm, ka politiku ir nepieciešams balstīt uz skaidrām vērtībām. Ja cilvēki patiešām pieprasa pārmaiņas, tad mums tās ir jāatbalsta. Ja Lukašenko mēģina darīt visu, lai traucētu savu iedzīvotāju brīvās gribas izteikšanai, tad mums ir skaidri viņam jāpasaka, ka tas nav pieņemami.
Ja mēs runājam par spiedienu no Krievijas, [Vladimiru] Putinu utt., tad mums ir jāatceras, ka Lukašenko pats radīja draudus no Krievijas. Tas notika, kad 90. gadu beigās viņš prasīja Maskavai izveidot savienoto valsti. Tagad viņš grib parādīt, ka viņš ar to cīnās. Tas, kas šajās desmitgadēs ir noticis ar Baltkrieviju, ir patiešām skumji. Un tagad sabiedrība skaidri pieprasa pārmaiņas.
Ja vēl pirms trīs mēnešiem man kāds teiktu, ka iedzīvotāji tik skaidri parādīs, ka viņi vairs nevēlās redzēt Lukašenko, es tam neticētu. Tagad man tas viss atgādina notikumus Lietuvā, Latvijā un kopumā Baltijā 80. gadu beigās.
Rokzvaigznes dzied kaismīgas dziesmas pret Lukašenko. Tad vēl ir blogeri. Es biju pārsteigts par šīm darbībām, ko viens eksperts nodēvēja par interneta pretošanās kustību. Ir neiedomājams blogeru skaits, kuri skaļi pauž savu viedokli un runā arī par sabiedrības noskaņojumu pret Lukašenko. Tas notiek par spīti briesmīgām represijām, ko pielieto Lukašenko režīms. "YouTube" var redzēt briesmīgus kadrus. Tomēr kultūras elite: dziedātāji, rakstnieki un citi parādās "YouTube" un skaidri saka, ka viņi nevar samierināties ar notiekošo, ka lietām ir jāmainās un tā tas vairs nevar turpināties.
Tas ir tas, kas mums būtu jāņem vērā, veidojot nostāju pret Baltkrieviju. Un es nemaz neesmu pārliecināts, ka Kremlis ir laimīgs par pašreizējiem notikumiem, kaut arī daži apgalvo, ka Babariko ir "Gazprom" kandidāts. Es saskatu signālus, ka Maskava nemaz nav apmierināta ar to, ka parastie iedzīvotāji izrāda tik skaidru vēlmi pēc pārmaiņām. Tas var kļūt par paraugu Krievijas iedzīvotājiem. Tādēļ es domāju, ka Kremlī valda diezgan liels satraukums par notiekošo.
Tik tiešām, oficiālā Maskava vienmēr ir asi kritizējusi Maidanu un ir daudzreiz apgalvojusi, ka viņi nekādā gadījumā nevēlētos pieļaut Ukrainas notikumu atkārtošanos Krievijā. Tomēr man ir jautājums par to, kas varētu būt novedis pie šādas sabiedrības noskaņojuma maiņas. Daži eksperti saka, ka tas varētu būt skaidrojams ne tikai ar dzīves standartu pasliktināšanos, bet arī ar to, kā Lukašenko ir izturējies pret koronavīrusu. Kā zināms, viņš ir apgalvojis, ka pietiek vien iedzert šņabi un braukt ar traktoru un viss būs labi. Bet daudzi iedzīvotāji ir nolēmuši rīkoties krietni piesardzīgāk. Vai tas varētu būt iemesls, kādēļ cilvēkiem ir apnikusi pašreizējā vara?
Es neesmu tik cieši sekojis koronavīrusa izplatībai Baltkrievijā, jo mēs Lietuvā, Latvijā un Eiropas Savienībā kopumā esam bijuši pārņemti ar savām problēmām.
Tomēr šķiet, ka šī Lukašenko nostāja ir aktivizējusi nevalstisko sektoru. Tā kā valdība nerīkojās, viņi sāka risināt problēmas.
Viņi palīdzēja slimnīcās gan ārstiem, gan pacientiem un darīja daudz ko citu. Un tas deva apziņu, ka viņi daudz ko var sasniegt. Pandēmijas periods ir sakritis ar prezidenta vēlēšanām, un tagad šī nevalstiskā sektora aktivitāte ir novirzīta šajā virzienā.
Mans pēdējais jautājums tieši neskar prezidenta vēlēšanas, bet arī attiecas uz Baltkrieviju un Eiropas Savienības attiecībām ar šo valsti. Proti, runa ir par Astravjecas atomelektrostaciju. Par šo ir bijis daudz diskusiju starp Baltijas valstīm. Tagad izskan pārmetumi, ka pārējās Baltijas valstis negrib atbalstīt Lietuvas nostāju un atteikties iegādāties šo elektroenerģiju. Tad izskan viedoklis, ka strīdu ir uzsācis Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, bet valdībai nemaz nav tik striktas nostājas. Kā jūs uz to visu skatāties?
Pirmkārt, tas ir drauds mūsu drošībai. Ja 40 kilometru attālumā no Viļņas kompānija „Rosatom” ar baltkrievu strādnieku palīdzību uzceļ atomstaciju, tad tas patiešām apdraud mūsu drošību. Šeit man bieži saka, ka arī 30 kilometru attālumā no Briseles atrodas atomstacija. Es to pats nesen redzēju, kad braucu ar divriteni. Bet tad es šiem cilvēkiem prasu: „Vai jūs gribētu, lai 30 kilometru attālumā no Briseles būtu atomstacija, ko ir uzbūvējis „Rosatom” ar baltkrievu strādnieku palīdzību?” Uz to es dzirdu jau pavisam citu atbildi.
Otrkārt, mums ir jāatceras, ka šis ir Kremļa ģeopolitiskais projekts.
Viņi iegulda 10 miljardus eiro gāzes vadā „Nord Stream 2” un vēl 10 miljardus šajā atomstacijā. Manuprāt, ar šo viņi mēģina noturēt mūs vecajā PSRS elektrības sistēmā. Un par to būtu jāsatraucas visās Baltijas valstīs.
Tagad notiek diskusijas, latviešiem ir zināmi iebildumi, bet, manuprāt, ir vienkārši jāpaskatās uz skaitļiem. Un tie parāda, ka Igaunijā daudz elektrības tiek saražots no degslānekļa, arī jums ir pietiekami lielas jaudas no hidroelektrostacijām. Tādēļ es īsti neredzu, kādēļ jums būtu jāpērk papildu elektrība no Astravjecas. Ja vien jūs to nesāksiet pārdot lietuviešiem. Bet tas nebūtu pārāk godīgs bizness.
Tā kā es domāju, ka mēs spēsim vienoties. Un tad, kad mēs pārslēgsimies no Krievijas elektrības tīkla uz Rietumu sistēmu, tad šiem jautājumiem par elektrību no Astravjecas vairs vispār nebūs vietas. Ja mūsu mērķis ir pabeigt sinhronizāciju līdz 2025. gadam, tad pa vidu paliek vien 4 - 5 gadi. Un skaitļi neliecina, ka Latvijai būtu nepieciešama šī elektrība savam patēriņam.
KONTEKSTS:
Prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā gaidāmas 9. augustā. Tiek paredzēts, ka Aleksandrs Lukašenko, kurš pie varas bijis ceturtdaļgadsimtu, saglabās pašreizējo amatu. Sabiedrībā jau iepriekš saasinājās neapmierinātība ar pastāvošo režīmu.
Lai solidarizētos ar represētajiem un parādītu atbalstu Baltkrievijas opozīcijai, dažādas protesta akcijas pie Baltkrievijas vēstniecībām notikušas Telavivā, Parīzē, Londonā, Viļņā, Vīnē un vairākās citās pilsētās. Aktīvisti protestēja arī Rīgā.
