Otrdien Rīgā bija ieradies Lietuvas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks Darjus Degutis, kurš atbild par enerģētiskās drošības un kodoldrošības jautājumiem. Viņu iztaujāja Ziņu dienesta korespondente Madara Fridrihsone.
Madara Fridrihsone: Jūs esat ieradies Rīgā, meklējot atbalstu Lietuvas centieniem panākt Astravjecas atomelektrostacijas projekta apturēšanu. Vai varat izskaidrot, kādas ir galvenās ar šo projektu saistītās bažas Lietuvā un iemeslus, kādēļ šim projektam vajadzētu uztraukt arī Latvijā dzīvojošos?
Darjus Degutis: Sāksim ar to, ka mēs vēlamies informēt mūsu draugus un kolēģus Latvijā par patieso situāciju ar Astravjecas AES projektu. Mums Lietuvā ir sava pieredze gan ar atomelektrostaciju būvniecību, gan ar kodolbiznesa vadīšanu – mums bija Ignalinas atomelektrostacija, kas tagad ir slēgta. Savulaik kopā ar kolēģiem no Latvijas un Igaunijas mēs izstrādājām arī jauno Visaginas atomelektrostacijas projektu. Tātad
mēs zinām, kā šādas stacijas ir jāceļ, kā tās nedrīkst celt un kādas drošības prasības šīm stacijām ir jāizvirza, un redzam, kad tās netiek ievērotas.
Pēdējo piecu gadu laikā mēs esam novērojuši, ka Astravjecas atomelektrostacijas projekta īstenošanas gaitā šīs drošības prasības netiek ievērotas. Šajā informācijā mēs dalāmies ar Latvijas pusi un, protams, sagaidām, ka Latvija atbalstīs mūs pozīciju Eiropas Savienībā un dažādos citos starptautiskos forumos. Mēs savas bažas esam pauduši starptautiskā līmenī, piemēram, esam informējuši par iespējamiem Espo konvencijas par Pārrobežu ietekmi uz vidi pārkāpumiem no Baltkrievijas puses. Mūsuprāt, Baltkrievijas puse nav veikusi pienācīgu šādu ietekmes uz vidi novērtējumu vai vismaz nav šādu novērtējumu iesnieguši nedz mums, nedz Latvijai. Tāpat mēs esam atklājuši un informējuši par Baltkrievijas puses rīcības neatbilstību vairākiem Orhūsas konvencijas pantiem, kas attiecas uz sabiedrības tiesībām uz informāciju.
Baltkrievija nekad nav uzskatījusi par vajadzīgu informēt Latvijas un Lietuvas sabiedrību par Astravjecas projektu un tā riskiem.
Tāpat mēs ļoti kritiski attiecamies pret, mūsuprāt, acīmredzamiem tā dēvētās Helsinku Ūdens konvencijas pārkāpumiem, jo Astravjecas atomelektrostacija tiek celta Neres upes baseinā. Mūsu galvaspilsēta Viļņa atrodas Neres krastā, un šīs upes ūdeņi ietek Nemunā, bet pēc tam – Baltijas jūrā. Ņemot vērā, ka Baltkrievijas puse nav veikusi nepieciešamos ietekmes uz vidi novērtējumus, mums ir bažas, ka upe var tikt radioaktīvi piesārņota. Mēs nevaram izslēgt varbūtību, ka upes tuvumā tiks uzglabāti radioaktīvie atkritumi.
Turklāt mums ir visai nopietnas bažas arī par pašas atomelektrostacijas drošību. Cik mums zināms, tās izvēlētā atrašanās vieta ir pilnīgi neloģiska. Tā atrodas pārlieku tuvu mūsu galvaspilsētai Viļņai. Pēc Fukušimas AES avārijas Starptautiskā atomenerģijas aģentūra izdeva ļoti skaidras rekomendācijas necelt jaunas atomelektrostacijas tuvāk par 100 kilometriem no lielām pilsētām. Tādēļ pēc Fukušimas avārijas nekur pasaulē neviena atomelektrostacija nav uzcelta vietā, kas ietilpst 100 kilometru rādiusā no lielas apdzīvotas vietas.
Atrašanās vieta ir nepareizi izvēlēta arī ģeoloģisko apstākļu dēļ. Kaļiņingradas apgabalā ir reģistrētas zemestrīces, arī topošās atomelektrostacijas apkaimē Astravjecā 1987. gadā ir reģistrēta zemestrīce.
Mēs esam visai pārliecināti, ka šī atrašanās vieta ir pilnīgi nepiemērota atomelektrostacijai. Tas ir mūsu bažu iemesls, par kuru esam informējuši arī Latvijas pusi.
Cik tālu tas ir no Daugavpils?
Manuprāt, aptuveni 100 kilometrus. Pēc Fukušimas avārijas, kas notika 15 tūkstošus kilometru no Eiropas, Vācija nolēma apturēt savu atomenerģijas attīstības programmu un līdz 2022. gadam slēgt visas valstī esošās atomelektrostacijas. Tuvāko četru gadu laikā visas Vācijā strādājošās atomelektrostacijas tiks slēgtas Fukušimas avārijas dēļ. Tādēļ mēs sakām, ka
mums ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem, jo, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks Astravjecā, tā būs milzīga katastrofa mums visiem.
Rodas iespaids, ka Lietuvas varas iestādes ir ārkārtīgi pārliecinātas, ka šo projektu diktē ģeopolitiski, nevis ekonomiski apsvērumi. Vai jūs varētu izskaidrot, kādēļ tā?
Jā, mūsu prezidente Daļa Grībauskaite ne reizi vien ir atzīmējusi, ka šis ir ģeopolitisks projekts, kas vērsts pret Baltijas valstīm. Baltkrievijas zinātnieki savulaik paši ir pētījuši iespējamās atrašanās vietas atomelektrostacijas celtniecībai. Mūsu rīcībā ir ar 1993. gadu datēts ziņojums, no kura izriet, ka toreiz, pirms 25 gadiem, viņi secināja, ka atomelektrostacijas būvniecībai piemērotākās vietas ir Mogiļevas un Vitebskas apkaimē. Šajā pētījumā viņi konstatēja, ka Astravjeca nav piemērota vieta tektonisko aktivitāšu, proti, zemestrīču iespējamības dēļ. Jau pieminēju, ka šāda zemestrīce ir tikusi reģistrēta 1987. gadā.
Tādēļ viņi savā 1993. gada ziņojumā secināja, ka atomelektrostacijas būvniecība šajā vietā nav pieļaujama. Tad rodas jautājums, kāpēc tagad atomelektrostacijas būvniecībai ir izvēlēta tieši šī tik ļoti nedrošā vieta, kas atrodas tik ļoti tuvu Baltijas valstu robežām.
Kādēļ „Rosatom” attīsta šajā vietā elektrostaciju, kas pēc tās darbības uzsākšanas spēs darboties ar milzīgu elektrības ražošanas jaudu, ja ir zināms, ka Latvija, Lietuva un Igaunija drīzumā plāno atslēgties no Krievijas pārvades tīkliem?
Kādēļ tas tiek darīts tieši pie mūsu robežām? Kādēļ, zinot, ka mēs drīzumā plānojam atslēgties no šī tīkla, tiek radītas iespējas milzīgas papildu jaudas ražošanai? Tam nav nekādas ekonomiskās jēgas.
Šobrīd Latvija, Lietuva un Igaunija cieši sadarbojas, lai sagatavotu mūsu pārvades sistēmas atslēgšanai no Krievijas pārvades sistēmas un sinhronizētu tās ar Eiropas pārvades sistēmām. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs mērķis. Mēs esam ierosinājuši kopīgi noteikt tirdzniecības ierobežojumus Astravjecā ražotās elektroenerģijas iepirkšanai Baltijas valstīs.
Lietuva pagājušajā gadā jau pieņēma attiecīgu likumu, kas aizliegs mūsu elektroenerģijas tirgū tirgot elektrību, kas ir saražota šajā atomelektrostacijā. Ja šādus ierobežojumus noteiks arī Latvija un Igaunija, pastāv liela iespēja, ka ekonomisku apsvērumu dēļ šī atomelektrostacija nemaz netiks iedarbināta.
Tātad jūs sagaidītu, ka arī Latvija un Igaunija pieņemtu īpašus likumus?
Tas nav noteikti nepieciešams. Katra valsts var pati izlemt, kā noteikt šādus ierobežojumus. Mūsu gadījumā mēs izlēmām, ka tas būs daudz efektīvāk, ja mēs pieņemsim īpašus likumus, ko mēs aizvadītajā gadā arī izdarījām aprīlī un jūnijā. Mēs pieņēmām divus likumus tieši saistībā ar šo Astravjecā topošo atomelektrostaciju.
Jūs pieminējāt Visaginas projekta pieredzi. Tagad šis projekts ir slēgts. Vai varat izskaidrot šī projekta izgāšanās iemeslus?
Es domāju, ka iemesli ir visnotaļ skaidri. Visupirms, manuprāt, ideja uzcelt jaunu atomelektrostaciju sadarbībā ar Latviju, Igauniju un Poliju, bija ļoti laba. Taču to diemžēl apturēja globālā ekonomiskā krīze, kam bija milzīga ietekme uz mūsu ekonomiku. Kā varbūt atceraties, projekta izmaksas bija vismaz 7 miljardi ASV dolāru. Globālās ekonomiskās krīzes apstākļos turpināt tik vērienīgu projektu ar tik milzīgu ietekmi uz mūsu ekonomiku nebija iespējams. Projekts ir apstādināts, taču tas ļāva mums iegūt milzīgu pieredzi par to, kā šādi projekti būtu īstenojami. Tieši tāpēc mēs tagad redzam, ka Baltkrievijai nav nedz pietiekamu zināšanu, nedz kompetences šāda milzīga projekta īstenošanai un viņu atomenerģijas drošības regulators nav pietiekami neatkarīgs šajā situācijā.
Patlaban Baltkrievija plāno slēgt trīs jau strādājošas elektrostacijas, lai atbrīvotu pārvades jaudas Astravjecā saražotās elektroenerģijas pārvadei; tas šķiet pilnīgi bezjēdzīgi.
Viņi investē šajā projektā 11 miljardus ASV dolāru, kas nāk no Krievijas un tādējādi palielina Baltkrievijas parādu Krievijai.
Vai pieļaujat domu, ka Visaginas AES projekts kādreiz tiks „atdzīvināts”?
Šobrīd es tam neredzu jēgu, neredzu nākotni. Ja mēs sinhronizējam savas pārvades sistēmas ar Eiropas pārvades sistēmām, nav nekādas nepieciešamības attīstīt tik milzīgu elektroenerģijas ražošanas avotu. Pēdējos piecos gados mēs esam ieguldījuši milzīgus līdzekļus mūsu enerģētiskās drošības nostiprināšanā. Domāju, ka, ņemot vērā ieguldījumus šajā jomā uz vienu iedzīvotāju, mēs esam viena no vadošajām valstīm. Pēdējo piecu gadu laikā mēs esam izbūvējuši savienojumu ar Zviedriju, savienojumu ar Poliju un sašķidrinātās gāzes termināli Klaipēdā. Jā, dažkārt mēs pērkam elektrību arī no Krievijas, bet nedaudz – manuprāt, 5%, varbūt 7% vai 8%. Šobrīd mēs vēl pērkam no Krievijas, bet, kad mēs atslēgsimies no pārvades sistēmas, mēs to vairs nedarīsim.
